Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Nekautrēties rādīt, ka esi no Latvijas

Ceļojums turpinās – pa Portugāles gleznaino piekrasti tālāk ceļš ved uz Spāniju un pat uz Āfriku.

16. diena: skaisto krastu un tikšanos diena

Šodien skaisto krastu un tikšanos diena. Protams, ka tiltu fetišs arī nekur nav pazudis. No rīta gar piekrasti aizdevos uz Eiropas galējo rietumu punktu – Rokas ragu jeb “Cabo da Roca”. Vēl viens no brauciena mērķiem izpildīts.

 

Pēc raga Lisabonā satiku Raimondu ar ģimeni. Viņš bija viens no tiem trim piedzīvojumu meklētājiem, kuri vienā dienā ar manu starta dienu devās ar motocikliem uz tālāko Eiropas ziemeļu punktu Nordkapu. Sanāk, ka es esmu pilnīgs bremze, jo Raimis pa šo laiku paspēja pabūt tālākajos gan ziemeļu, gan rietumu punktos.

Tālāk devos uz sava tiltu fetiša galveno punktu – pārbraucu pāri Eiropas garākajam tiltam, 17km garajam “Vasco da Gama”. Pēc tam skaistā Portugāles piekraste līdz Sagres ragam. Šo maršrutu man ieteica viens varens Ginča no Ogres.

Vienā no ieteiktajiem punktiem, braucot uz pludmali, pamanu motociklu ar blakusvāģi, kas ir baigais retums šajos platuma grādos. Atstumjos atpakaļ, sāku pētīt un es esmu šokā. Tas ir “Ural” ar USA numuriem. Portugālē!!! Kā??

Kamēr pētu un bildēju, atnāk abu motociklu īpašnieki ar kundzēm. Sasveicināmies un es vairs nevaru noturēt savu ziņkāri. Prasu, kā krievu “Ural” ar USA numuriem ir nonācis Portugālē? Izrādās šis pats ir no Losandželosas, ar to “Ural” izbraucis Dienvidameriku, to otru puiku saticis Limā (Peru) un pirms gada ar laivu abus močus aizgādājuši līdz Īrijai, kur Covid-19 dēļ iestrēga. Pēc tam, kad ierobežojumus atcēla, cauri Itālijai, nonākuši Portugālē. Visu cieņu viņiem.

Šie mani arī paslavēja par to, ka es vienatnē tik tālu speros, un man tas baigi uzsita lepnumu, jo šis vīriņš ir reāli piedzīvojumu pavēlnieks. Tā teikt Guru ar lielo burtu. Novēlējām viens otram drošu braukšanu un pašķīrāmies. Būs labi!

17. diena: Ciemošanās, mošķis un saulriets

Kā vienmēr – neizgulējos, bet braucienu sāku ļoti savlaicīgi. Pirms darba videokonferences bija jāpaspēj apskatīt “Sagres” un “Sao Vicente” ragi, “Benagil” alas un citi Portugāles piekrastes brīnumi.

Viss gāja kā pa sviestu. Bet tad parādījās divas problēmas, kuras krietni palielināja manu braukšanas laiku, – kaut kāds mošķis un Raimonds. Pa ceļam sanāca braukt gar pilsētiņu Albufeira, kur jau nedēļu nobāzējusies viņa ģimene. Sarunājam, ka es ieskriešu pa ceļam, Viņš tur jūtās jau kā iezemiešu pavēlnieks. Viņam jau ir savas alu takas, krabji. Izpētījis visu par paisumu un bēgumu. Viņš tak nelaida mani prom. Vadāja pa savām alām, dzirdīja, taisīja ēst. 

Tikt prom man palīdzēja viņa aizmāršība. Viņš, nākot mani pavadīt, aizcirta apartamenta durvis, kurā iekšā atradās vienīgā atslēga. Viņam vairs nebija, ko man piedāvāt. Es ātri aizmuku.

Bet, braucot pa tukšu ceļu, sajutu, ka kaut kas slapjš uzlīst uz kreisās rokas. Pēc kādām 5 sekundēm sāk nežēlīgi dedzināt to vietu. Ļoti sāpīgi. Nogriežos no ātrā ceļa, stājos malā, un man likās, ka caur sietiņu redzu kaut kādu radījumu uz rokas. Kratu roku, rauju jaku nost un neko vairs neatrodu.

Dedzina kādu 5–10cm lielu laukumu. Leju virsū ūdeni, bet nelīdz. Mēģinu uzvilkt atpakaļ jaku, bet nevaru. Nežēlīgi sāp. Braucu bez jakas. Tas laukums paliek sarkans un parādās punkts. Pēc stundas vēl sāp, bet jaku jau uzvilkt var. Vakarā ir uztūkusi arī rokas otra puse. Ne daudz, bet sāpīgi, ja pieskaras tai.

Man nav alerģiju no dažādu mošķu kodieniem. Rīt skatīšos, kas notiek ar roku.  

Sapratu arī, ka Portugāles piekrastes klintis man pietiks un kaut kā ātrāk jāvirzās uz priekšu.

Kārtīgi maucu pa ātrgaitas ceļiem. Seviļā iekšā nebraucu, bet kad braucu garām, Bēcīša dators rādīja +40 un tiešām bija karsti, pat braucot uz 140km/h. Tieši uz saulrietu tiku līdz Spānijas pilsētiņai Tarifai, kurā atrodas Eiropas tālākais dienvidu punkts. Pie paša punkta vēl netiku, jo pussala/sala bija jau slēgta.  

Eiropas galējais dienvidu punkts. Iekšā netiku.

Sagaidīju saulrietu, skatoties, kā kaitotāji smuki braukājās pa stipro vēju. Skaisti.

 

18. diena: jauna valsts, jauna jūra un pat jauns kontinents

Šodienas galvenais notikums ir mūsu puišu izcīnītais zelts olimpiādē. Un es šo spēli skatījos tiešraidē un vēl Āfrikā. Kas to būtu domājis, ka tā sanāks. Šodien viss mans brauciens bija pakārtots basketbolam. Rīts sākās ar aplauzienu. Kaut arī viesnīcas meitene teica, ka vārti uz salu deviņos tiks atvērti, tie bija ciet arī pēc deviņiem.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Tāpat viņa sameloja, ka es nekādā veidā netikšu līdz Āfrikai, jo prāmji nekursējot. Tiku gan. Bet vārti ciet laikam Covid-19 dēļ, no kura te visi baidās pa nopietno. Arī pa ielām un pludmalēm lielākā daļa staigā maskās.

Pēc neveiksmes ar salu ātri devos uz Gibraltāru, lai paspētu kaut kur noenkuroties un noskatīties pusfinālu. Gan pabiju Apvienotajā Karalistē, gan arī spēli noskatījos kaut kādā marokāņu krodziņā.

Gibraltārā pašā kalna galā mani ar motociklu nelaida. Teica, ja gribi pie mērkaķiem, pērc ekskursiju no speciālajiem taksometriem. Man nebija ne laika, ne vēlmes doties ekskursijā. Vienu mērkaķi es katru rītu redzu spogulī, un viņš ir krietni lielāks par tiem, kuri dzīvojās pa Gibraltāra kalnu.

Pēc Gibraltāra steidzos uz prāmi, lai līdz zelta spēles sākumam paspētu nokļūt Āfrikā, Spānijai piederošajā pilsētā Seutā. Divās stundās izbraucu visu Seutu gan pa perimetru, gan arī nedaudz iekšpusē. Iespaidīgākie skati ir gar Marokas robežu. Gan tā snaudošā/mirušā sieviete izskatās vareni, gan robežas kalnainie ceļi un tas žogs. Ceļš iet gar pašu žogu, un ik pa laikam stāv policijas auto.

Es nevienu citu auto vai motociklu nesatiku. Iespējams, es pats tur nedrīkstēju braukt. Līdzīgi, kā pie mums, kur vajag pierobežas caurlaidi. Bet neviens mani neķēra.

Vazājoties pa Seutu, vienu prāmi nokavēju un nolēmu pie reizes izpildīt uzdevumu ar peldi Alvoranas jūrā. Tikko piebraucu pie pludmales, noliku Bēcīti, sakrāmēju uz tā virsdrēbes un ķiveri, kā uzreiz pie manis piebrauca vīrs ar velosipēdu un angliski saka, lai es tā nedarot. Momentāni visu aizstiepšot. Pašlaik situācija ar zādzībām esot kritiska. Viņš pats arī esot moto ceļotājs. Ieraudzīju būdā policistu un skaidrā žestu valodā sarunāju, ka atstāšu pie viņa mantas, kamēr peldos. Mierīgi, bez stresa nopeldējos. Tagad arī Alvoranas jūra ir ieskaitīta.

Šodien viena jauna valsts, jauna jūra un pat jauns kontinents. Un vēl zelts mūsējiem. Super diena. Tagad pa ātrajiem ceļiem mēģināšu tikt līdz Malagai. Jāsāk ātrāk deldēt kilometrus.

19. diena: Nekautrēties rādīt, ka esat no Latvijas

Traka diena. Cēlos 5 no rīta un nobraucu 850km, no kuriem liela daļa pa kalniem. Rodas loģisks jautājums – kāpēc es sevi tā mocīju? Tāpēc, ka es gribu piektdien vakarā paspēt nokļūt līdz BMW servisam, lai šos pierunātu pieķerties pie Bēcīša apkopes piektdien vakarā vai pirmdien no rīta.  

Cerēju ieraudzīt rītausmu virs jūras, bet, ja es paskatītos kartē, tad saprastu, ka tas nav reāli. Pabraucu gar jūru, kur neko daudz redzēt nevarēja, un devos kalnos. Pusi dienas intensīvi nobraukāju pa Spānijas augstākajiem kalniem “Sierra Nevada”. Brīnišķīgi ceļi un interesanti skati.

Pēc tam devos uz Rozā ezeru. Pārvācos uz ātrākiem ceļiem, kuri bija tiešām baudāmi. Vienīgi atkal uznāca tas viltīgais snaudiens. Jutu, ka vairs nekontrolēju braukšanu un stājos malā atpūtas vietā. Gribēju uz brīdi atgulties ēnā, bet tur tikai skujas un skudras. Nolēmu, ka man vienalga, ko citi domā un apgūlos uz akmens galda. Kādu pusstundiņu pagulēju, un man ar to pietika, lai varētu atkal normāli braukt.

Pie Rozā ezera atkal nostrādāja mans Latvijas karodziņš, turklāt divreiz. Noliku Bēcīti zem koka ēnā un pats aizvilkos uz to Rozā sāls ezeru. Atnāku atpakaļ, un mani sauc vīriņš no pretējās mājas. Jautā, vai es tiešām no Latvijas. Esot atpazinis karogu. Apstiprinu un sākam sarunāties spangliski. Viņš saprata pilnīgi visu, ko es saku angliski, bet pašam nedaudz pietrūka vārdu, lai visu pateiktu angļu valodā. Viņš runāja teikumos, kur daļa vārdu spāņu, daļa angļu. Un, zinot kontekstu, es sapratu pilnīgi visu ar pirmo piegājienu. Viņu saucot Manuels, un viņa brāļa sieva esot no Latvijas, no Liepājas. Tā arī bija. Brāļa sievai tika gan ziņots, gan nosūtītas kopbildes ar mani, Bēcīti un Riekstīti. Manuels sāka stāstīt par vietējo dzīvi un to sālsezeru.

Pēkšņi šajā ciema malā garām brauc lielais “BMW 1200 Adventure”. Es viņu pasveicinu, un viņš, pamanot Latvijas karodziņu, izbrīnīts skatās atpakaļ. Ieraugu, ka šim lietuviešu numurs. Māju, lai griež apkārt un brauc pie mums. Viņu sauc Pauļus, un viņš tikko trīs dienās atbraucis ar moci no Lietuvas uz šo ciemu pirkt un renovēt mājas. Vienu sev, otru pārdošanai. Viņš esot arhitekts, bet arī labi veidojot interjera dizainus un pats tos mākot arī ar savām rokām realizēt. Tā mēs tur trijatā runājāmies par mājām, dzīvi un sāls ezeru. Manuels vēl man sanesa vietējos augļus, ko pa ceļam ēst, un ļoti lūdza viņam ziņot, kad es tikšu līdz mājām. Iegūts vēl viens draugs un atkal, pateicoties Latvijas atribūtikai. Mani krekli un karodziņi šādi ir nostrādājuši jau neskaitāmas reizes. Visās pasaules malās. Visiem iesaku nekautrēties un rādīt, ka jūs esat no Latvijas, tas palīdz.

Nakšņoju Valnesijā.

Turpinājums sekos...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt