Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: ieskaitītas visas 12 jūras un viens okeāns

Ceļojums turpinās – Albānija sagaida ar nežēlīgu karstumu, Grieķija pārsteidz ar Meteoru, bet Turcijā ''aizvērtas'' visas 12 jūras un viens okeāns.  

 

35. diena: Karstums un sastrēgumi Albānijā

No rīta Melnkalnes un Albānijas robežu šķērsoju samērā viegli, bet tikai tāpēc, ka braucu ar moto. Auto kolonna pirms robežas bija vairākus kilometrus gara. Es visus apbraucu pa pretējo joslu, jo tā ir pieņemts visur. Moto un velo braucēji nestāv auto kolonnās, bet brauc pa tiešo pie robežas.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Albānija mani sagaidīja ar nežēlīgu karstumu un sastrēgumu. Temperatūra svārstījās starp 40 un 42 grādiem. Sastrēgumi bija kādu 80 kilometru garumā. Ar maziem izņēmumiem. Es pie sevis nodomāju, ka Andris ir izcils aktieris. Viņš man ar tādu pārliecību stāstīja, ka man noteikti jāiebrauc Albānijā. Tur esot forši. Uz manu jautājumu, kur tieši Albānijā, viņš atbildēja, ka nav svarīgi. Šodien, mīcoties pa to elli, es jau domāju atriebības plānus. Šitā mani apmuļķot!

Bet, kad tiku garām Tirānai, pietuvojos kalniem, manas dusmas uz Andri ātri pārgāja. Smuki skati, ceļi bez sastrēgumiem un atsaucīgi cilvēki. Laukos redzēju vairākas kāzas un bēres. Braukāja zirgu pajūgi, un govis staigāja pa ceļiem. Tāda vienkārša lauku dzīve. Patīkams pretstats pludmaļu burzmai. Un viss nenormāli lēti.  

Atkal nostrādāja Latvijas karodziņš. Vienā nomaļā vietā piestāju uzpildīt gan Bēcīti, gan sevi. Tas karstums mani galināja nost. Bāriņa priekšā pienāk viens albānis un angļu valodā jautā, vai tas mans motocikls un vai es tiešām no Latvijas? Es apstiprinu. Viņš jautā, vai es runāju krieviski? Es izbrīnīts, bet arī apstiprinu to, ka saprotu krievu valodu. Viņš saka, ka viņam sieva no Latvijas, bet runājot tikai krieviski. Vai es nebūtu ar mieru ienākt pie viņiem parunāties. Protams, ka es piekritu. Izrādās viņa sieva ir Santa, kura dzimusi Daugavpilī, bet ģimene pārvākusies dzīvot un strādāt uz Londonu ļoti sen. Londonā viņa iepazinusies ar albāni Hasanu un apprecējusies. Tagad ciemojoties pie Hasana vecākiem un radiem. Tas bārs pieder Hasana tēva brālim un jaunais puika, kurš ar mani mocījās, jo nesaprata angļu valodu, ir viņa brālēns. Esot bijuši pamatīgi pārsteigti, ieraugot motociklu ar Latvijas karogu.

Pasēdējām un parunājāmies. Ar Hasanu angliski, ar Santu krieviski. Daudz pastāstīja par Albāniju. Hasans pat paslavēja mani par to, ka es esmu ļoti gudri darījis, nebraucot gar piekrasti uz Grieķiju, bet braucu pa kalniem cauri Maķedonijai. Piekrastē esot elle. Pilns ar Balkānu valstu, krievu un ukraiņu tūristiem. Pabraukt esot grūti. Albāņi it kā neesot slikti braucēji, bet šajā nežēlīgajā karstumā mēdzot palikt uzvilkti un neprognozējami. Uztaisījām kopbildi un atvadījāmies kā labi draugi.

Maķedonijā tiku ātri un bez problēmām. Te nav tik karsts. Daba daudz zaļāka. Man liekas, ka cenas vēl zemākas nekā Albānijā.  

Kristīne arī veiksmīgi aizlidojusi mājās. Viņai uz Horvātiju atsūtīja pakaļ lidmašīnu ''Latvija''. To pašu, ar kuru mēs lidojām virs Kurzemes no Rīgas uz Rīgu. Zīmīgi.

36. diena: Nedienas uz robežas un iespaidīgā Meteora


Šoreiz dinamiska diena. Pat ar traucējumiem izdevās nobraukt 600km. Jau otro rītu pēc kārtas Bēcītis nelēca. Vai nu akumulators karstumu neizturēja, vai signalizācija sēdina to. Ar žestu un imitētu “brum, brum” skaņu palīdzību izdevās viesnīcas saimniekam, maķedonietim, parādīt to, ka man vajag, lai viņš atbrauc ar auto un startēšanas vadiem. Pēc 10 minūtēm bija klāt ar visiem vadiem un Bēcītis atkal rūca. Paldies viņam. Drošības pēc iebraucu DUS un nopirku savus vadus. Ja nu grieķi vai turki nevadā līdzi. Nolēmu, ka vakarā atvienošu akumulatoru. Ja no rīta atkal nestartēsies, tad Turcijā vai Bulgārijā meklēšu jaunu.

Piedzīvojumi sākās uz Maķedonijas un Grieķijas robežas. Es par savu stulbumu tiku sodīts ar smagāko sodu šajā braucienā. Ar laiku. Gandrīz stundu nodirnēju starp Maķedoniju un Grieķiju tikai tāpēc, ka nebiju 24h iepriekš elektroniski iesniedzis iebraukšanai nepieciešamo formu. Man par to paziņoja grieķu policiste/robežsardze, tērpta kaut kādā skafandrā. Viņa paņēma manu Covid-19 sertifikātu, ID karti un prasa formu. Es piedāvāju aizpildīt to turpat. Viņa man skaidrā grieķu valodā liek doties atpakaļ uz Maķedoniju un aizpildīt formu tur. Neko darīt, braucu atpakaļ. Pienāk Maķedonijas policiste/robežsardze un skaidrā angļu valodā saka, ka tā grieķiete dirš. Paprasīja iedot telefonu. Iedevu. Viņa atvēra lapu un pateica, lai aizpildot un viss būšot labi. Tā arī bija. Bet, kamēr es pildīju, tā grieķiete uzsūtīja man vēl divas poļu ģimenes, kurās kundzes dominē pār paniem. Grieķietes doma tāda – tur idiots Latvietis pilda visu, ko vajag, braucat pie viņa un darāt to pašu. Atbrauca un sāka mani pratināt. Pani smaidīgi kasīja vēderu, bet kundzes mani ielenca un nelaida prom, kamēr neparādīšu, kas jādara. Cik varēju, tik palīdzēju, bet viegli negāja. Nevarēju viņām iestāstīt, ka jāpiereģistrējas un tad tikai jāpilda forma.

Grieķijā man bija tikai divi mērķi. Meteora un pelde Egejas jūrā.  Abus mērķus izpildīju. Tikai pateicoties Zigim, gan es, gan jūs varat redzēt Meteoras brīnumus. Ja Zigis neatgādinātu, es būtu aizbraucis pa citiem ceļiem. Vienu reizi Spānijā es jau aizbraucu garām Ziga ieteiktai vietai. Šoreiz, kaut arī bija jāmet 3h līkums, nolēmu tomēr apmeklēt Meteoru. Wow! Tas bija iespaidīgi. Zigi, milzīgs paldies Tev gan par informāciju, gan par atgādināšanu.   

37. diena: 12 jūras ''aizvērtas''

Rezultatīva diena. Kaut arī ar grūtībām, viss ieplānotais un arī neplānotais tika sasniegts. Trešais kontinents iekarots, un visas iespējamās jūras ''aizvērtas''. Palikušas tikai kalnu grēdas, kuras ir pa ceļam uz mājām.

No rīta Bēcīša akumulators atkal pateica “čau”. Labi, ka es Maķedonijā biju nopircis starta vadus. Grieķi vadus līdzi nevadā. Pirms degvielas uzpildīšanas stāstu vīriņam to, ka negribu slāpēt motoru, jo akumulators beigts. Nepielaidīšu. Šis laipni piekrīt, bet BMW ir izdomājis, ka nedrīkst atvērt bāku tajā laikā, kad motocikls darbojas. Vadi, vadi, mīļie vadi…

Atceroties pieredzi ar Grieķijas robežu, nolēmu kārtīgi sagatavoties Turcijas robežas šķērsošanai. Ložņāju pa interneta dzīlēm un atradu to, ka pirms iebraukšanas Turcijā ir elektroniski jāaizpilda kaut kāda viņu forma. Turklāt četras diennaktis pirms ierašanās. Mēģinu tomēr pildīt, bet atkal nekā... Tiešām neļauj ievadīt iebraukšanas datumu agrāku par 20. augustu. Nolemju, ka nepadošos un dodos uz 200km tālo robežu. Drūma vieta. No abām pusēm sargā nobruņojušies ar automātiem karavīri, kaut kādas Covid-19 teltis, kurās tevi pratina par vakcīnām. Nopietni/dusmīgi turku policisti. Bet es tak izlauzos tam visam cauri un iekļuvu Turcijā. Jee!

Kaut kādas pilsēteles nomalē atradu garāžu teritoriju, kurā tirgoja arī akumulatorus. Pēc izmēra, protams, ka neviens nederēja, bet, aizpildot šķirbas ar kartonu, izdevās nostiprināt. Turku brīnums maksāja 20 eiro, kas ir lēti. Tagad Bēcītis lec kā jauns.

Nopeldējos Marmora jūrā.

Atradu nomaļu vietiņu ciemā, kurā, nostājoties aiz Bēcīša, var pa kluso pārģērbties. Pēc peldes atnāku un redzu, ka tieši blakus uz ielas viena turku ģimene uzklājusi segu un ietur pusdienas. Kā lai pārģērbjas nenobiedējot?

Ļoti negribot, bet man bija jābrauc iekšā Stambulā. Tikai tur atrodas vienīgie tilti pasaulē, kuri savieno divus kontinentus. Es nevarēju nepārbraukt pāri Bosforam un neieskaitīt šajā braucienā arī Āziju. Braucot pa Stambulu, man visi miegi pārgāja un vispār viss pārgāja. Tā ir ekskluzīva vieta nervu un braukšanas prasmju trenēšanai. Elle un Indija! Bet arī to es pievarēju.

Pat motopolicijas patruļa mani apturēja. Es tur pa kaut kādām apmalēm braucu cauri sastrēgumam. Angliski šie nerunā un arī nesaprot. Smaidīgi un ar lielu interesi apgāja Bēcīti, pasauca vēl kolēģus, kuri izdarīja to pašu un ar žestiem rādīja, lai es braucu tālāk savos neceļos. Pozitīvi.

Nopeldējos arī Melnajā jūrā. Turklāt Āzijas piekrastē.

Tagad ir ''aizvērtas'' visas 12 jūras un viens okeāns. Esmu nopeldējies arī trīs kontinentu piekrastēs. Jūru misija izpildīta pilnībā.

Bēcītim ķēde iet uz beigām. Daudz līkumot nevarēšu. Mēģināšu tikt līdz Sofijai un tur sameklēt, kur to nomainīt. No konkrētiem mērķiem man palikušas tikai kalnu pārejas Rumānijā. Domāju, ka vairs nevazāšos apkārt, bet došos diezgan ātri mājup.  

38. diena: Ieskats aizkadrā – kas notiek ar ekipējumu

Šoreiz ar dabas skatiem jūs nevaru iepriecināt. Man vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt līdz Bulgārijai. Iemesli ir: gan strauji jāvirzās uz māju pusi, gan Bēcīša ķēde iet uz beigām. Bulgārijā ir varianti tikt pie jaunas. Vai izdosies, vēl nezinu. Bet ir cerīgi.

Attiecīgi demonstrēšu to, kas šajā braucienā paliek ārpus kadriem – to, kas notiek ar ekipējumu. Pēc 15 000 km nobraukuma gan bikses, gan moto kurpes sāk sadalīties. Kaut arī man ir rezerves zābaki un otras bikses, esmu spītīgs un mēģināšu finišēt ar to pašu ekipējumu, ar ko sāku.

Aizmugurējā riepa un ķēde arī iet uz beigām.

Līdz Turcijas/Bulgārijas robežai tiku bez problēmām. Pat neskatoties uz to, ka es esmu ar motociklu, robežas šķērsošana aizņēma pusotru stundu. Grūti tur dirnēt karstumā zem saules. Ja būtu ar auto, tad tas prasītu vismaz 3 stundas.

Tiku līdz Sofijai, un vakarā kopā ar Janku aizdevāmies uz centru papētīt Sofijas nakts dzīvi. Jānis ir vietējais, kurš dzīvo, strādā un sporto Sofijā.  

No rīta uz BMW servisu. Ja viss izdosies, tad pusdienas laikā startēšu uz Balkānu kalnu pusi un mēģināšu tikt līdz Rumānijai.

PS: Janka man stāstīja, ka Sofijā nav lijis vismaz mēnesi. Bet, kā es ierados, tā te līst, zibeņo un dārd pērkons. Esmu lietus piegādātājs.

Turpinājums sekos…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt