Atslēgas

Atslēgas

Berberiem pa pēdām. Maroka

Berberiem pa pēdām. Maroka. 5. sērija

Berberiem pa pēdām. Maroka. 3. sērija

«Berberiem pa pēdām. Maroka»: Viesmīlība, kuskuss un negaidīts piedāvājums

Maroka ir viena no Ziemeļāfrikas vizītkartēm, kur cilvēku likteņi krustojušies jau gadu tūkstošiem. Iepazīt zemi, kur sastopas Austrumi un Rietumi, devās Sandra Kropa, lai sešu raidījumu ciklā radītu ieskatu par šo zemi. Trešajā sērijā izdodas viesoties pie divām dažādām berberu ģimenēm. Ciemošanās laikā izdodas baudīt gan tradicionālo tēju, kuskusu, dzirdēt stāstus par dažādiem skarbajiem sociālajiem apstākļiem, kā arī saņemt precību piedāvājumu.

Tā saucamā Marokas Holivuda, kuru sākām iepazīt iepriekšējā sērijā, ir vieta, kur pabijušas neskaitāmas filmu zvaigznes un slavenu filmu tapšanas procesā piedalās arī vietējie. Viens no tiem ir Muhameds, kam Marokas vienkāršība un viesmīlība ļāvusi šajā senajā nocietinājuma pilsētā jeb kazbā dzert tēju ar filmas ''Gladiators'' zvaigznēm. “Laikā, kad te filmē, valda ļoti laba atmosfēra -  visi iesaistās filmas procesā, arī es pats, veidojot dekorācijas, “ Muhameds skaidro, ka filmas šai vietai arī piesaista naudu. Šejienes mājās nav elektrības un filmēšanas vajadzībām te savulaik pat ievilkts apakšzemes kabelis. Tiesa gan, tas vairs te neeksistē, līdzīgi kā ūdensvads un atbilstoša kanalizācijas sistēma.

Starp 11. gadsimta celtnēm - kazbām

Seno nocietinājumu pilsēta, kurā neiztikt bez masīvajām četrstūra celtnēm, ir vieta, kur ceļot laikā, un vislabāk to var sajust, ielūkojoties ēku iekšienē. Muhameds pastāsta, ka māju sienas ir būvētas no sapresētas zemes: “Mūri ir veidoti no dabiskiem materiāliem, tāpēc sienas ir kā dabisks gaisa kondicionieris, kas neļauj vasarā sakarst telpām, bet ziemā uztur siltumu.”

Viņš arī norāda, ka ne katrā no celtnēm te iespējams ieiet, jo daudzas ir vai nu sabrukušas, vai arī tajās joprojām dzīvo cilvēki.

Vairums šejienes māju ir būvētas 11. gadsimtā, tās dēvē par kazbām. Tā kā to būtība ir aizsargāt, daudzus gadsimtus celtnes savu varenību nav zaudējušas. Tās allaž bijušas gan īslaicīga apmešanās vieta, kas līdzīgs viesnīcai, gan pastāvīgas mājvietas tuvākās apkaimes iedzīvotājiem. Arī mūsdienās, neraugoties uz neērtībām, te joprojām dzīvo vairākas ģimenes.

“Vienā kazbā savulaik vairākos stāvos vienkopus dzīvoja lielas ģimenes, tur varēja satilpt pat 40 cilvēku. Tagad viss ir mainījies un šajos namos gandrīz neviens nedzīvo. Tagad ciemā vairāk ir tūristu nekā iemītnieku,” atzīst Muhameds. Kā kultūras mantojuma daļa šis ciems ir iekļauts UNESCO sarakstā, un  tāpēc te notiek intensīvi restaurācijas darbi.

Viesmīlība par spīti trūkumam

Bez nekādām ērtībām ģimenes dzīvo arī tuvējos kalnos. Viņi nav nomadi, ko satiku līdz šim Sahāras tuksnesī un kas savās nošķirtajās teltīs dzīvo diezgan izolētu dzīvi. Attālums līdz tuvākajiem ciematiem, darba un izglītības trūkums te diktē savus noteikumus.

Marokas viesmīlības likumi un tradīcijas nav atcelti  arī teltī, kur dzīvo Zoras ģimene. 22 gadus jaunā sieviete, kas ir jau divu bērnu māte, cienā ar tik ierasto tēju. Zora pastāsta, ka tēju dienā dzer vairākas reizes: “Es teiktu, ka tā ir tāda kā atkarība no tējas. Ne jau velti to sauc par Marokas viskiju – ja iesāc, tad nevari apstāties...”

No Atlasa kalnu sniega šo ģimeni šķir tikai lielceļš. Teltī dzīvo divas ģimenes ar maziem bērniem. “Jau četrus gadus dzīvojam šajā teltī – vasarā pārejam uz blakus telti, tajā nav krāsns. Bet ziemā bez tās nevar ne brīdi,” Zora skaidro, ka ģimene guļ uz zemes, uz  izklātām segām, kuras dienas laikā novāc, lai uzturētu tīrību.

Zora 15 gadu vecumā nesēdēja skolas solā, bet gan jau devās pie vīra. Agrāk šāda prakse te bija ļoti ierasta, tagad, lai arī šādas precības iet mazumā, tās joprojām  sastopamas dažos kalnu ciematos. Tomēr jaunajai sievietei joprojām ir sapnis par savu māju, stabilu dzīvi un to, ka apstākļi uzlabosies.

“Mēs visu laiku ceram tikt pie sava zemes pleķīša. Gribas, lai ir stabilāka dzīves vieta, lai mājas sienas nav tikai paklājs un sega,” Zora atklāj savu mērķus.

“Gribas arī, lai kādudien bērnus varam palaist skolā. Pagaidām tas nav iespējams, jo skola ir tālu.”

Tuvojoties pusdienlaikam, Zora sāk gatavot maizi. Fiziski maizes mīcīšana prasa daudz spēka. Tā nu pamazām miltu masa te pārvēršas jau ierastā mīklā, kas vizuāli daudz neatšķiras no tās, ko gatavojam arī mēs Latvijā. Taču  garša gan šejienes maizei ir citāda  un arī forma nekad te neatgādina maizes klaipu. Drīzāk tā ir bieza, brīžiem pat bezformīga pankūka.  

 

Laulības piedāvājums

Tālāk ceļš aizved uz Mideltu, tā ir īstu berberu pilsēta, kur Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāju pēcteči sastopami teju katrā mājā. Šī ir viena no tām Marokas pilsētām, kas savulaik lepojusies ar tuvumā esošām sudraba raktuvēm.

Viesojamies pie mazās Hadžas, kas lepojas ar savām franču valodas zināšanām, viņa dzīvo mājā, kur kopā uzturās vairākas paaudzes.  Piecu bērnu ģimenē nu jau ir arī vairāki mazbērni un, atšķirībā no teltī dzīvojošajiem berberiem, te bērni iet skolā.

Pēc vairākām frāzēm arābu valodā, par kuru nozīmi man nav ne mazākās jausmas, laipnā un draudzīgā namamāte tur mani aiz rokas un visi savā starpā ko aktīvi spriež.

Ģimenes draugs Mustafa angliski paskaidro, ka sieviete vēlas, lai kļūstu par viņas jaunākā dēla sievu.

“Jaunākais dēls nesen atgriezās no Eiropas, kur padzīvoja kādu laiku, bet viņam tūlīt beigsies vīza. Ļoti jau gribas, lai viņam arī dzīve nokārtojas – viņš ļoti gribēja palikt Eiropā,” atklāj norūpējusies māte.

Mustafa paskaidro, ka Marokā ir daudz jaunu cilvēku, kas grib uz Eiropu:  “Viņi skatās televīziju, filmas, un tad nu  viņiem liekas, ka tur ir ļoti laba dzīve!  Viņi grib tikt pie skaistas un dārgas mašīnas, vieglas naudas.” Pats Mustafa gan uzskata, ka laime jākaļ pašam savās mājās.

Pēc kāda laika ir gatava maltīte – tradicionālais kuskuss. Kad visa saime ir sanākusi kopā,  galda vidū tiek nolikts milzīgs māla šķīvis. Īstā berberu tradīcijā uz  galda nebūtu nevienas karotes, bet mūs, kā jau iesācējus kuskusa ēšanā, ir apžēlojuši un karoti tomēr iedevuši.

Nākamajā sērijā dosimies uz vietu, kur vienlaikus ielās brauc ēzeļi un motocikli, kur necilas ēku fasādes slēpj pamatīgas privātmājas un kur vecpilsētu ielas veido labirintus, kuros katrs solis aizved arvien jaunos piedzīvojumos. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti