Sadaļas Sadaļas

Ar motociklu gar Eiropas piekrasti pandēmijas laikā: Baltijas, Ziemeļjūras un dāņu pārsteigumi

Viss sākās 5 no rīta Ikšķilē, kad uz simbolisku ceļa kāju pie manis piebrauca Reinis, kurš kopā ar citiem braucējiem dodas pilnīgi pretējā virzienā – uz Nordkapu. Es nolēmu, ka arī pārcelšu startu. Šie uz Eiropas tālāko ziemeļu punktu, es uz Eiropas punktu, kas vistuvāk Āfrikai – Gibraltāru. Vēl arī Mārtiņš startēja uz Rumānijas un Bulgārijas kalnu “offroad” pabraukāties. Motoklubs “apPasaule” reāli klejo pa pasauli.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.

Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.

Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.

15 000 km pa Eiropas piekrastēm

No rīta ar Reini saskandināju un aizgāju gulēt tālāk. Tā bija kļūda. Vajadzēja krāmēties un startēt. Startēju tikai pirms pusdienlaika un, lai paspētu uz futbola fināla skatīšanos Gdiņā, bija nopietni jāgāž. Šodienas 800 kilometri (km) bez neviena auksta alus ir mans jaunais rekords karstā laikā. Pirms Lietuvas un Polijas robežas no garas transporta kolonnas policists izcēla tikai mani un lūdza iepūst kaut kādā jokainā aparātā. Es pat neuzprasīju, vai tas bija alko vai Covid-19 testeris.  

 

Līdz šim domāju, ka ticīgie poļi svētdienās nestrādā. Varbūt arī nestrādā, bet ar traktoriem šie vizinās. Mazie Polijas ceļi ir ļoti šauri un līkumaini. Kad pans traktorists uzbrauc uz ceļa, aiz viņa izveidojās milzu aste/korķis, kuru pat ar moci nereāli ātri apsteigt. Citās valstīs, kad traktoristi konstatē gara korķa veidošanos, viņi uz nelielu brīdi pabrauc malā. Tiem, kurus es šodien saķēru, šī doma ir sveša. Turklāt viņi brauc n-tos kilometrus. Sajūta, ka nevis no lauku darbiem, bet pie kaimiņu ciematu paniem. Cerams, ka pa piekrasti šie nebraukās.

 

2. diena: Taktikas maiņa

Šodien pamatīgi ieberzos un turpmāk mainīšu taktiku. Man tika nozagts vissvarīgākais – laiks. Braucu ilgāk nekā pirmajā dienā, bet nobraucu gandrīz divreiz mazāk – aptuveni 450 km. Kamēr nesāksies klinšainie krasti, es vairs neturēšos pēc iespējas tuvāk piekrastei. Vismaz tur, kur ir ciemati un pilsētas. Polijas piekrastes ciemati/pilsētas mani piebeidza. Kā pašlaik izskatās, tad Vācijā ir tādi paši. Vienīgais, ko tajos var redzēt, ir milzu skaits poļu tūristu, pārvietojamās atrakcijas, cirki, kebabu ēstuves un tirdzniecības vietas, kurās tirgo visādas čības, peldbikses, piepūšamos riņķus. Jūru, braucot ar motociklu, ieraudzīt nevar. Kad, braucot aiz mašīnām un Mežaparka tipa vilcieniņiem, mans pārvietošanās ātrums nokritās zem 20km/h, es tomēr griezu prom no krasta, mežu un labības lauku virzienā.

Tie ceļi bija salīdzinoši tukši un brīnišķīgi. Skaistas alejas, līkumi un brīžiem kārtīgi meži. Reljefa nav, bet salīdzinot ar iepriekš redzēto – paradīze. Nožēloju tikai to, ka neizdarīju to ātrāk. Pakāsu veselu pusi dienas. 

Šodien muku no pamatīga negaisa. Pat biju noslēpies pieturā. Nelīdzēja. Tāpat izmirku līdz vīlēm. Tagad esmu Vācijā, kurā, lai nokļūtu, bija jāizmanto bezmaksas prāmis.  

3. diena: Pelde Baltijas jūrā un Vācija, Zviedrija un Dānija

Beidzot BAUDA, BAUDA un vēlreiz BAUDA. Virs 550 km, ja ieskaita prāmi, trīs valstis (Vācija, Zviedrija un Dānija), pārbraukti divi iespaidīgi tilti (Ēresunda un Rīgenes), Hitlera nepabeigtais kūrorts Prora 

un nakts teltī pie Mēnas (dāņu: Møn) krīta klintīm Dānijā, pelde jūrā un arī pirmā darba videokonference no ostas.

Sākšu ar vakardienas vakaru. Viesnīcas menedžeris baigi gribēja, lai es Bēcīti neturu vietā, kurā kaut kas man nesaprotams nevarēšot apgriezties, kas bija muļķības – tur lidmašīna apgrieztos. Šis man saka, lai es droši lieku invalīdu stāvvietā, jo visas stāvvietas aizņemtas. Es saku: "Nekādā gadījumā". Lai iet pie velna. Drīzāk izstumšu uz ielas, nekā invalīdu stāvvietā likšu. Viņš neliekas mierā un stāsta man, ka vienu nakti jau var un vispār – viņš te galvenais, lai es tik lieku invalīdu vietā. Tad es pamanīju autobusu stāvvietu un mēs ātri panācām kompromisu – mans motocikls šonakt būs autobuss.

 

Tad nu pussešos no rīta cēlos, lai noskūtos un aizietu beidzot nopeldēties Baltijas jūrā, pēc tam brokastis un aiziet. Tik forši bija no rīta braukt. Skaisti ceļi, tilti, lauki un maza satiksme. Braukšana ar motociklu ir kā sekss. No rītiem sanāk vislabākais.

 

Dānijas lauki un piekrastes vienkārši “Wow!”. Neko tik sakoptu neesmu dzīvē redzējis. Brauc un baudi.

4. diena: Dānija nebeidz pārsteigt

Dānija nebeidz pārsteigt pozitīvā nozīmē. No rīta, kamēr vēl saule nesvilina, novilkos lejā, lai paskatītos, kā izskatās tās slavenās Mēnas krīta klintis no apakšas. Lejā noskrēju ātri, un skats iespaidīgs. Bet kāpšana atpakaļ augšā atgādināja man, cik vecs un švaks es esmu. Labs kardiotreniņš sanāca.

Pēc tam devos Ziemeļjūras virzienā. Ceļi un apkārtne skaisti un sakopti – kā visur Dānijā. Vienā vietā gan gaidīja pārsteigums. Nu pareizāk teikt, nevis gaidīja, bet čurāja pārsteigums. Ne pārāk ātri izbraucu ceļa līkumu, aiz kura ieraugu dāni pie savas mašīnas čurājam uz ceļa. Ļoti neierasts skats Dānijā.  

Šodien pārbraucu vēl vienam gigantiskam tiltam – “Storebælt” (Lielais jostas tilts). Iespaidīgi.

Bet lielākais pārsteigums mani vēl gaidīja. No rīta, meklējot satelīta kartē vietu, kur nopeldēties Ziemeļjūrā, acīs iekrita sala, pie kuras ved ceļš un redzama ļoti plata un gara smilšu pludmale. Nolemju – būs īstā, un dodos cauri visai Dānijai. Virs 300 km. Tuvojoties tai, skatos, ka navigācija ved tieši pie ūdens. Es padomāju, ka kļūda aprēķinos. Bet, kad braucot intensīvā auto plūsmā ieraugu, ka visi auto brauc cauri kāpai, man acis uz kātiem. Tikko padomāju, ka varbūt tur ir vairāku kāpu piekraste, ieraugu zilo karogu plīvojam. Turklāt jau paveras sirreāls skats. Gigantiska pludmale, uz kuras atrodas simti vai pat tūkstoši automašīnu. Daudzi, kuriem auto ar četru riteņu piedziņu, piebraukuši pie pašas jūras. Tāds skats kilometriem uz abām pusēm. Pieņemu, ka ir arī auto nūdistu zona, kurā vadītāji peldas/sauļojas pa pliko, bet mašīnām atvēruši priekšas pārsegus un bagāžnieku vākus. Lai pārējie redz, kas autiņam priekšā un pakaļā.

Pats pie paša krasta nebraucu, jo riepas neatbilstošas un pēc peldes negribējās svīst, rokoties ar Bēcīti. Vējš pūta uz krastu, un ūdens ļoti silts. Ziemeļjūra – “check”. Turklāt ar pārsteigumu, kuru nebiju plānojis.

PS. Atkal mainu taktiku. Šo piedzīvojumu numuru es uzrakstīju pie vakariņām, vēl krietni pirms finiša, lai vakarā atkal nav stresa par to, ka virtuves slēdzas ciet un var dabūt tikai pārpalikumus. Dodos nakšņot uz Brēmeni, pie muzikantiem. Vai, nemeklējot internetā, varat nosaukt visus Brēmenes muzikantus? Man nesanāca.

 

Turpinājums sekos...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt