Bojārs Ķīnā: Skorpioni, tomāti ar cukuru un maģiskais «How much»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Lielais Ķīnas mūris, komunisms, pandas un smogs – šādas lietas nāk prātā, domājot par visapdzīvotāko pasaules valsti. Taču Ķīna sevī slēpj daudz mazāk zināmu un interesantu lietu, ko ceļojumā uz šo austrumu zemi iepazina Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs. Viņš rakstu sērijā sabiedrisko mediju portālā lsm.lv piedāvā savu skatījumu uz Ķīnu.

Jūras zvaigznes, krabji, peļu ādiņas, savērptas čūskas un uz iesmiem sadurti skorpioni, kas vēl mazliet kust – staigājot gar tirgotāju letēm pa Pekinas centrālo ēšanas ielu netālu no "Wangfujing", pirmais iespaids tāds arī ir, ka tiešām ķīnieši to visu ēd, un, ja kas kustīgs nav šķīvī, tad vakariņas nav izdevušās.

Patiesībā gan tas viss ir tikai ķīniešu triks tūristiem, un ikdienā viņu ēdienkartes ir pavisam ne tādas. Pat slavenās Pekinas pīles, kas rotā jebkuras Eiropas pilsētas Chinatown kvartālu, kur vien tāds ir, nav viņu pamatēdiens.

Pirmajā vietā ķīniešiem neapšaubāmi ir rīsi (mifan), kam seko visdažādākie miltu ēdieni – protams, nūdeles (mian tiao), tad vēl vārīti pelmeņi (jiaozi), tad tvaicēti pelmeņi (baozi), tad ķīniešu bulciņas (mantou), un tas viss ar dažādu dārzeņu pildījumiem gan sāļā, gan saldā versijā, ar vai bez gaļas. Un, ja atsakās no ķīniešiem ierastās trīskāršās piparu devas, tad eiropiešu gaumei nekādu lielo brīnumu ķīniešu virtuvē nav.

Protams, jāpamanās to visu dabūt mutē ar irbulīšiem, jo dakšu nav un tās nepārdod pat veikalā. Ēdienu cenas savukārt mainās atkarībā no ēstuves dizaina un apkārt valdošā higiēnas līmeņa, taču caurmērā desmit eiro vakariņām ir pilnīgi gana. Tiesa, ja grib lētāk, jārēķinās, ka zem noteikta cenu līmeņa no ēdienkartēm pazūd arī ēdienu foto, un vakariņotājs ar hieroglifiem tad paliek viens pret vienu.

Ķīniešu vīru vakara hits gan nav tomēr nekādi rīsi vai nūdeles, bet jēra vai cūkas gaļas ass jo ass šašliks, sagriezts pavisam sīkos gabaliņos un pasniegts uz koka iesmiem. Klāt vēl piedzer ķīniešu alu, kas garšo pēc visparastākā, un piekož mazliet pavārītus zemesriekstus un pupas.

Vakariņojot šādā kompānijā, gan jāaprod, ka vīri dažkārt atkrēpojas un nospļaujas, bet mainīt to nevar pat pārmetošs acu skatiens.  Arī skaļi čāpstināt ir ķīniešu gaumē, ēdiena gatavotājam tādā veidā tiekot izrādīts gods un cieņa, lai gan tā vien prasās aizrādīt, ka ēdiena gatavotāja nav pat tuvumā, bet tas viss jānoklausās ir man.         

Pārsteidza gan kas cits – kādu vakaru pasūtīju tomātus un nobrīnījos, ko šie tik daudz to sāli sabēruši, bet vēl jo lielāks bija mans pārsteigums, ka tas, izrādījās, nav vis sāls, bet gan cukurs. Kā jūs ēdat tomātus ar sāli? Vēlāk man jautāja kāds ķīnietis, jau mazliet saviebis ģīmi. Kā vispār ko tādu var ieēst? - viņš noskurinājās.

Lai arī cik ķīniešu būtu izpūsti Latvijas vēja tunelī pirms četriem gadiem Šanhajā notikušajā “Expo” izstādē, lielākajai daļai nav absolūti nekādas sajēgas, kur atrodas tāda Latvija. Varētu pat safantazēt, ka Āfrikā, ja vien tā ādas krāsa būtu cita. Turklāt nav runa tikai par sīkiem tvaicēto pelmeņu  pārdevējiem, bet arī par izglītotākiem banku klerkiem, jo Latvijas pase, kas jāuzrāda, mainot naudu Ķīnas bankās, izrādās, var kļūt par veselu notikumu.

Lūk, kā bija. Sākumā to pagroza viena kasiere, tad pēc kāda brīža tiek pasaukta cita, kas varbūt ir zinošāka. Tomēr ne. Tad atnāk vēl viena, tad padoms tiek jautāts pat apsargam - līdz galu galā ap manu pasi grozās jau vesels bars ķīniešu. Padoties viņi negrasās, talkā tiek ņemta pat mobilajos telefonos dabonamā pasaules karte, bet jāzina taču vismaz reģions, kur meklēt! Bet... Pagājušas jau minūtes piecpadsmit, un, kad, šķiet, atbilde tūlīt, tūlīt būs rokā, pirmā kasiere tomēr kautrīgi atkal vēršas pie manis un izmoka – "where are you from" (tulk. latviski - no kurienes jūs esat?).

Bet, protams, kāpēc lai ķīnieši zinātu, kur ir Latvija, jo viņi tāpat kā daudzas citas lielvaras uzskata sevi par pasaules nabu. Pat tulkojumā no ķīniešu valodas valsts nosaukums Ķīna – "Zhong" nozīmē “vidus”, pasaules centrs. Un arī angļu valoda, ko tā kā derētu prast vismaz jaunajai paaudzei un kuru skolās it kā māca no pirmās klases, vairumam te ir absolūti sveša. Pat lidostā un metro, un veikalos uz centrālās "Wangfujing" iepirkšanās ielas, un viņi tik runā un runā ķīniski, ka dažkārt sāk šķist, ka viņi pat neiedomājas, ka ķīniešu valodu var arī nesaprast.

Tiesa, vienu frāzi angliski gan ir iegaumējis teju ikviens. Maģisko "how much"? (tulk. latviski - cik maksā?). Un tad viņi žiperīgi velk laukā savus kalkulatorus un azartiski sit ciparus

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti