Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Nīderlandē viss ir citādāk, atklājumi Beļģijā un apjukums Francijā

Ceļojums ar motociklu gar Eiropas piekrasti turpinās un tālāk no Dānijas ved uz Nīderlandi, Vāciju, Beļģiju, Luksemburgu un Franciju.

5. diena: Nīderlandē viss ir citādāk

 

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Nīderlandē visu dara citādāk. Ja mums liek barjeras pirms dzelzceļa pārbrauktuvēm, tad viņi tās liek pirms kuģu pārbrauktuves. Ja citur būvē tiltus, lai sauszemes transports varētu pārbraukt pāri kuģu ceļiem, tad te būvē tiltus, lai kuģi varētu iet zem autoceļiem.

Vēja dzirnavas būvē, nevis lai maltu graudus, bet lai ūdeni aizpumpētu līdz nākamajām dzirnavām un tā pa ķēdi līdz jūrai. Uzbūvējuši gigantisku 32 km garu dambi, lai palielinātu valsts teritoriju. Par to naudu viņi mierīgi varēja nopirkt zemi no vāciešiem. Es izmaucu pa to dambi. Divas lietas izcēlās.

Aitas tiek izmantotas kā zāles pļāvēji uz stāvajām dambja malām.

Pa vidu dambim stāv Ļeņina piemineklis, vismaz man tā sākumā likās.

Jānis un Sandis man iepriekš uzrakstīja, ka būšot priecīgi satikt. Jānis dzīvo jūras krastā relatīvi pa ceļam, bet Sandis dzīvo Nīderlandes otrā galā. Bet vai tad attālumi mani ir biedējuši? Jāni es satiku pirmo reizi dzīvē. Patiess prieks bija satikt un izbraukt simbolisku braucienu līdz Ziemeļjūrai, kura te ir daudz skarbāka, nekā bija Dānijā. Līdz Sandim bija jāveic 2x200km “detour”, bet tas nekad mani nav atturējis, un izskatās, ka tas nemaz nebūs “detour”.  

Rīt lauzīšos atpakaļ uz piekrasti cauri Beļģijai un Francijai. Lauzīšos tāpēc, ka 100 gadus nebijušo plūdu dēļ reģionā ir iestājies ārkārtas stāvoklis.

6. diena: Jubilārs, saksofons un alus, kā arī par plūdiem

Šodien Bēcītim palika četrdesmit tūkstoši. Un tie nav iztērētie eiro, bet piedzīvotie kilometri. Priekā, Bēcīti!

Prātam neaptverama diena. Pabiju piecās valstīs (Nīderlande, Vācija, Beļģija, Luksemburga un Francija), turklāt Beļģijā es iebraucu TRĪS reizes. Braucu virs 12h un nobraucu tikai 500km. Tik daudz redzēts un piedzīvots, bet visu nevaru pastāstīt, par garu. Galvenokārt plūdu dēļ, bet par tiem vēlāk.

Rītu sākām ar iesildošo braucienu uz Ameriku.

Pēc tam uz Beļģijas, Vācijas un Nīderlandes robežpunktu. Nīderlandes augstākais kalns taču skan smieklīgi, vai ne? Bet patiesībā ir jāraud. Jo pat šie mums iekabina par 10 metriem – šiem 322 metri.  Vajadzētu Gaiziņkalnam uzbērt kādus 15 metrus, jo zaudēt Nīderlandei kalnu sacensībā ir tas pats, kas igauņiem zaudēt hokejā.

Beļģijā bija smuks, kalnains reljefs un palieli mežu masīvi. Braucot skatījos, vai nav gailenes un pat vienā mežā piestāju. Atkal nekā. Nezinu kā Beļģijā, bet Nīderlandē sēņot esot aizliegts.  

Izbraucu arī gabalu pa Luksemburgu un uzpildīju degvielu, kura tur ir būtiski lētāka nekā visās apkārtējās valstīs.

Luksemburga ir degvielas staciju zeme. Domāju, ka tās tur ir visblīvāk pasaulē. 

Atcerējos to, ka vakar Holandē krita rekords. Es ielēju Bēcītī degvielu par 41 eiro. Tik dārgi pirmoreiz – ap 2 eiro litrā. Luksemburgā gandrīz 2x lētāka.

Lavierējot starp plūdu vietām, nolēmu doties caur Ardēnu kalniem. Ieraudzīju kaut kādu vietu, no kuras paveras skats uz ieleju un upi.

Aizdodos uz turieni, bet tur viss aiz žoga un esot jāpērk biļete uz kaut kādu trošu funikulieri, kurš novedīšot lejā uz pilsētu. Kāds vēl pie velna trošu funikulieris, ja mani jubilārs Bēcītis gaida.

Veru karti vaļā, lai izvēlētos punktu. Ieraugu “Notre-Dame de Leffe”. Pie sevis padomāju ""Leffe", iespējams, slavenākais un labākais beļģu alus”. Sāku meklēt internetā un esmu šokā. Tas tak tajā klosterī ir radīts un pilnveidots gadsimtiem ilgi. Nobraucu lejā, un braucot caur centru, redzu – sēž ielas malā kaut kāds bronzas priekšnieks. Stāju nost un eju pētīt. Izrādās tas ir Ādolfs Sakss, saksofona izgudrotājs. Tikai tad es ievēroju, ka visa pilsēta ir pilna ar saksofoniem. Es atrodos pilsētā, kurā radīts “Leffe” alus un saksofons, bet vēl joprojām nezinu pilsētas nosaukumu. “Google” saka, ka pilsēta saucas “Dinant” (Dināna), par ko es dzirdu pirmoreiz dzīvē. Ja ar mūziku man problēmu nav – es par to nekad neko neesmu zinājis un interesējies, tad par “Leffe” radīšanas vietas nezināšanu man ir milzīgs kauns. Es tur ierados, vienkārši uz dullo ar pirkstu bakstot kartē.

Kad pienāca laiks meklēt, kur paēst un naktsmītnes, “booking” man kā vienu no variantiem piedāvā palikt Beļģijas pilsētā Monsa, viesnīcā kuras saucas “Martins Dream”. Man uzreiz ienāca prātā Mārtiņš, kurš neieredz viesnīcas, jo tajās ir garlaicīgi, odi nekož, un lietus laikā nekas nepaliek slapjš. Tad man bija skaidrs, ka obligāti rezervēšu to.   

 

Bet par plūdiem atsevišķi: 

Kaut arī atrados plūdu skartajā reģionā, nevienu brīdi man nekas nedraudēja, tāpat kā nevajadzētu draudēt nevienam ceļotājam, ja viņš apzināti nedodas nepatikšanās.

Tagad esmu pieredzējis jaunu situāciju un varu padalīties ar pieredzi. Situācija te ir nopietna. Daudzi cilvēki gājuši bojā, un tas ir ļoti skumji. Pārsvarā vietējie iedzīvotāji, kuri aizgāja gulēt, bet naktī situācija kļuva kritiska un notika nelaime. Vietās, kuras cieta, skati ir briesmīgi. Kad es sapratu situācijas nopietnību, tad, protams, meklēju veidus, kā pamest bīstamo reģionu un doties uz drošākām vietām.

Mani ieteikumi, kas varbūt kādam noderēs nākotnē:

  • Jāvācas prom jo ātrāk, jo labāk. Pat ja esat pārliecināti par savām spējām, tāpat tinieties prom. Vietējiem dienestiem tā jau grūti palīdzēt visiem saviem iedzīvotājiem, piedzīvojumu meklētāji tikai sarežģīs viņu darbošanos.
  • Izdomājiet, uz kurieni dosities, un veidojiet maršrutu iekš “Google maps” – neviena cita programma neko nezina par plūdiem. Turklāt ik pa laikam palaidiet no jauna, lai tas pārrēķina pēc aktuālās informācijas.
  • Ja ir izvēle, izvēlieties maršrutus, kuri izmanto pēc iespējas nozīmīgākus ceļus. Ja jāšķērso upes, tad jāskatās tilti lielākās pilsētās vai ciemos. Tie ir fundamentālāki, un tos uzrauga policija. Šodien es atdūros pret ceļu, kuru nobloķēja policists un ar rokas žestu rādīja virzienu, kurā jādodas. Nākamajā ciemā arī dežurēja policija, bet laida visus pāri tiltam. Tātad dienesti bija pārbaudījuši tiltu un atzinuši par drošu.
  • Aizmirstiet par nakšņošanu pie dabas, jo var ne tikai noplūst, bet arī nogrūt.
  • Pa līkumainiem ceļiem jābrauc prātīgi. Daudzās vietās pāri ceļam ir saskalotas smiltis vai dubļi.
  • Bez stresa, un viss būs labi.

Bildes no cietuša ciema, kuram bija jābrauc cauri, lai tiktu uz lielajiem ceļiem. Domāju, ka tur cieta tikai mājas un iedzīve. Bojāgājušajiem nevajadzētu būt. 

7. diena: Apjukums Francijā

Esmu uzkāries un pilnīgs idiots, bet par to beigās.

Šorīt aizgulējos. Turklāt es vakar vīnu nedzēru, tikai alu. Secināju to, ka sāk iet uz beigām tīrās apakšbikses un zeķes. No rīta nācās mazgāt. Pēc tam pielietoju savu seno žāvēšanas izgudrojumu – augļu maisiņu, kuru piestiprinu pie motocikla. Ja nelīs, tad vakarā būs sausas. Braucot līdz jūrai, nolēmu piestāt Brigē. Jauka pilsētiņa. Vienīgi dažas ieliņas tik šauras, ka divi pretimnākoši cilvēki var arī nesamainīties.

Tālāk devos uz Beļģijas piekrasti. Jūras krastā bija krāmu tirgus, kurā es sapratu, ka varēju arī savas zeķes nemazgāt. Vienkārši izmest.

Te par 6 eiro 12 pārus dod. Man līdz Gibraltāram pietiktu.

Pēc tam sākās manas bēdas. Beļģijas piekrastes ciemi bija parastie kūrorti, un, kad es ieraudzīju pirmo karuseli, mērs bija pilns.

Es devos prom uz bāni, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pie kārotajām austerēm. Piebraucu pie mola, nolieku Bēcīti un eju meklēt austeru tirgu. Cik eju, tik redzu tikai frī kartupeļu, picu un kebabu pārdotuves. Meklēju ar “Google”, neko sakarīgu neatrodu. Zvanu Vinetai, Francijas pavēlniecei. Viņa nevar tajā brīdī atbildēt. Saprotu to, ka esmu uzkāries un jāņem pauze.

Pierezervēju naktsmītni, dodos tur noenkuroties un sakārtot domas, jo apjukušam braukt nav jēgas. Tā es pabraukšu visam garām.

Atzvana Vineta. Es viņai jautāju, kur tās austeres jāmeklē? Es te Kalē un nevaru neko atrast. Vineta pārjautā – vai tiešām Kalē? Es apstiprinu. Izrādās es esmu noenkurojies eirotuneļa galā, un par austerēm te neviens neko nekad nav zinājis. Draugi man bija norādījuši Kankalē, kas ir pilnīgi cits miests un atrodas 500km uz priekšu.

Tas ir tas pats, kas Carnikavas vietā aizbraukt uz Cesvaini un meklēt labākos nēģus Latvijā.

Citi varbūt neatzītos, bet es ļaušos apņirgšanai.  

Labā ziņa ir tā, ka Vineta solīja atsūtīt Normandijas vietas, kuras ir vērts apskatīt. Tad es vairs nebraukšu uz dullo, bet zināšu, kur jābrauc.

 

Turpinājums sekos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt