Vasarās Pekinā ir karsti. Vairāk nekā +30 grādi noteikti, lai gan paši ķīnieši "karsti" (rē) saka tad, kad ir jau pāri +40 grādiem. Taču saules mīļi var diez ko nepriecāties. Smoga dēļ lielākoties debesis ir sasmakuši pelēkas, un, veroties aizdūmakotajā saulē, nevar saprast, vai tā tiešām ir saule vai varbūt jau mēness, un uz nosauļošanos cerību nekādu.
Zilas debesis ar baltiem gubu mākoņiem te ir liels retums, un, izrādot ar šo bagātību fotogrāfijas no Latvijas, ķīnieši aiz sajūsmas sten un pasauc vēl citus, lai arī nāk skatīties. Re, kāda glezna! Ooh...
Kāds zina stāstīt, ka tādas debesis Pekinā esot bijušas olimpisko spēļu laikā, kad valdība, tērējot miljardiem juaņu, ar kaut kādām tur tehnoloģijām smogu esot brīnumainā kārtā padzinusi. Kāds tomēr lielīgi nosaka, ka viņa provincē arī tādas esot.
Tāpēc ir pilnīgi normāli, ka nesaprotamās, no Pekinas debesīm nākošās spožās pelēcības dēļ daudzi pilsētnieki staigā maskās, bet vēl vairāk ir paslēpušies zem lietussargiem ar melnu “dibenu”, kas it kā aizsargājot pret ultravioleto starojumu. Un, ja nu kas, šie noderot arī pret lietu, kas var atnākt jebkuru katru brīdi, un dažkārt arī atnāk un pamatīgi nogāž.
Tādos brīžos ielu tirgotāji, kas vēl nupat tirgoja saldējumu vai ūdeni par vienu juaņu pudelē, pēkšņi no nez kurienes ir jau sadabūjuši arī pārdodamus lietusmēteļus, un visa apkārtējā iela tad uz brīdi ietinas dzelteni rozā lietusmēteļu plēvju pasaulē. Kamēr lietus pāriet, un atkal ir +40 grādi.
Un šādā karstumā ir tikpat pilnīgi normāli uz ielas ieraudzīt pusskūtu čau-čau suņa mammu, un der zināt, ka modernajā Ķīnā suņus vairs neēd. Tie tagad ir ķīniešu draugi, kuriem arī ir karsti.
Ķīniešu vīriešiem savukārt ir sava karstuma mode, tie pavelk augšā savu T kreklu apakšējo daļu, iesit to padusē un vēders tad kalpo kā ventilators.
Jau kaut ko dzer un ēd iekšā, tad kaut kam jānāk arī ārā. Šo gudrību, ko jau gadu gadiem nekādi nesaprot mūsu pašu Rīgas vadība, Pekinas mērija, šķiet, izprot teju līdz sirds dziļumam. Proti, sabiedriskās tualetes Ķīnas galvaspilsētā ir teju katrā kvartālā, un ar to skaitu varētu konkurēt vien mobilo telefonu veikali.
Visas bez maksas, visas strādā cauru diennakti, ar tualetes papīru, turklāt kvadratūras ziņā tās ir lielākas nekā mūsu “Narvesen” kioski.
Reiz, atgriežoties viesnīcā no vakariņām, aptuveni 15 minūšu ilgā ceļā posmā saskaitīju veselas septiņas. Vienīgais - Ķīnā nav sevišķi modē podi un, lai zinātu, ko un kā pareizi darīt šajās visās iestādēs, nepieciešams vai nu padomju pieredzes mantojums, vai arī apķērīgs radošums.
Tiesa, saspiestākajos Pekinas mikrorajonos tualešu esamība vēl nekādi negarantē patīkamu apkārt valdošu aromātu. Te gaisā saožas motorolleru izplūdes gāzes, te nāk kaut kas aizdomīgs no tikko novārītām buļļu iekšām vai pīļu kakliņiem.
Tad vēl kāds netālu ēd durianu, ķīniešu milzīgam dzeltenam ezim līdzīgu augli, kas attaisīts ož kā nelabais, un visbeidzot vēl viegla vēja plūsma pa visu ielu aiznes kanalizācijā tikko satecējušo visu to tualešu bagātības smārdu.
Un pavisam mazos ķīniešus jau arī neviens uz lielo tualeti tā neved. Viss, kā saka, notiek onlainā.
