Neapšaubāmi viens no Ķīnas lepnumiem ir melnbaltais pandas lācis jeb Xiong Mao, kas tulkojumā nozīmē lāču (Xiong) kaķis (Mao). Ar bijušo vadoni Ķīnas Ļeņinu - Mao Dzedunu šim Mao gan nav nekāda sakara, jo šis Mao ir pavisam cits Mao, man paskaidroja ķīniešu valodas skolotāja, un, šķiet, viegli aizvainojās, ka es maz esmu iedomājies, ka viņu vadonim varētu būt kāda saistība ar kaķi.
Bet, jā, pandas ir visur – plakātos, suvenīru veikalos – plīša un metāla un izzīmētas bļodiņās. Un šie suvenīri vienmēr ir mazliet dārgāki nekā citi, jo panda!!!
Un pavisam dzīvas pandas ir atrodamas Pekinas zoodārzā, turklāt arī šeit par tām jāpiemaksā piecas juaņas papildu parastajai zoodārza ieejas biļetei. Es redzēju kādas četras īpašā pandu mājā, voljērā aiz stikla. Nekādus trikus gan tās nerādīja un mazos Ķīnas bērnus neizklaidēja.
Iekrāvušās bambusa stublājos, tās tikai ēda un ēda, un ēda, un šķita, ka ir mazliet piktas, ja kāds zars, izrādījās, ir mazliet tālāk un ir tā kā mazliet jāaizsniedzas.
Kā zināms, viena no pandu galvenajām problēmām ir slinkums, turklāt pretēji pašiem ķīniešiem tās ir slinkas arī uz vairošanos, un tāpēc to ir tik maz un tāpēc tās ir kļuvušas tik apbrīnojamas. Atceros gan, ka īsi pirms manas aizbraukšanas Ķīnas ziņu aģentūra vēstīja, ka ķīnieši nu ir izdomājuši jaunu veidu, kā lielos lāčus tomēr iekustināt uz ko vairāk. Proti, rādīšot šiem pandu pornofilmas, pikantas ainiņas, kā Xiong Mao pārojas, bet šaubos, šaubos. Kāds tur sekss, ja apkārt tik daudz bambusa!
Pirms vairākiem mēnešiem britu raidsabiedrības BBC varenie žurnālisti, iefiltrējušies kompānijas “Apple” ražotnēs Ķīnā, nāca klajā ar skandalozu un atmaskojošu dokumentālo filmu.
Lūk! Lielais un prestižais “Apple” savus darbiniekus Ķīnā novārdzina tā, ka šie nabadziņi nemaņā guļ uz saviem darba galdiem un pēc smagās darba dienas knapi vairs kust. Viss glīti dokumentēts, viss safilmēts teju vai labākajās “Aizliegtā paņēmiena” tradīcijās.
Izklausās jau baisi, un gan jau vēlāk kāda žurnālistu organizācija par šo atklājumu viņiem iedos kādu diplomu un plauktā liekamu Pētnieciskās žurnālistikas naglu.
Bet, ja tā pabāž galvu ārpus “Apple” ražotnēm, tad eh, izrādās, ka mazliet pasnaust ķīniešiem nozīmē teju to pašu, ko musulmaņiem mazliet palūgties, un ar novārgšanu tam nav ne mazākā sakara.
Ķīnieši čuč visur, suvenīru bodītēs, nosnaužoties turpat uz letes, pie veikaliem, uz ielu stūriem, uz kafejnīcu galdiņiem, nemaz nerunājot par parkiem, stacijas vestibiliem un citām atpūtas zonām – tajās viņi guļ izlaižoties pilnībā, un neviens pat neuzdrošinās viņus traucēt. Un tad pamostas, un it kā nekas nebijis tirgo savus spožos ķīniešu loriņus tālāk.
Tā viņi dara, tā viņiem patīk, un lai šī snaudošo ķīniešu fotokolekcija ir kā mana Ķīnas dāvana krietnajiem BBC žurnālistiem.
