Bojārs Ķīnā: Ar ko sarežģīta ķīniešu valoda

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Lielais Ķīnas mūris, komunisms un smogs – šādas lietas nāk prātā, domājot par visapdzīvotāko pasaules valsti. Taču Ķīna sevī slēpj daudz interesantu un mazāk zināmu lietu, ko ceļojumā uz šo austrumu zemi iepazina Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs. Rakstu sērijā sabiedrisko mediju portālā lsm.lv autors piedāvā savu skatījumu uz Ķīnu.

Ja vārdu hu saka tā stiepti un jautājoši, tad sanāk “lapsa”, ja jautā vēl izteiksmīgāk, tad tas nozīmē “tīģeris”, ja hu nodzied vienā notī, tad tā jau ir "medmāsa", bet, ja to norauj kā noliegumu, tad sanāk darbības vārds “aizsargāt”. Šī arī ir ķīniešu valoda galvenā sarežģītība, kas rietumniekiem liek šausmās noelsties.

Viena zilbe, četri dažādi toņi un jau pavisam dažādas nozīmes, un mēdz būt arī tā, ka skaņa ir vienāda, bet vārdi tomēr citi, piemēram zhong (džun) aprauti. Vienā versijā tas nozīmē “smags”, citā - “augt”.

Un, kad ķīniešiem jautā, kā viņi paši tiek gudri, kurš tad vārds šoreiz ir tas īstais, tad viņi iesaka ņemt talkā kontekstu un visu teikumu – loģiski, ja runa ir par kartupeļu maisu, tad drīzāk pareizais vārds ir “smags”, nevis “augt”.

Un, ja tādas daudzversiju zilbes sarindo vienu pēc otras, kā tas arī notiek.... Protams, ka paši ķīnieši nekādus toņus nemācās, tie jau ir viņos kopš bērnības, bet rietumniekiem tie ne tikai ir jāapgūst, lai ko pateiktu, bet saprašanai tie ir arī jāsadzird. Un tas ir vēl sarežģītāk, ņemot vērā, ka ne jau visi runā kā no grāmatas, turklāt katra Ķīnas province valodas skanējumā atstāj savus nospiedumus. Un rezultātā sanāk kā tajā "Limuzīnā" – es taču teicu kaķis, bet tu saki kaķis, pareizi taču jāsaka kaķis.

Un tad vēl tie hieroglifi, kuru ir apmēram 40 000. Visbiežāk viens hieroglifs arī nozīmē vārdu, - taču, ja ir tādi, kuros ir ietverta kāda asociācija, piemēram, lietus hieroglifs ir rūts ar četrām lietus lāsēm,  un atcerēties tādus ir salīdzinoši viegli, - tad vairums hieroglifu tomēr ir bez jelkādas loģikas, un tie vienkārši ir jāņem un jāiekaļ.

Zīmē un zīmē, un zīmē, kamēr atceras. Tā darot arī mazie ķīniešu skolnieki. Vienīgais mierinājums, ka ar gramatiku gan ķīnieši pārāk nav aizrāvušies, un, piemēram, vārdus neviens neloka.

Rakstīšanai mobilajos telefonos un datoros ķīnieši savukārt lieto piņjiņu - vārdu pierakstu ar latīņu burtiem. Proti, rakstot to pašu “hu”, telefons automātiski piedāvā izvēlēties vairākus hieroglifus, kas atbilst šiem burtiem. Lietotājs tad tikai izvēlas iecerētā vārda pareizo hieroglifu.

Vecākā ķīniešu paaudze gan piņjiņu īsti nepazīst un arī neatzīst, un, piemēram, daudzi, izmantojot skārienjūtīgo telefonu priekšrocības, pat braucot vilcienā veikli zīmē hieroglifus, kurus telefons tālāk jau pārvērš elektroniskā pierakstā.        

Nereti, klausoties ķīniešos īso un aso zilbju dēļ, var šķist, ka nu šie ir sagājuši ragos un tūlīt sekos dūru vicināšana, bet nē, tā, lūk, viņi sarunājas un pat nemaz nav dusmīgi. Piemēram, wo hē, kur skan teju kā kara sauklis, nozīmē "es esmu izsalcis", bet vārds si, kurā gan jāizrunā s viens pats un cieti, nozīmē “četri”.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti