Dienvidsusējas apkārtni raksturo lauku miers ar darbīgiem, apņēmīgiem un radošiem ļaudīm. Tieši te savu bērnību pavadījis Jānis Jaunsudrabiņš, aprakstot to "Baltajā grāmatā". Mūsdienās viesus no tuvas un tālas apkaimes pulcē kamermūzikas festivāls "Sansusī". Pa ceļam virmo cigoriņu un miežu kafejas aromāts, stalti slejas jaunas siltumnīcas un senas muižas, gribētāji var doties garos ogošanas un sēņošanas pārgājienos purvā, vērot laumiņu dejas muižas parkā un baudīt apkārtnes rāmumu.
ĪSUMĀ:
Ko apmeklēt Dienvidsusējas krastos?
- Lievenīši, kultūru kokteilis un filmu zvaigzne
- Ogu un vaivariņu pārpilnības rags
- Sēlijas pērle ar laumiņu dejām
- Sekojot vilinošai kafejas smaržai
- Starp makšķerēm, stāstiem un gleznām
- Kur pūce satvērusi sudraba spalvu
- Graudu kalte un Mona Liza
- Arkas tomātu audzēšanai
Kā laivot pa Dienvidsusēju?
Laivošana pa Dienvidsusēju iespējama posmā no Aknīstes līdz tās ietekai Mēmelē, tālāk ceļojumu var turpināt arī pa Mēmeli. Dienvidsusējas krastos plašas lauku ainavas mijas ar noslēpumainiem mežiem un krūmājiem, te saule spoži karsē pakaušus, te koku paēnis dod veldzi.
Arī straume ir mainīga – straujteces mijās ar mierīgu ritējumu, var gan pasportot, gan atpūsties. Zema ūdens līmeņa gadījumā atsevišķi posmi var būt neizbraucami, aicinām konsultēties ar vietējiem ūdens tūrisma ekspertiem!
Posms no Elkšņiem līdz Cīruļiem patiks īsteniem piedzīvojumu mīļiem, jo upe bieži pilna ar koku sastrēgumiem, un nākas meklēt dažādus risinājumus to pārvarēšanai. Tālāk Dienvidsusēja kļūst arvien platāka, un ir piemērota arī nepieredzējušiem laivotājiem.
Jāņem vērā, ka uz Dienvidsusējas ir uzbūvēti trīs hidroelektrostacijas, kas ietekmē upes gaitu. Pirmā hidroelektrostacija ir Neretā, otrais atrodas aiz Ērberģes, bet trešais – pirms ietekas Mēmelē. Pēdējās divas hidroelektrostacijas upi padarījuši platu un uzpludinātu.
Maršruti un attālumi
- Aknīste – Elkšņi: 14 km
- Elkšņi – Nereta: 30 km
- Nereta – Ērberģe: 38 km
Lievenīši, kultūru kokteilis un filmu zvaigzne
Lai gan Subate atrodas mazliet pirms Dienvidsusējas sākuma, tomēr vērts to iekļaut ceļojuma maršrutā. Dzejnieks Imants Ziedonis Subati nodēvējis par vienu no skaistākajām vietām Latvijā. Tai joprojām piemīt īpašs šarms, ko rada romantiski lievenīši, koši logu slēģi jeb stavņi, savdabīga koka apbūve un šauras ieliņas. Tā vien prasās ņemt rokā otu un gleznot!
Vēsturiski Subate kalpojusi par Sēlijas zemju tirdzniecības galveno krustpunktu, bet tagad no tās dveš miers un mazliet arī aizmirstība. Subates kolorītu un apbūvi veidojis raibs kultūru kokteilis – latvieši, lietuvieši, krievi un ebreji. Reiz Subatē cēli slējušās veselas četras sinagogas, neskaitāmas ebreju bodītes, savukārt visas ielas klājis bruģis. Mūsdienās Subatē draudzīgi sadzīvo trīs dažādu ticību dievnami – luterāņu, katoļu un vecticībnieku.
Klīstot pa līkumotajām ieliņām, pievērs vērību slēģiem – daudzus no tiem rotā saulītes, vecticībnieku aizsardzības simbols. Tomēr Subates īstā atpazīšanas zīme ir lievenīši, kas omulīgi ieriktējušies teju katra nama priekšā. Lievenīši ir parocīga vieta, kur vietējām sievām klačoties, apspriest Subates dzīvi un savus kaimiņus, iemalkot kafiju vai uzgrauzt saulespuķu sēkliņas. Piesēdi uz kāda lievenīša un izbaudi, kā tas ir! Kas zina, varbūt arī tev iepatiksies tāda laiska dzīve.
Subates šarmu novērtējis arī režisors Viesturs Kairišs, pilsētā uzņemot epizodes savai filmai "Pilsēta pie upes".
1931. gadā celtā māja, kurā reiz atradies fotoateljē, filmēšanas vajadzībām pārtapusi aptiekā, bet tantiņām uz lievenīšiem vēl ilgi, ilgi bija par ko trīt mēles. Kā nekā – viņu pilsēta kļuva par īstu kino zvaigzni, un arī daži no kaimiņiem redzami filmas kadros!
Ogu un vaivariņu pārpilnības rags
Dienvidsusējas labajā krastā plešas Baltmuižas purvs. Īstena ogotāju paradīze! Te atrodamas gan sulīgas mellenes, gan vitamīniem bagātas dzērvenes, gan saldas avenes, gan košas lācenes, bet gaisā virmo vaivariņu reibinošā smarža. Purvs ir ne tikai iecienīta ogošanas un sēņošanas vieta, bet arī nozīmīgs kūdras ieguves punkts jau vairāk nekā piecdesmit gadu.
Baltmuižas purvā meklējamas vairākas salas. Uz sausajām salām kuplo liepu un priežu meži. Dažas no salām, pateicoties izolētībai no apkārtējās vides, dižojas ar tādiem augiem, kas nekur citur purvā nav sastopami. Salas ligzdošanai iecienījuši putni, jo uz salām tie var, neviena netraucēti, nodoties ģimenes ligzdiņas vīšanai. Ja būsi varen acīgs, Baltmuižas purvā var izdoties pamanīt raseni, slavenāko Latvijas kukaiņēdāju augu.
Sēlijas pērle ar laumiņu dejām
Par Sēlijas pērli dēvētā Gārsenes pils meklējama Dienvidsusējas kreisajā krastā. No baronu fon Budbergu laikiem saglabājusies gan greznā neogotikas stilā celtā pils, gan citas muižas ēkas, kā arī baznīca un kapliča. Kārtīgā pilī neiztikt bez sava spoka! Gārsenes pilī klīst nostāsti par Zilo dāmu, kas šad un tad mēdz plivināties apkārt pa muižu, pavirinot kādas durvis, pačīkstinot grīdas vai atklājoties pilnā augumā.
Zilā dāma esot barona Gotharda fon Budberga pirmās sievas Ģertrūdes Vorsas gars, kurš nespēj rast mieru, jo mirstīgās atliekas vairākkārtīgi pārapbedītas.
Pils ēkā septiņdesmit piecus gadus atradusies Gārsenes pamatskola, tāpēc vienīgā baronu laiku mākslas vērtība, kas saglabājusies sākotnējā veidolā, ir podiņu krāsns ar Holandē darinātiem balti ziliem podiņiem. Vējdzirnavas, buru laivas un jūras ainas – ik podiņš ir unikāls gleznojums.
Mūsdienās Gārsenes pilī iemājojis tūrisma informācijas centrs, tiek piedāvātas pils apskates ekskursijas, kā arī iespēja palikt pa nakti un censties ieraudzīt Zilo dāmu.
Gārsenes muižas parkā ierīkota pastaigu taka apmēram septiņu kilometru garumā, kas vijas pa kādreizējo baronu pastaigu maršrutu. Te aplūkojama Dienvidsusējas senleja, vairāki dižakmeņi, trešā lielākā dižvīksna Latvijā un citi dižkoki, barona atpūtas vieta, Mīlestības saliņa, ošu aleja, dīķis, kas kalpojis par barona peldbaseinu, un citas neparastas vietas. Ja parkā pamani "saskrāpētas" priedes, tad zini, ka tās reiz izmantotas sveķu iegūšanai. Vietējie stāsta, ka pievakarēs mežā varot redzēt laumiņu dejas! Varbūt tikai leģenda, bet varbūt ne.
Sekojot vilinošai kafejas smaržai
Kad gaisā uzvirmo rūgtens, bet bērnību atgādinošs aromāts, laiks meklēt "Dzelmītes", kur mājo "Kafeja Alīda" un top dažādi cigoriņu un augu maisījumi. Jā, jā, nemaz nepārlasījies – kafeja, nevis kafija! Šādu nosaukumu saimniece Jolanta Kovnacka noskatījusi no slavenā saldumu karaļa Vilhelma Ķuzes, kurš arīdzan reiz ražojis cigoriņu kafeju.
Cigoriņu kafejas recepte nāk no Jolantas vecmāmiņas Alīdas recepšu krājumiem. Par godu vecmāmiņai nodēvēts gan uzņēmums, gan arī viens no kafejas maisījumiem. Šī esot īstā Subates garša. Klasiskās kafejas "Alīda" sastāvā ir grauzdēti cigoriņi, burkāni, mieži un ozolzīles. Cigoriņi sniedz uzmundrinošu rūgtumu, mieži uzbur gardu aromātu, ozolzīles dod stiprumu, bet burkāni – saldumu. Citi kafejas maisījumi papildināti ar rudziem, kaņepēm, rudzu iesalu un apiņiem. Visas izejvielas nāk no vietējās apkaimes – gan no pašu saimniecības, gan no tuvējiem zemniekiem.
Izrādās, ka savu bērnības garšu un vecmāmiņas recepti pārvērst biznesā Jolantu iedrošinājis neviens cits kā slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.
"Dzelmītēs" var ne tikai nogaršot smaržīgo kafeju, bet arī uzzināt kafejas ražošanas un vārīšanas noslēpumus, iepazīties ar cigoriņa sakni un pat pagatavot pats savu kafejas maisījumu. Lai gan kafejā no kofeīna nav ne miņas, arī šis dzēriens ar savu krāšņo garšas buķeti varot radīt atkarību!
Starp makšķerēm, stāstiem un gleznām
Kādu pusotru kilometru no Dienvidsusējas, tās kreisajā krastā, apmeklētājus laipni gaida gleznotāja, rakstnieka un kaismīgā makšķernieka Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs "Riekstiņi". Lai gan Jānis Jaunsudrabiņš te nodzīvojis vien sešus gadus, tomēr savas bērnības mājas viņš atcerējies visu dzīvi un tās iemūžinājis literārajā darbā "Baltā grāmata". "Riekstiņi" joprojām saglabājuši 19. gadsimta veidolu, kādā viensēta attēlota "Baltajā grāmatā".
Muzejā šeptējas enerģiskā Ilze Līduma, attāla rakstnieka radiniece, kura pati "Riekstiņos" arī dzimusi. Viņas vadībā "Riekstiņi" pārtapuši par vienu no Neretas kultūras dzīves centriem.
Muzejā var iepazīties ar Jaunsudrabiņa dzīvi un daiļradi, kā arī aplūkot viņa grāmatas, gleznas, fotogrāfijas un personīgās lietas, piemēram, makšķeri un spoli, kas darināta no koka.
"Riekstiņu" apkārtnē iekārtota pastaigu taka, kas ved gar "Baltajā grāmatā" atainotajām vietām. Piemēram, var aplūkot vietu, kur Jaunsudrabiņa bērnībā kārtīgi kūrusies pirtiņa, bet puika vests mazgāties kopā ar sievietēm, kas viņam tomēr licies labāks variants nekā nokļūšana vectēva nagos.
Kur pūce satvērusi sudraba spalvu
Nereta dižojas ar izglītotiem, strādīgiem un čakliem cilvēkiem. Par to liecina arī Neretas ģerbonis ar gudrības simbolu zelta pūci, kas kājā satvērusi sudraba rakstāmspalvu.
No Neretas puses nāk daudzi rakstāmspalvas meistari, radoši un mākslinieciski ļaudis. To vidū jau minētais Jānis Jaunsudrabiņš, dzejnieki Velta Toma un Imants Auziņš, aktieris Jānis Kubilis un šarmantā operdziedātāja Elīna Šimkus.
Nereta jau kopš seniem laikiem izslavēta kā rosīgs un aktīvs ciems, un arī mūsdienās šajā mierpilnajā nostūrī netrūkst aktīvu cilvēku, kuri ar savu darbošanos padarījuši Neretu par sakoptu un patīkamu vietiņu, ar ko pašiem lepoties un rādīt ciemiņiem.
Neretā atrodama viena no vecākajām mūra baznīcām Sēlijā – Neretas evaņģēliski luteriskā baznīca. Tā iesvētīta jau tālajā 1593. gadā. Līdz pat šai dienai saglabājies baznīcas gotiskais interjers.
Baznīcā aplūkojami vairāki nozīmīgi mākslas darbi, tai skaitā arī Georga fon Eferna kapu plāksne, izcilākais agrīnā ziemeļu manierisma mākslas darbs Latvijā.
Iesakām uzkāpt baznīcas tornī, jo no tā paveras brīnišķīgs skats uz visu Neretu!
Ja tev patīk dziedāt, vērts iemēģināt akustisku Neretas brīvdabas estrādē. Ļaudis runā, ka skaņa tur ir labu labā! Estrāde uzcelta Dzirnavu saliņā, kas nudien ir īstena sala. Muzikālas noskaņas var meklēt arī Neretas kultūras namā, kurā atrodas, iespējams, vienīgais sarkanais flīģelis Latvijā, kas savulaik kalpojis arī televīzijā. Kad Elīna Šimkus ar ģimeni viesojas pie saviem vecākiem Neretā, tad uz sarkanā flīģeļa pirkstus vingrinot viņas vīrs Vestards Šimkus!
Graudu kalte un Mona Liza
Teju uz pašas Latvijas–Lietuvas robežas meklējama Pilkalnes muiža. Tā lepojas ar unikālu graudu žāvēšanas krāsni, kas Latvijā tāda ir vienīgā – plauktu graudu kalte.
Pilkalnes muižā tagad saimnieko Tomsonu ģimene, senās ēkas viņi atjaunojuši gluži vai no drupām. Tomēr ar atjaunošanu vien viss nebeidzas – muižā iekārtota arī kolekcija ar dažādiem saimniecības priekšmetiem. Te apskatāmas sviesta kuļamās ķērnes, veci zāģi, ēveles, pūra lādes, urbji un daudz, daudz citu senlietu gan no tuvas, gan tālas apkārtnes.
Muižā aplūkojamas arī kaimiņu mājas bēniņos atrastās gleznas, kas nekad agrāk nav izstādītas, bet tagad priecē muižas apmeklētājus.
Pilkalnes muižas krājumos atrodama pat… Mona Liza. Saimnieks Valdis Tomsons smejas, ka šis esot oriģināls, paslēpts no Luvras trakajiem tūristu pūļiem.
Arkas tomātu audzēšanai
Ja tev vai tavai vecmāmiņai tomātu audzēšanai vajag labu siltumnīcu, tad iesakām Dienvidsusējas labajā krastā meklēt Kronīšu kokapstrādi. Kopā ar uzticamiem darbiniekiem tur saimnieko uzņēmīgie un enerģiskie brāļi Kronīši, kuri teju visu Latviju apgādā ar dažāda izmēra arkveida siltumnīcām.
***
Atceries, ka visos apskates objektos sava ciemošanās iepriekš jāpiesaka!
Rakstu sēriju līdzfinansē:
