Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Bilbao, «Camino de Santiago» un Porto

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ceļojums turpinās – no Francijas tas ved uz Spāniju un tālāk uz Portugāli.  

12. diena: Piezīmes par Francijas braucējiem un pelde Biskajas līcī

No rīta devos uz lielāko smilšu kāpu Eiropā – “Dune de Pyla”. Izmērs neiedomājams – 130 metrus augsta un 3 kilometrus (km) gara. Wow! Rāpos augšā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Tas nebija viegli. Jo to paveikt 30 grādos moto apģērbā vecam cilvēkam, kurš varētu kandidēt tikai uz U50 alus dzērāju izlasi, vēl tāds pārbaudījums! 

Pēc tam devos Spānijas virzienā. Atvadoties no Francijas, gribu dot īsu ieskatu par Francijas autovadītājiem. Kopumā ļoti labi. Brauc prātīgi, motociklus respektē. Cenšas pavirzīties uz brauktuves malām, lai var ar mocīti pabraukt garām.

Stāvvietu izmantošanas jomā viņi gan ir baigie palaidņi. Liek gan elektrisko auto, gan motociklu, gan invalīdu stāvvietās. Ja var fiziski iebraukt, tad iebrauc.

Pieliku bildi no “Teslu lādēšanas laukuma”. Varat saskaitīt, cik no auto ir “Teslas” vai vispār elektriskie. Kā attaisnojumu varu minēt, ka viņi neliek tajās vietās uz ilgu laiku. Noliek, ieskrien veikalā un brauc prom.

Par Spāniju vēl viedokļa nav. Redzams, ka nedaudz lielāks temperaments. Vienā krustojumā senjora nedaudz ne tā pedāļus spaidīja. Viņu uzreiz aptaurēja nākamās divas mašīnas. Francijā šādās situācijās citi vadītāji cietās un netaurēja.

Ierodoties Spānijā, man ieteica iebraukt Sansebastjānā un nopeldēties vienā no Eiropas topa  pludmalēm. Visu paveicu. Bija jauki. Pludmalē starp kolonnām uztaisīju sev improvizētu ģērbtuvi, kur nolikt drēbes, kamēr peldos. Biskajas līci nevar pie jūrām pieskaitīt, bet tāpat “check”.  

13. diena: Bilbao un vietējās govis

Bilbao mani sagaidīja ar mākoni virs tā un nelielu lietutiņu. Pilsēta bija ietīta mitrā dūmakā. Nometu mantas numurā, uzrakstīju dienas atskaiti un administratorei uzprasīju, kur var apēst “pulpo”. Viņa parakājās pa datoru un uz kartes atzīmēja vietu, kur atrodoties labs “seafood” restorāns, tur noteikti būšot “Pulpo”. Restorāns varbūt arī labs, bet “pulpo” tur nebija☹.

Pēc kaut kāda cita mošķa notiesāšanas devos uz Bilbao slavenāko vietu – Gugenheima muzeju. Jā, jūs pareizi izlasījāt, es un aizgāju uz muzeju. Bet tikai, lai apskatītu to no ārpuses. Pašam redzēt un jums sabildēt vareno puķu “puppy”, lielo zirnekli un tulpju pušķi. Pirmo reizi brauciena laikā pastaiga un objektu apskate ir notikusi naktī. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti.

No rīta devos iekarot “Picos de Europa” virsotni. Iebraucu mākonī, kurā lija lietus, bet ciešami. Pirmajā daļā ceļš fantastika – līkumains, gar klintīm, gar upi. Pēdējais posms jautrāks, bet tikpat fantastisks. Jau bija jāpabraukā gar krauju maliņām. Jāuzmanās, lai nesaskrietos ar govīm. Jāpadzen tās no ceļa, bet, nezinot spāņu valodu, to ir grūti izdarīt. Vietējās govis nesaprot ne latviski, ne angliski. 

Beigās bija jāsāk braukt pa kalnu zemes ceļu. Jautri, bet tāpat skaisti. Tad sekoja pirmais “aplauziens”. Tas zemes ceļš uz virsotni slēgts. Vārti aizvērti.  Man nebija ne mazākās vēlmes iet 6km ar kājām kalnā. Nācās griezt riņķī un doties atpakaļ.

Pēc tam devos uz nākamajiem kalniem. Uz Kovadongu. Te es beidzot tiku pie “pulpo” – astoņkāja vietējā gaumē, kas aizgāja labi.  

Pēc tam mēģināju ar Bēcīti braukt augšā kalnā pie ezeriem. Apsardze pie iebrauktuves nelaida. Varot tikai oficiālie taksi busiņi. Atstāju Bēcīti lejā un devos ar busiņu skatīties ezerus. Viss, ko es varēju apskatīt, bija dažādas govis un to sūdi. 

Kalnā bija tāda migla, ka varēja redzēt 2 metri maksimums. Ar “Google map” palīdzību, manevrējot starp govīm un sūdiem, līdz vienam ezeram aizvilkos. Protams, ka redzēt neko nevarēju. Uz otru nemaz negāju.

Aizgāju dzert siltu kafiju, jo temperatūra tikai 15 grādi, bet es vienā T kreklā. Onkulītis vienas kafijas vietā uztaisīja divas. Neko darīt, jādzer vien man abas. Ja es atstāšu viņam lieko kafiju, viņam sirds var neizturēt, jo onka ļoti vecs.  

Nobraucu ar busu atpakaļ lejā un aizdevos uz alu. Tai alai esot sakars ar Spānijas pirmsākumiem. Lai būtu. Kā vienmēr – laika trūkst. Man vēl jāpaspēj uz Hihonu nobildēties pie pudeļu pieminekļa

un pēc tam uz Salinas ciematu, kur ir interesanta pludmale ar piemiņas vietu enkuru formā. 

Visu apskatīju un devos uz Kudiljero, ciemos pie latvietes Ivetas, kura nenobijās no mana piedāvājuma iebraukt ciemos un pat noriskēja piedāvāt man naktsmājas.  

 14. diena: Camino de Santiago

"Camino de Santiago" jeb Latviski Svētā Jēkaba ceļš ir tas, ar ko man saistās pēdējās trīs dienas. Man sanāca vairākas reizes pa to pabraukt, neskaitāmas reizes šķērsot un satikt ļoti daudz piligrimus, kuri iet 800km ar kājām. Daļa no tiem, kuri noiet visu šo ceļu līdz Santjago, piemet vēl 80km, lai nokļūtu Fisterā, kas ir Spānijas galējais rietumu punkts. It kā, lai visi gali būtu ūdenī. Starp citu, Ivetas māja arī atrodas uz šī ceļa.  

Runājot par šodienas braukšanu, Iveta man iedeva norādes uz interesantām vietām, kuras būtu pa ceļam jāapmeklē. Sākumā viss gāja labi, bet pēc tam nedaudz savādāk. Kad es ierados kafejnīcā ar ļoti īpašu pulksteņu dizainu, saimnieks paziņoja, ka vērsies vaļā pēc stundas. Neko darīt, braucu tālāk.

Pēc tam aizbraucu uz īpašu pludmali, kurā, lai iekļūtu, ir jāreģistrējas. Iveta mani brīdināja par to. Meitene pie kāpnēm paziņoja, ka es varu nemaz nemēģināt uz šodienu piereģistrēties. Varot tikai uz rītdienu.

Kad devos Akoruņas virzienā, tad sāka lietus mīties ar sauli. Es tik spēju ģērbties turp un atpakaļ. Kad sapratu, ka kungs augšā ir dusmīgs par manu izrunāšanos, nolēmu kārtīgi uzkrāt kilometrus.

Caur Akoruņu aizlaidu līdz jau pieminētajai Fisterai un pēc tam nolēmu aizgāzt līdz Vigo, kas atrodas ļoti tuvu Portugāles robežai.

Fisterā, maģiskajā vietā, kurā visi gali pazūd ūdenī, man likās, ka esmu izpildījis Lindas uzdevumu pagaršot vietējās jūras ķemmītes – "zamburiñas". Ieraugu bāriņā šo nosaukumu uz sienas, pasūtu, uztaisu bildi uz aizsūtu Lindai. Palielīties, ka esmu izpildījis uzdevumu, un vēl tik zīmīgā vietā, klints galā. Linda toleranti neraksta, ka es esmu pilnīgs idiots, bet iemet man bildi ar to, kā izskatās "zamburiñas".  Tas ir līdzīgi, ja jūs kādam Latvijas viesim ieteiktu nogaršot kūpinātu zuti, bet viņš jums atsūta bildi no Mangaļsalas mola, kurā ir redzama bundža ar skumbriju eļļā.

It kā "zamburiñas"
It kā "zamburiñas"

Vakarā mans “zamburiñas” piedzīvojums gan ieguva pozitīvu turpinājumu. Aizgāju uz vienu no Vigo krodziņiem un viesmīlei jautāju, vai pie viņiem var dabūt “zamburiñas”. Jā, viņa atbild. Es viņai rādu bildi ar pareizajām “zamburiñas” un jautāju – vai šādas. Protams, viņa atbild. Savādākas nemaz nemēdz būt. Es pažēloju viņu un neparādīju savu dienas sniegumu ar “zamburiñas” eļļas bundžā. 

15. diena: Portugālē līst

Ja jūs, tāpat kā es, domājāt, ka saulainajā Portugālē vienmēr karsts un lietus nelīst, tad jūs kļūdāties. No rīta visu laiku lija, un, kad piebraucu pie Spānijas un Portugāles robežupes Minho, Bēcīša dators rādija +15 grādus. Pēc tam visu dienu ik pa laikam uzlija lietus.

Tikai pavirzoties 400km uz dienvidiem, temperatūra pacēlās līdz +22. Vienu brīdi bija siltāks un uzspīdēja saule. Tad, kad es biju “Costa Nova”.

Rīta pusē, braucot cauri nelielam ciematiņam, skatos, ka man pa priekšu uz ceļa saliktas puķes. Nezinu, vai kāds precējās, vai kādu glabāja, vai vienkārši tādā veidā sagaidīja mani.

Iebraucu Porto ievērtēt viņu tiltus un nobaudīt kaut ko vietējo. 

Palūdzu kādu no vietējiem ēdieniem. Atnesa kaut kādu jokainu. Saucās “francesinha”, mitra maize, gaļa, kausēts siers, laikam desa vai bekons arī bija, aplieta ar kaut kādu alus mērci, un virsū vēl divas viegli ceptas olas. Manām brokastu pusdienām – ideāli.

Turpmāk lietainā laika dēļ daudz vairs pa piekrastes ciemiem nevazājos. Devos uz Estorilu, kurā nonakšņošu.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti