Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Vēl vairāk jūru un haoss uz ceļiem

Ceļojums turpinās.

31. diena: Astotā jūra – ieskaitīta

Šodien man plusā vēl vieni kalni un viena jūra. Astotā pēc skaita.

No rīta startējām savlaicīgi, jo man bija jāpaspēj tikt līdz Čivitavekijas pilsētiņai, lai varētu paveikt savas darba darīšanas, kuru šodien bija daudz. Čivitavekija atrodas Tirēnu jūras krastā, un izskatās, ka tā ir kruīzu kuģu būvētava vai stāvvieta. To te bija daudz un vareni.

Netālu no Romas nopeldējāmies Tirēnu jūrā. Turpat paēdām, un uzsāku šī brauciena sarežģītākās loģistikas organizēšanu, bet par to informēšu tad, kad to veiksmīgi būšu pabeidzis.

Pēc tam devāmies cauri Apenīnu kalniem uz Adrijas jūras piekrasti, kurā Kristīne arī paspēja nopeldēties. Es negāju, jo man šodien pietika ar Tirēnu jūras ieskaiti. Rīt no rīta ieskaitīšu Adrijas jūru.

32. diena: Dienviditālija pārsteidz ar cūcību

Nezinu, kā nosaukt šo dienu. Laikam tomēr ne visai veiksmīga. Jau no rīta viss aizgāja šķērsām. Nezinu kāpēc man galvā ienāca ideja ieskaitīt Adrijas jūru brīdī, kad saule parādās virs jūras malas. Cēlos 5.30, bet viņa neparādījās, jo atkal mākoņi iejaucās. Vēlāk, kad biju jau atpakaļ viesnīcas numuriņā, saule gan no mākoņiem izlīda.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Pēc brokastīm devāmies meklēt dažus punktus tuvākajā pilsētā, kurus neatradām, plus vēl bija sīva cīņa ar navigācijas programmām, kuras spītīgi mani veda uz ceļu, kurš bija slēgts. Tikai ar trešo piegājienu tās izdevās apmānīt un tikt ārā no apburtā loka.

Pēc tam lauzāmies cauri neskaitāmām pludmalēm, gar kurām satiksme ir ļoti lēna. Vārīties sāka nevis Bēcītis, bet es. Reāli biju dusmīgs uz sevi par izvēlēto maršrutu.

Tagad pie pozitīvām lietām. Bēcītim 50 tūkstoši!!! Un, kā jau agrāk norādīju, nevis iztērētie eiro, bet piedzīvotie kilometri. Bēcītis malacis! Izdevās arī atrast profesora Agņa ieteikto kafejnīcu un nobaudīt lielisku tiramisu un saldējumu. Es no tiramisu neko nesaprotu, bet Kristīne teica, ka labs, tikai par daudz. Saldējums un kafija bija lieliski. No tiem man kaut kāda sajēga ir. 

Uzbraucot uz Gargāno pussalas, no sākuma biju vīlies. Neskaitāmi kempingi un pludmales ar “guļkrēsliem” un saulessargiem. Jāatzīmē arī cūcība gar ceļa malām. Visur, kur var apstāties, mētājas “fast food” iepakojumi, salvetes un cita draza. Ne Ziemeļitālijā, ne Toskānā neredzēju šādu cūcību. Tas nedaudz pabojāja priekšstatu par Itālijas dienvidiem. Bet Gargāno pussalas otrā puse mūs iepriecināja ar brīnišķīgu ceļu un skaistiem dabas skatiem. Bija patīkami braukt un baudīt gan ceļu, gan ainavas.

Paliekam pa nakti kaut kādā nomalē netālu no Bari, jo Bari nevarējām atrast nevienu sakarīgu naktsmītni. Ar tām tagad ir problēmas. Ārzemju tūristu maz, bet itāļi paši ceļo kā traki. No Romas uz dienvidiem cenas kosmosā un pieejamība tuvu nullei. Pašlaik labāk nebraucat uz Dienviditāliju – būs dārgi un grūti.

33. diena: Jonijas piekraste un itāļu jociņi uz ceļa

No rīta devāmies uz Bari centru, jo bija jānokārto formalitātes loģistikas uzdevumam. Tas viss aizņēma divas stundas, par kurām attiecīgi samazinājās laiks, kas bija paredzēts peldei Jonijas jūrā un Matēras pilsētas apskatei. Jonijas jūra – prioritāte, jo, ja nenopeldētos Itālijā, tad man būtu jāmet milzīgs līkums Albānijā.

Jonijas piekraste mūs sagaidīja ar nežēlīgu karstumu. Nedaudz pastāvot, Bēcīša dators rādīja +46. Braucot uz 130km/h – +39. Pludmale lieliska. Mežonīga, ar tikai vienu būdiņu, kurā tēvs ar dēlu tirgo alu, kafiju un saldējumu.  

Matēra ir īpaša akmeņu pilsēta. Neko līdzīgu vēl nebiju redzējis. Interesanta vieta.

Šodien gandrīz saskrējos ar itāli, kurš, ieslēdzot kreiso pagriezienu, no kreisās malējās joslas izdomāja nogriezties pa labi, pāri trīs joslām. Gandrīz ieliku viņam sānos. Nepatīk man šie itāļu jociņi, bet nedaudz jau esmu pieradis. Cenšos nezaudēt uzmanību. Itāļi šajā braucienā ieņem stabilu pirmo vietu ar visādām izdarībām pie stūres. Viņi nav ļauni, nav agresīvi, bet dažreiz izpilda brīnumus uz ceļa. Bet kopumā viņi ļoti respektē gan gājējus, gan citus braucējus.

Vakarā dodamies uz peldlīdzekli, lai pārceltos uz vietu, kura galīgi nebija manos plānos. Es biju plānojis pārcelties uz Albāniju. Draugs no Ogres piedāvāja saskrieties, protams, ka es piekritu. Smieklīgākais ir tas, ka pats tikšanās organizētājs varēja gandrīz neierasties, jo pamanījās mašīnai pārsist divus riteņus. Redzēsim, vai rīt saskandināsim un kur tas būs.

34. diena: Horvātija, tikšanās un šķiršanās

Šodiena bija tikšanās un arī šķiršanās diena. No rīta modos uz "jahtas", kura strauji tuvojās Horvātijas krastiem. "Jahtā" gan mums bija atvēlēta maza istabiņa, bez labierīcībām, bet ar izlietni.  

Neskatoties uz to, ka Itālija un Horvātija ir Eiropas Savienības dalībvalstis, robežas šķērsošana bija murgs. Vairāk nekā stundu nodirnējām, un mums vēl paveicās, jo bijām ar motociklu un mūs palaida auto kolonnai garām. Pēdējie auto braucēji varēja rēķināties ar stundām piecām.

Kad tikām Horvātijā, tad sekoja loģistikas operācijas kulminācija. Satikāmies ar draugiem no nu jau kopīgā Ogres novada. Ne bez grūtībām plāns kopā iedzert alu realizējās. Gan es, gan draugu ģimene dodas māju virzienā. Viņi gan nedaudz taisnāk. Man jāizmet mazs līkumiņš līdz Turcijai. Tas būtu par tikšanos.

Bet tagad par šķiršanos. Pēc atvadīšanās no draugiem aizvedu sieviņu līdz Dubrovnikai, kur viņa palika, lai sestdien lidotu mājās, bet es devos tālāk, uz Melnkalni. Paldies viņai par drosmi braukt ar mani no Barselonas līdz Horvātijai. Man liekas, ka mums sanāca gan jautri, gan skaisti.  

Nākamās jautrās valstis (Melnkalne, Albānija, Ziemeļmaķedonija un Turcija) varētu būt pārāk liels izaicinājums viņai vienai reizei. Turpināšu vienatnē ar Bēcīti.

Melnkalnē tiku iekšā bez īpašām grūtībām, bet ātri tas nebija. Varu oficiāli paziņot, ka itāļi ir gāzti no palaidnīgāko autobraucēju troņa. Melnkalnieši izvirzās vadībā. Šodien gandrīz ieliku pakaļā vienai kundzei, kura klints līkumā pēkšņi izdomāja strauji apstāties. Pilsētās vispār haoss uz ielām. Avārijas arī bija, un dabūju noskatīties, kā motorollera vadītājs mazgā asiņaino seju pēc avārijas.

Nakšņoju pilsētā Bara un viesnīcā ar nosaukumu “Princess”. Šie man vienam iedeva milzīgu divistabu numuru. Es kā princese uz zirņa.

Aizgāju un ieskaitīju Adrijas jūru vēlreiz.

Rīt došos cauri Albānijai uz Ziemeļmaķedoniju un domāju, ka virzīšos prom no piekrastes, jo te ir ļoti karsti, kustība lēna un visi brauc haotiski. Neteikšu, ka baigā bauda.

Turpinājums sekos…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt