Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Kalni, mākoņi, Ligūrijas jūra un Toskāna

Ceļojums turpinās – tālāk uz Šveici un Itāliju.

 

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

 

27. diena: Ikšķiles izaicinājums

Superīga diena izdevās. Devāmies Itālijas virzienā. Pēc ieteikumiem pa ceļam piebraucām pie vienas zīmīgas vietas. Franči izdomājuši izaicināt Ikšķili. Līdzīgi kā pie mums ar Rīgas HES, šie uzbēruši milzīgu dambi un applūdinājuši lielu daļu upes ielejas. Applūdinājuši tik daudz, ka virs ūdens palikusi saliņa ar baznīcu. Nosaukuši to par Svētā Miķeļa salu. Man liekas, ka tā nav nopietna atbilde Ikšķilei. Svētā Meinarda sala uzvar vienos vārtos. Ikšķile – Francija, rezultāts 1:0. Lai šie tagad domā, kā izlīdzināt rezultātu.

Braucot tālāk, piestājām vietējā kalnu ciemā brokastīs, pēc tam devāmies uz Francijas un Itālijas robežu, kura atrodas uz kalnu pārejas Kolaņēlas. Motobraucēja sapnis, ne ceļš. Bija gan nelieli posmi gar aizu malām, gan nepārtraukti līkumaini serpentīni un, protams, neaprakstāmi skaisti skati.

Pāreja mūs sagaidīja ar brīnišķīgu, bet vēsu laiku. Ar mocīti līdz 2750 metriem vēl nebiju uzbraucis. Arī vairāk nekā piecas reizes divu valstu robežas vēl nebiju šķērsojis.

Jau taisoties projām, redzu, ka uz lielā BMW, kuram pušķis gan priekšā, gan aizmugurē, uzbrauc kungs ar dāmu. Es izdomāju, ka nevaru neaiziet un neapsveikt ar kāzu ceļojumu uz motocikla. Baigi sveicu šos, bet kungs ar smaidu sejā sāk man kaut ko itāliski skaidrot. Saprotu tikai vārdu “bambino”. Pie sevis padomāju – ko nu šis melš. Viņa kundze, kura runāja angliski, man visu izskaidroja. Viņš ir kļuvis par vectēvu un tāpēc izpušķojis mocīti. Parunājāmies vairāk. Viņu sauc Karlo, un viņš ir no Sicīlijas. Ļoti priecīgs par mazdēlu. Nevis Papa Karlo no Buratīno piedzīvojumi, bet Grand Papa Karlo. Sabildējāmies pie abiem moto un atvadījāmies kā draugi.  

Nakšņojam Itālijas vārtos uz Alpiem – pilsētā, kura saucas Aosta. Rīt atkal kalni. 

28. diena: Kalni un mākoņi

No rīta uzreiz devāmies uz kalnu pāreju, kura atrodas uz Itālijas un Šveices robežas. Saucas Sanbernāra (2400 m). Tā pati vieta no kurienes ir cēlušies sanbernāri, viena no slavenākajām suņu šķirnēm. Uzbraucot augšā, sanāca vilšanās. Un ne jau tāpēc, ka tur nebūtu skaisti, bet tāpēc, ka visu skaistumu noslēpa mākonis. Un arī sanbernāri tur neskraidīja bariem, bija tikai kartona un plīša.

Šodien Šveice negribēja, lai mēs ilgi uzturamies tajā. Visu dienu sūtīja virsū lietus mākoņus. Salijām, gan braucot cauri mākoņiem, gan arī zem tiem. Neliels patīkams izņēmums bija “Furka pass” (2400 m), viena no motobraucēju iecienītākajām kalnu pārejām Eiropā. Sauli mākoņi aizsedza, bet skatus no kalnu pārejas tomēr no mūsu acīm nenoslēpa. Diezgan izaicinoši serpentīni un līkumi. Gan pašam, gan sieviņai brīžiem bija nedaudz bailīgi, jo arī satiksme tajos šaurajos ceļos bija diezgan intensīva un vietām ceļa segums bija mitrs. Protams, ka man arī nav tik lielas meistarības un pārliecības kā vietējiem braucējiem. Tie ar saviem šosejas motocikliem vilka kārtīgi, neskatoties ne uz slapjumu, ne satiksmi.

Pēc “Furka pass” devāmies uz “Gotthard pass”. Tur rezultāts vēl sliktāks nekā pie Sanbernāra pārejas. Mākonis ne tikai aizsedza skatus, bet arī mūs slapināja. Izdomājām, ka pietiks ciest Šveices mērcēšanu. Gar Lugāno ezeru devāmies uz Itāliju. Paliekam pa nakti pie Komo ezera.  

29. diena: Ligūrijas jūra pieskaitīta, viesnīcnieks pie Pizas torņa izjokots

Šodien braucamā diena. No rīta saullēkts Komo ezerā.  Aizbraucām arī uz Komo pilsētu, bet tur neko vairāk par norobežoto krastmalu un koku drazām, kuras saskalotas pēc nesenajiem plūdiem, neieraudzījām.

Lai varētu laikus nopeldēties Ligūrijas jūrā, bez pieturām devāmies Dženovas virzienā, un nu Ligūrijas jūra pieskaitīta.

Pa ceļam pirms Dženovas trāpījās ļoti neparasts ātrgaitas ceļa posms kādu 40 km garumā. Nekad nebiju braucis pa “bāni”, kurā 40 km posmā nemitīgi jāstaigā no trešā līdz sestajam ātrumam un motocikls visu laiku jāgāž uz vieniem un uz otriem sāniem. Nereāli gara trase. Ar sporta motociklu te būtu ko darīt, jo ātrumu neviens nekontrolē. Cik māki, tik mauc.

Piza šovakar. Rezervēju viesnīcu 300 metrus no tā šķībā torņa.

Skatos – viesnīcā uz letes stāv torņa butaforija. Domāju – jāizjoko. Es ar nopietnu seju administratoram prasu – kas tā par statuju šim uz letes stāv. Šis apjucis un stāsta man par torni. Es šim prasu – kur tas šķībais tornis atrodas. Tad viņš beidzot saprata, ka es viņu izjokoju…

30. diena: Skaistā Toskāna

Visu dienu pa Toskānu. Toskāna ir skaista, un, kas mani pārsteidza, ir tas, ka tie lauku ceļi ir ļoti brīvi. Nebija ne tūristu baru, ne traktoru kolonnu. Brauc un baudi. Protams, ka tajās galvenajās pilsētiņās ar cietokšņiem viss pa vecam – tūristu pilns.

Bet es šodien izveidoju moto stāvvietu pie gājēju celiņa, kas iet gar Sandžiminjāno pilsētas/cietokšņa sienu. Stāsts tāds – piebraucu pie tās vecpilsētas, un moto stāvvieta pilna, par auto stāvvietām nerunājot. Trotuāru tur nav. Kamēr es meklēju vietu, vēl kāda kaudzīte ar moto braucējiem izmisīgi meklējas, kur savus zirdziņus nolikt. Skatos – pie moto stāvvietas pienāk gājēju celiņš, gar kuru neviens neuzdrīkstējās likt savu moto. Es tomēr metu kautrību pie malas un noliku Bēcīti tā, lai netraucētu gājējiem. Pašā maliņā zem koka. Kamēr vilkām ķiveres nost, viens holandietis, redzot, ka es tur nolicis Bēcīti, liek savu zirgu arī blakus. Kad mēs atgriezāmies pēc pusstundas, tur jau stāvēja DIVDESMIT moto. Turklāt abās celiņa pusēs. Redz, ko dod piemērs. Nezinu, labs vai slikts, bet piemērs.

Pēcpusdienā braukt jau kļuva grūtāk. Brīžiem temperatūra sasniedza 38 grādus, un man jau sāka vienādoties Toskānas pauguri. Sapratām, ka nemocīsim sevi, ilgi braucot atpakaļ līdz jūrai, un nolēmām palikt pie Bolsena ezera.

Toskāna ir skaista un, cik sapratu no Kristīnes, katrā no gadalaikiem tā izskatās pilnīgi citādi. Rīt atpakaļ pie jūras krasta un jāmēģina nopeldēties Tirēnu jūrā.

 

Turpinājums sekos...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt