Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Pauze, restarts un vārti uz Alpiem

Ceļojums turpinās – pēc dažu dienu pauzes Bēcītis ir apkopts un var doties tālāk, kur pieaug arī piedzīvojumu meklētāju bariņš un priekšā - jauni skaisti ceļi.

20.diena: nepieciešama pauze

Beidzot es uzkāros pa pilnu programmu, bet labi, ka tas notika brīdī, kad es ņemu pauzi. Šodien bez bildēm. Esmu nobraucis 10 000km un atrodos Barselonas priekšpilsētā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

No rīta atkal agri cēlos un, protams, ka neizgulējos. Braucu gar piekrasti. Nekā ļoti skaista nav. Vienīgais skaistums ir tajā, ka pludmales ciemi ir tukši. Cilvēki vēl guļ. Var normāli pabraukt. Problēmas sākās tad, kad es sāku apmeklēt iepriekšējā vakarā nospraustos punktus. Pie viena braucu gar kaut kādiem appludinātiem smirdīgiem dārziem/laukiem, pa galīgi sabojātu zemes ceļu. Nobraucu pa tādu ainavu padsmit kilometrus, un gala punkts izrādījās kaut kāds žogs. Turklāt pie kura varēja piebraukt pa taisno minūtes laikā, bet es braucu kādas 20 minūtes zigzagā pa laukiem. Es vairs neatcerējos, ko es iepriekšējā dienā biju domājis tajā punktā ieraudzīt.

Pēc tam devos uz nākamo punktu. Braucot redzu tikai pamestas viesnīcas, veikalus, bārus un pat benzīntanku, Viss tāds drūms, kā pēc kara. Bet savā ziņā interesanti. Bet gala punkts atkal bija kaut kāda aizauguša vieta jūras krastā.

Saprotu, ka kaut kas pavisam aizgājis greizi, bet nolemju tikt līdz nākamajam punktam. Un tur vēl trakāk. Izstāvu kārtējā pludmales ciema sastrēgumus un nonāku pie parastas tūristu pludmales. Saprotu, ka viss. Tas ir pilnīgs finito.

Nolēmu maukt pa taisno uz viesnīcu, nomest mantas un pēc tam uz servisu, kamēr tur vēl kāds strādā. Viesnīcā viss gludi. Servisā gāja tā, kā jau es biju paredzējis. Meitene man rāda numuru, uz kuru esot jāzvana, lai pierakstītos uz nākamās nedēļas beigām. Ar lielām grūtībām, man izdevās viņu pierunāt pasaukt servisa pieņēmēju, kurš novērtēja manu apņēmību un solījās pēc 2 dienām pieķerties pie apkopes.  

Tagad es eju uz 2 dienām pagrīdē - man vajag restartu, jo reāli man galvā viss sajucis.

Pēc 2 dienām ar nelielām grūtībām, bet beidzot tiku atpakaļ pie apkoptā Bēcīša. Rīt jāatsāk braukšana. Cerams, ka galva arī restartējās.

24.diena: piedzīvojumu meklētāju bariņš aug

Šodienas galvenā ziņa: vakarpusē braucienam pievienojās mana drosmīgā kundze. Brauciens acīmredzami kaut kā mainīsies, jo piedzīvojumu meklētāju bariņš palielinājās. Tas parasti ievieš zināmas korekcijas. Redzēs, kā būs.

Šodien cēlos 6 no rīta, lai līdz četriem, kad ierodas lidmašīna no Latvijas, es paspētu izbraukāties pa Dienvidu Pirenejiem un pabūt vēl vienā valstī. Visu paspēju. Gan izbaudīju brīnišķīgus kalnu ceļus, gan paspēju pabūt vēl Andorā. Braukājot pa kalniem, no rīta nebija nemaz tik silts. Nācās uz T krekla kaut ko uzvilkt pa virsu.

Gandrīz paliku bez degvielas. Pats sapinos meistarībā, bet ar pēdējām pilēm kaut kā tiku līdz vienam ciema benzīntankam. Kalnos tik smagu motociklu būtu grūti aizstumt līdz civilizācijai. Centīšos būt uzmanīgāks ar degvielas rezervēm.

No Andoras vienu gabalu sanāca braukt atpakaļ pa to pašu ceļu. Man par pārsteigumu, braucot pretējā virzienā, kalnu skati bija pavisam citādi. Nemaz nelikās garlaicīgi. Viss izskatījās nedaudz savādāk. Nekad nebiju aizdomājies par to, ka kalni no dažādiem skatu rakursiem var izskatīties tik ļoti atšķirīgi.

Pēc lidostas, devāmies gar piekrasti Francijas virzienā. Nedaudz pamīcījāmies pa pludmales ciemu sastrēgumiem, bet kopumā viss ok. Kaut arī šodien nobraucu 500km, ļoti tālu uz priekšu neesmu pavirzījies.

25.diena: Treniņš pirms kalniem un sastrēgums pie Triumfa arkas

Šodien nobraucām virs 400km. Visu dienu bija nomācies un ik pa brīdim uzlija.

No rīta izbraukājām piekrastes Pirenejus. Diezgan labs treniņš pirms rītdienas kalnu posma. Klinšaina piekraste, ceļi ir šauri, stāvi un līkumaini. Turklāt vēl slapji. Jābrauc ļoti prātīgi un uzmanīgi, jo tagad aizmugurē ļoti svarīgs/vērtīgs pasažieris. Arī braukšanai divatā nedaudz jāpielāgojas.

Francijas robežu šķērsojām pašā piekrastē, klinšainā rajonā.

Tikai muļķis kāpj uz grābekļa divreiz un pat trīs reizes. Attiecīgi es esmu muļķis un par to tiku sodīts ar nīkšanu sastrēgumā. Man bija skaidri zināms, ka nevajag braukt iekšā lielajās pilsētās, bet es, ieraugot kartē Triumfa arku Monpeljēras centrā, nolēmu - ātri piebraukšu paskatīties. Tik ātri, ka raudāt gribējās. Gan nomaldījos, gan nostāvēju milzu sastrēgumos. Lai gūtu kaut kādu gandarījumu, izbraucām tai arkai cauri divreiz - no abām pusēm.

Nakšņosim kaut kādā aizvēsturiskā pilsētā – Aviņona. Te viss centrs ir viens milzīgs cietoksnis. Sajūta, ka viesnīcas ēkai arī vecums mērāms daudzos simtos gadu.

26. diena: Vārti uz Alpiem

Aviņona ir diezgan iespaidīga un ļoti sena pilsēta. Es viesnīcu tajā pierezervēju, nemaz nenojaušot, ka šī pilsēta ir īpaša no vēstures viedokļa un ka tā arī bija pāvestu mājvieta pirms Vatikāna.  No rīta devāmies nelielā pastaigā, lai nokļūtu uz slavenā tilta, bet tilts no rīta bija slēgts apmeklētājiem. Apskatījām iespaidīgo pāvestu māju. Tik milzīga, ka telefona kamerā var iebāzt tikai ar samazinājumu.

Pēc tam devāmies iekarot Vantū (Ventoux) kalnu. Plāns bija pārbraukt tam pāri.  To arī izdarījām. Galvenais pārsteigums bija riteņbraucēju skaits, kuri devās iekarot kalna virsotni (1900m). Viņi bija nevis simtos, bet trūkstošos mērāmi. Lieli un mazi, veci un jauni. No visām pusēm minās augšā tajā kalnā un pēc tam nesās lejā ar tādu ātrumu, ka bail bija pat skatīties uz to. Kā skudras skudru pūznī. Izskatījās tā, ka tas kalns ir velosipēdistu svētvieta.

Virsotnē pat speciāls laukums velo sportistiem uztaisīts. Domāju, ka viņi visi bija sportisti, jo uzmīties 20km garā kāpumā bez treniņiem ir nereāli.

Paši nedaudz vīlāmies, jo mēs uzbraucām virs mākoņiem, kuri nosedza visus skaistos skatus. Un vēl nedaudz nosalām.

Atpakaļ virzījāmies gar Provansas lavandu un garšvielu laukiem - skaisti un smaržīgi.

Nākamais mērķis bija Verdonas kanjons un kaut kāds ļoti ekstrēms ceļš gar klintīm. Kanjonu sasniedzām. Viss labi. Zaļais ūdens, skaisti skati apkārt.

Bet ar ceļu ieberzāmies. Pazuda visi sakari un es vairs nevarēju atrast to vietu, kur tam ceļam sākums. Izmaldījos pa kanjona ceļiem, kamēr atradu, kur var tikt atkal pie interneta. Kad atradu kartē ceļa sākumu, tad sapratu, ka šoreiz izlaidīsim, jo tas nozīmēja vismaz 3 stundas, kurās jāvirzās citā virzienā. Gan jau atradīsim vēl bīstamos un skaistos ceļus Alpos, uz kuriem dosimies rīt.

Nakšņojam pilsētā ar nosaukumu Gapa (“Gap”), par kuras eksistenci es arī līdz šim nezināju.  Varētu tulkot kā “šķirba”. Tie būs mūsu vārti uz Alpiem.

 

Turpinājums sekos...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt