8. diena: Laiva ar austerēm un skaistā Normandija
Pateicoties Vinetai, vakardienas muļķīgā situācija tika glābta. Es tiku pie austerēm. Vakars beidzās labāk, nekā es cerēju. Aiziet! Skaidrā franču valodā pasūtīju Vinetas norādītajā restorānā austeres. Redzēju ēdienkartē vārdu “Grande” un teicu meitenei, ka man vajag tieši “Grande”. Meitene angliski nerunāja vispār. Kad viņa nesa manu pasūtījumu, es gandrīz sirdstrieku dabūju. Viņa nesa rokās paceltu pusmetrīgu laivu pilnu ar austerēm. Padomāju, ka es tak to neapēdīšu un vēl būs jāatdod kaudze naudas.
Bet kad viņa nolika to laivu uz galda, tad es atviegloti nopūtos. Laiva bija pilna ar ledu un 12 austerēm.
Tās maksāja 30 eiro. Nezinu, vai tas ir dārgi vai lēti franču restorānam.
15 000 km pa Eiropas piekrastēm
Gribu nopeldēties visās Eiropas Savienības piekrastes jūrās un nedaudz pabraukt pa galvenajām kalnu grēdām. Konkrēta maršruta nav. Ir tikai ar roku uzvilkta sarkana līnija uz kartes.
Esmu līdzīpašnieks un strādāju mazā, jaukā uzņēmumā. Jau zinu, ka varu pilnvērtīgi strādāt attālināti no mājām, un tagad pārbaudīšu, vai varu pilnvērtīgi strādāt, arī ilglaicīgi braucot ar motociklu.
Brauciena mērķis ir tikai baudīt to tā, lai pats un bizness neciestu. Ja būs kāds nopietns veselības problēmu, darba jautājumu vai cits iemesls, pārtraukšu braucienu un atgriezīšos Latvijā.
Nākamais stāsts ir daudz jautrāks. Vakarā iegāju viesnīcas bāriņā, pie blakus galda sēž garš (garāks par mani) vīrietis (kā vēlāk noskaidrojās – holandietis) ar sievu un meitu. Viņi spēlē kārtis. Pēc brīža viņš jautā, no kurienes es esmu. Es saku, ka no Latvijas. Viņš ļoti, ļoti sen esot bijis Latvijā, Liepājā. Esot svinējuši kaut kādus svētkus, kuros ēduši sieru, dzēruši alu un lēkuši pāri ugunskuram. Tas esot bijis tik sen, ka nevarot pateikt. Atceroties tikai to, ka tas esot bijis nākamajā gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Es saku – tas bija 1991. gada 23. jūnijā. Viņš izbrīnīts saka – jā, tiešām.
Vēl šis man stāsta, ka tajos svētkos esot bijis jāmeklē zieds, kurš neeksistē. Uz ko es iebildu, jo zieds eksistē, tikai jāmeklē ar savādākām metodēm. Tajā brīdī viņš pagriežas ar krēslu pilnībā pret mani, un sieva viņam paliek aiz muguras, meita sānos. Tā, lai sieva dzird, viņš man paziņo, ka neesot to ziedu atradis, bet miedz man ar aci un vienlaicīgi pagriezis pirkstu pret sievu. Tad man pielēca!!! Vecais palaidnis tak visu zina par papardes ziedu un kā viņu meklē. Un arī atradis to ir. Tikai negrib, lai sieva uzzina.
Es knapi noturēju smieklus, ar smaidu paskatījos uz viņu un neturpināju stāstīt par papardes zieda meklēšanas tehnoloģiju.
Braukšana šodien bija dievīga. Man trūkst vārdu par skaistajiem ceļiem un skatiem, kurus es šodien ieraudzīju. Lai bildes pašas visu izstāsta – tā visa ir Normandija.
9. diena: Katastrofāli trūkst laika
Šodien labi pabraukts. No rīta izbraukāju miestu, kurā nakšņoju. Saucās Onflēra. Atrodas pie Sēnas ietekas jūrā.
Tā kā esmu Kalvadosa reģionā, sidra un kalvadosa dzimtenē, izbraucu izmest līkumu pa “Cider Route”.
Pēc tam neceļi aizveda uz Omaha pludmali, kuru amerikāņi izmantoja, lai uzbruktu vāciešiem no jūras. Omaha bija nevis vietas, bet operācijas nosaukums. Tur pie daudzām privātmājām joprojām plīvo ASV karogi.
Pēc tam Šerbūra. Ostas pilsēta, zemūdene, Napoleons. Esot “Titāniks” piestājis. Bet, ja godīgi, tad no tā nekas nepiesaistīja. Dažas bildes:
Un aiziet uz Monsenmišelu! Šis bija iespaidīgi. Ikšķiles Svetā Meinarda salas analogs. Tikai daudz varenāks un piekļuvi regulē nevis HES, bet vai nu Poseidons, vai angļi šūpo ūdeni.
Austeru tirdziņš jau bija ciet, bet tā šajā braucienā notiek. Man netrūkst ideju, kur braukt, bet katastrofāli trūkst laika. Visu laiku nepaspēju nokļūt tur, kur esmu ieplānojis dienas finišu. Domāšu, ko mainīt.
Pagaidām ideju nav. Palielināju piedzīvojuma laiku no mēneša uz pusotru.
Tālāk par jautrajām lietām. Vakar norezervēju istabu pilsētas/ciema sirdī. Tāds kā Doma laukuma analogs, bet ar ūdeni bruģa vietā. Atbraucu un nevaru atrast. Kartē nav. Zvanu uz saimnieka telefonu. Protams, ka neceļ. Atrodu “booking” bildes. Tur redzams krogs. Aizeju uz krogu un oficiantam prasu, vai šis nezina, kur šis apartaments/dzīvoklis? Viņš ir retais, kurš Francijā runā angliski. Dusmīgi man pasaka, ka "no idea". Vēlāk sapratu, ka meloja palaidnis. Beidzot saimnieks atzvana un perfektā franču valodā stāsta man, kas jādara un kur jāiet. Ir tikai viena problēma, es neko nesaprotu. Šis iedod telefonu kādam citam, kurš runājot angliski. Es nezināju – smieties vai raudāt.
Visu, ko es sapratu, ka ir kaut kāds “Coco” bārs, un man ar to pietika. Lai nu ko, bet bārus es atradīšu vienmēr. Sameklēju bāru, atradu bārmeni, un šis ved uz istabu. Izrādījās, ka ar to angliski runājošo oficiantu mēs stāvējām vienu metru no ieejas tajā istabā. Visdrīzāk, viņu vienkārši kaitina viesi, kuri, lai iekļūtu istabā, lūdz pabīdīt krēslus viņa apmeklētājiem.
Tik konspiratīvu ieeju nebiju vēl redzējis. Uz istabu veda trepītes, pa kurām es varēju uzkāpt/nokāpt tikai nedaudz slīpi.
Kā vienmēr kavēju un metos meklēt vakariņas. Krogā zem loga neiešu, jo oficiants tur ir slikts cilvēks. Eju uz blakus krogu, kur, kā jau pierasts, angliski arī neviens nerunā. Sazināmies ar žestu valodu. No tā es saprotu, ka ēdienkartes nav un ir ātri jāizvēlas no uzrakstiem uz plāksnes pie sienas. Ja bremzēšu, būs jāsūkā pirksts, jo virtuve aizvērsies. Kā vienmēr situācijās, kur neko nesaprotu, pasūtu dārgāko ēdienu, lai būtu interesanti, ko atnesīs. Atnes pankūku ar mērci.
Es gandrīz apraudājos. Sapratu, ka tagad gan novājēšu. Bet pankūka izrādījās ar pildījumu. Bija gan kartupeļi, gan gaļa, gan vēl kaut kas, par ko man nav ne jausmas. Badā nenomiru.
10. diena: Ķeltu jūra un līkumpaklausība
No rīta atkal aizgulējos. Atveru istabas lodziņu un redzu, ka pie mola stāv vīna busiņš. Tātad austeres tirdziņā arī būs. Tā arī ir. Pirmo reizi dzīvē brokastīs, kuras notiek pie motocikla, ēdu austeres no 20m attālās audzētavas. Agrāk biju vīnu brokastīs ēdis, bet bez austerēm. Tagad viss otrādi. Iemesls: es esmu līkumpaklausīgs. Garais “ī” nav drukas kļūda. Bija jāturas līkumu robežās, jo piekrastes ceļi ir diezgan līkumaini.
5000km robeža pārkāpta. Izskatās, ka viss piedzīvojums būs vairāk par 15 000 km. Bet ko darīt? Jāgāž!
Šodienas galvenais uzdevums bija aizbraukt līdz ragam virs Brestas un nopeldēties Ķeltu jūrā, par kuras eksistenci es pirms šī brauciena nezināju. Tur bija lieliska pelde. Ārā +30, bet ūdens bija atspirdzinošs. Cita braukšana pēc peldes.
Vakarā sanāca stulbi. Esmu Francijas piekrastē, bet aizvelkos uz Kambodžas krodziņu ieēst zupu. Zinu, ka tas nav pareizi, bet es nevaru ilgi iztikt bez asiem ēdieniem. Jau nedēļu nebiju ēdis. Rīt mēģināšu uz ilgu laiku noslēgt austeru jautājumu.
11. diena: Konjaka, Bordo un Austeru galvaspilsēta
“Cognac”. Tas bija mans šodienas galvenais mērķis. No rīta man gāja grūti. Cēlos agri, lai līdz vieniem būtu 400km tālajā “Cognac” centrā. Man vienos dienā paredzēta darba videokonference. Jābūt pilsētā, jo laukos te internets ir švaks gandrīz visur. Apmēram pusceļā man sākās pusmiegs. Tas ir tad, kad acis ciet nekrīt, bet prāts strādā kā miegošam ciet. Patiesībā bīstama lieta. Vajag stāties un kaut ko domāt, savādāk var sanākt sūdi. Nācās intensīvi dzert kafiju. Pēc otrās krūzītes un vienas bundžiņas enerģētiķa atlaida. Paspēju laikā.
Izstaigāju pilsētiņu, aizbraucu uz blakus pilsētiņu. Braucot prom, ielas malā pamanu skaistu vēsturisko kabrioletu. Griežos riņķī un braucu klāt, lai papētītu un nofotografētu. Kamēr bildēju, no picērijas iznāk vīrs un pēta Bēcīti. Šis uzjautā man – no kurienes es atbraucis? Es zinu, kā jāatbild franču valodā – “Lettonie”. Viņš izbrīnīts par to, no kurienes es atbraucis. Prasa, vai patīk viņa auto? Es apstiprinu, ka skaists auto. Ja es vēloties, tad varot droši arī kāpt iekšā. Padomāju, kāpēc ne? Palūgšu, lai uztaisa bildi, ar ko palielīties. Eju kāpt iekšā, bet rodas problēma. Nezinu, kā to izdarīt. Rokturu nav, stūre liela, nav arī ideju, kā tajā ierāpties. Viņam nācās man demonstrēt, kā jāatpogā pārvalks un jāpavelk aiz trosītes durvju iekšpusē, lai durvis atvērtos.
Tālāk pirmais ceļa posms līdz Bordo bija dievīgs. Tukšs, līkumains, ar reljefu un visapkārt vīnogulāji, saulespuķes un skaistas franču lauku ainavas. Bauda braukt.
Pēc tam bija kārtējā mana muļķība. Izdomāju, ka jāiebrauc Bordo.
Kāds slikts cilvēks bija uztaisījis sarakstu ar "must see" vietām Bordo... Iekrita acīs kaut kāds pasaules lielākais atstarojošais baseins. Man nebija ideju, kas tas ir. Braukšu paskatīties. Kad es pie +35 biju nomīcījies sastrēgumos un ieraudzīju galamērķi, es gandrīz pavēmu ķiverē. Kaut kāds placis, kur bradā kaudze cilvēku un šļakstās. Es pat negribēju vilkt telefonu no turētāja, lai nobildētu to vājprātu.
Pikts devos uz finišu. Finišēju pilsētā Arkašonā. Esot īstā austeru galvaspilsēta. Tā varētu būt, jo katru gadu augusta vidū šeit rīkojot austeru svētkus. Noslēdzu savu “Tour de Huîtres”. “Huîtres” franču valodā nozīmē austeres. No pirmajām austerēm līdz pēdējām bija jānobrauc 1700km.
Tagad ilgi tās vairs neēdīšu, kaut arī, tās ēdot, svarā esmu nokrities. Kādi 5–10kg laikam nost ir. Nakšņošu istabiņā blakus jūras krastam ar pagalmiņu. Ja Bēcītis nebūtu tik uzbarojies, varētu ar viņu iebraukt istabiņā. Šodien 600km un rīt iekšā Spānijā. Vēl nav ideju, kur un ko, bet gan jau radīsies.
