Pa straumei

"Pa straumei". Plītnīca

Pa straumei

Pa straumei. Mēmele

"Pa straumei". Bērze

Ar laivu pa brašo Bērzi Zemgalē. Maršruti un ieteikumi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

119 km garā Bērze savu čaklo tecējumu sāk Lielauces paugurainē, tad met līkumus Zemgales līdzenumā, līdz pašās beigās ieplūst Svētē. Upe vairāku kilometru garumā rit cauri Dobelei, ļaujot priecēt acis ar vienu no skaistākajām pilsētu ainavām Latvijā. Bērze, saukta arī par Bērzupi, reiz piedzīvojusi brangu tirgošanos savos krastos, par ko tagad liecina vairs tikai arheoloģiskie izrakumi.

Bērzes krastos sendienās pletušās zemgaļu zemes ar staltām koka pilīm, vēlāk tur ieperinājušies vācu krustneši ar savām mūra pilīm, bet 17. gadsimtā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Dobeles muižā ierīkots dambis, maltuve, kokzāģētava un etiķa darītava. Tādas, lūk, pārmaiņas redzējusi brašā Zemgales upe.

Jau kopš pagājušā gadsimta Bērze bijusi iecienīts ūdenstūristu galamērķis gan laiskas atpūtas cienītāju vidū, gan kā izaicinājums sportistiem. 20. gadsimta 30. gados Dobeles viesi varēja izīrēt laivas, lai baudītu pilsētas skatu no upes puses, uzsūktu sevī dabas rimtumu un vērotu ūdensputnus, savukārt 70. gados Bērzē sāka notikt ūdenstūrisma sacensības. Vairākas mazās hidroelektrostacijas mūsdienās maķenīt sabojājušas upes nasko tecējumu, un ūdenslīmenis upē atkarīgs ne tikai no gadalaika un lietus dāsnuma, bet arī no aizsprostu darbības.

ĪSUMĀ:

Ko apmeklēt Bērzes krastos?

Kā laivot pa Bērzes mestajiem līkumiem?

Vispopulārākais laivošanas maršruts vijas no Gardenes līdz Līvbērzei. Ja ar to vēl nav gana, var izbraukt arī pāris laiskus kilometrus pa mākslīgi radīto kanālu līdz Bērzes ietekai Svētē vai arī doties vēl tālāk – līdz Svētes ietekai Lielupē.

Vislabāk Bērze braucama lejpus Dobeles, bet kārtīgu palu laikā laivošanu var sākt arī ātrāk.

Vasarā par laivošanu jāaizmirst un jādodas aizraujošā pārgājienā gar Bērzes krastiem.

Bērze patiks piedzīvojumu meklētājiem, kuriem nav iebildumu stiept laivu apkārt brangiem koku sanesumiem, jo tie sveicina ceļotājus teju aiz katra otrā līkuma. Bērzei raksturīga akmeņaina gultne ar baltām smiltiņām.

Viens no vērā ņemamākajiem šķēršļiem Bērzes upē ir bijušo Parūķa dzirnavu aizsprosta paliekas, kas biedē laivotājus ar vareniem laukakmeņiem un kokiem upes gultnē. Tāpat jārēķinās ar to, ka laiva jānes apkārt ne tikai koku sagāzumiem, bet arī vairākiem aizsprostiem. Lai tas tevi nebiedē un piedzīvojumu gars liek spodrināt airus!

Klikšķināt, lai palielinātu:

Bērzes upe visā tās garumā
Bērzes upe visā tās garumā

Maršruti un attālumi

  • Gardene – Dobele: 10 km
  • Dobele – Miltiņi: 16 km
  • Miltiņi – Bērze: 17 km
  • Bērze – Līvbērze: 5 km
  • Līvbērze – Bērzes ieteka Svētē: 6 km

Šūpoties ezera viļņos

Pirms sāc laivot pa Bērzes upi, vērts apmeklēt Lielauces ezeru, sasmelties tā mieru un uzkrāt enerģiju turpmākajam piedzīvojumam. Lielauces ezers sola lielus asaru, līdaku un līņu lomus makšķerniekiem, kā arī piedāvā varenus priekus putnu vērotājiem, kuriem ir cerības pamanīt gan zivjērgli, gan sējas zosi, gan citus ūdens skaistuļus. Tā kā ezera krasti ir purvaini, pie Lielauces muižas jāmeklē laipa, kas ļaus aizčāpot līdz ezeram. Ezerā pieejama kāda pavisam unikāla iespēja – peldoši koka namiņi, kuros noslēpties no civilizācijas un izbaudīt ezera romantiku.

Vēstures tumšākās lappuses

Pāris kilometru attālumā no Bērzes upes meklējams Īles nacionālo partizānu bunkurs un piemiņas vieta.

1948. gadā latviešu un lietuviešu partizāni Īles mežā uzbūvēja lielāko bunkuru Baltijā, lai no saviem meža biezokņiem cīnītos pret padomju varu. Divdesmit septiņus partizānus vadīja Kārlis Krauja, īstajā vārdā Visvaldis Brizga. Diemžēl liktenis nebija viņiem labvēlīgs, un 1949. gadā mežabrāļi piedzīvoja nežēlīgu uzbrukumu, kura laikā bunkurā pat tika liets benzīns un piešķilta uguns. Daļa partizānu gāja bojā, bet daļa tika izsūtīti uz Sibīriju.

Saspridzināto bunkuru atraka tikai 1992. gadā, partizānu mirstīgās atliekas pārapbedīja, bet pie bunkura uzstādīja Balto krustu, piemiņas akmeni un granīta stēlu. Vēlāk savā sākotnējā veidolā atjaunots pats bunkurs, ļaujot cilvēkiem iepazīt mežabrāļu sadzīvi.

Pilsēta ar ceriņziedu smaržu

Bērzes krastos esošā Dobele tiek uzskatīta par vienu no saulainākajām vietām Latvijā. Kā dobelnieki paši par savu pilsētu saka: “Saule, ceriņi, āboli un skaistie dārzi – tie ir novada atslēgas vārdi!”

Te mājo gan dižākā ceriņu kolekcija Baltijā, gan notiek vērienīgākā sniegavīru parāde Latvijā, bet pati pilsēta celta kādreizējā meteorīta krātera vietā.

Dobelē gaisā virmo unikāls senatnes un modernisma sajaukums, ļaujot pilsētiņu izbaudīt ikvienam apmeklētājam. Varētu teikt, ka tieši Dobele iedvesmojusi Dziesmu un deju svētku tradīcijas aizsākumus, jo varena Dziesmu diena te notikusi jau 1870. gadā, visus ienākumus vēlāk ziedojot kurlmēmo skolai.

Dobeles vārds daudziem noteikti saistās arī ar “Dobeles dzirnavnieku”, vienu no lielākajiem graudu pārstrādes uzņēmumiem Baltijā.

Dobele pasaulē laidusi dzejnieci Inesi Zanderi, svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu, muzikālās māsas Kristīni un Margaritu Balanas.

Ja vēlies kārtīgi izzināt Dobeles vēsturi, tad Bērzes kreisajā krastā jāmeklē rokā Dobeles Novadpētniecības muzejs, kur iepazīstama apkaimes vēsture no senseniem laikiem līdz pat 20. gadsimta vidum. Te aplūkojami gan seno zemgaļu ieroči un rotas, gan Kurzemes un Zemgales hercogistes laiku stāsti, gan etnogrāfiskie Dobeles tautastērpi, gan Alberta Kvieša klavieres.

Īpašas tematiskās ekspozīcijas muzejā veltītas Dobelē dzimušajam koktēlniekam Augustam Siliņam, medicīnai, izglītībai un kultūras dzīvei, Dobeles kājnieku pulkam, reliģijai un mācītājam Augustam Bīlenšteinam.

Dobeles Novadpētniecības muzeja krājumos atrodami arī neparastās mākslinieces Hildas Vīkas darbi, ar kuriem muzejs laiku pa laikam priecē savus viesus. Muzejs izdevis Hildas Vīkas sarakstīto romānu “Dobeles karalis” ar pašas mākslinieces ilustrācijām, un tas noticis sešdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas!

Bērzes upes labajā krastā cēli slejas romantiskās Livonijas ordeņa pilsdrupas, kas uzceltas uz seno zemgaļu pilskalna. Reiz tur atradusies zemgaļu apmetne un varena koka pils. Ziņas par pili un vietējo iemītnieku kaujām ar vācu bruņiniekiem meklējamas Atskaņu hronikā.

Koka pils izturējusi veselus sešus ienaidnieku aplenkumus, bet beigu beigās, aptverdami ienaidnieku pārsvaru, zemgaļi pili nodedzinājuši un devušies uz Lietuvu, vismaz tā ļaudis mēļo.

Stratēģiski izdevīgā vieta tukša nav palikusi, un Livonijas ordenis naski ķēries klāt mūra pils celtniecībai, kas pabeigta 1347. gadā. Līdz pat 1562. gadam pilī izmitināti svarīgi ordeņa vīri. Arī Kurzemes hercogam pils patikusi, un viņš to uzticējis pārvaldīt saviem ļaudīm, bet pēc 1729. gada pils vairs nav tikusi apdzīvota, lēnām pārvēršoties drupās. Skaistās pilsdrupas dižojas ar diviem tituliem – valsts nozīmes kultūras piemineklis, kā arī vecākā būve Dobelē. Dobeles pils bagātīgi apvīta dažādiem nostāstiem gan par paslēptu zelta naudu, gan dažādām baisām parādībām.

Mūsdienās pils kapela daļēji atguvusi savu kādreizējo varenumu, apvienojot seno ar mūsdienīgo un pārtopot modernā kultūras, amatniecības un tūrisma attīstības centrā. Noteikti jāuzkāpj arī skatu laukumā, no kura paveras burvīgs skats uz visu Dobeli.

Kāds cits kultūras dzīves epicentrs meklējams jau aiz nākamā Bērzes līkuma, kur upes kreisajā krastā atrodas Dobeles Mūzikas skola un koncertzāle “Zinta”. 2019. gadā skola renovēta, un tai blakus uzbūvēta koncertzāle, kā arī neliela brīvdabas estrāde, radot veselu muzikālo ēku puduri ar mūsdienīgu elpu.

Dobeles muzikālā dzīve ieguvusi jaunas vēsmas pateicoties bijušā Krievijas finanšu ministra Alekseja Kudrina laipnībai. Dzimis dobelnieks, viņš izdomājis savai dzimtajai pilsētai sarūpēt dāvanu – koncertzāli. Koncertzāle nosaukta par godu viņa mātei Zintai.

Ja tev sanāk ielūkoties mūzikas skolā, pievērs vērību griestu lustrai – šo Konstantīna Rončevska darināto keramikas brīnumu 1937. gadā dāvinājis Kārlis Ulmanis.

Dažnedažādas prasmes un jaunus vaļaspriekus var meklēt Dobeles Amatu mājā. Tur var apgūt tādus amatus kā māla svilpaunieku taisīšana, mezglošana, karošu grebšana, adīšana, tamborēšana, vilnas velšana, izšūšana, zālīšu zinības un latviešu tautas virtuves gudrības. Ja pašam slinkums pirkstus kustināt, var apskatīt Dobeles amatnieku veikumu.

Pavasarī pilsētā virmo tik spēcīgs ceriņziedu aromāts, ka kājas pašas aizvedīs uz slaveno Ceriņu dārzu un tā pamatlicēja Pētera Upīša Dārzkopības muzeju, par ko čakli rūpējas Dārzkopības institūts.

Jau 19. gadsimta otrajā pusē mācītājs un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins Dobelē izveidojis parku ar retām augu sugām, kuru vidū bijuši arī ceriņi.

Bīlenšteina iesākto ceriņu misiju vēlāk turpinājis selekcionārs Pēteris Upītis, kurš izveidojis veselas trīsdesmit piecas ceriņu šķirnes! Savām šķirnēm viņš devis skaistus un poētiskus nosaukumus, bieži tos veltot sev īpašiem cilvēkiem, vietām vai māksliniekiem.

Dobeles ceriņi dižojas ar tādiem nosaukumiem kā “Dobeles Sapņotājs”, “Esības Prieks”, “Pērļu Zvejnieks”, “Mazais Princis”, “Maija Viešņa”, “Liega”. Sešas no Pētera Upīša ceriņu šķirnēm iekļautas Valsts augu aizsardzības dienesta aizsargāto šķirņu reģistrā, bet vairākas šķirnes – Starptautiskajā ceriņu šķirņu reģistrā. Pēteris Upītis sapņojis, ka Latvija reiz kļūs par ceriņu lielvalsti, viņš bijis īsts romantiķis un sirdī mākslinieks. Selekcionāra dzīves gājumu var iepazīt muzejā.

Turpinot Upīša māksliniecisko garu, Ceriņu dārzs kļuvis par vietu, kur zinātne tiekas ar mākslu. Dārzā notiek klasiskās mūzikas koncerti, Ābolu svētki, kā arī dažādi citi pasākumi, ļaujot baudīt skaistas mūzikas skaņas dabas ielenkumā. Tikmēr Dārzkopības institūts nodarbojas ar pētniecību, jaunu šķirņu un produktu izstrādi, kā arī piedāvā iegādāties gardas sukādes, sulas, sīrupus un citus produktus, jo dārzā aug ne tikai ceriņi, bet arī daudzi augļu koki.

Stāv dzirnas zaļā ielejā

Labu gabaliņu aiz Dobeles maļ un maļ Bērzes ūdensdzirnavas.

Tās celtas 1863. gadā, un patlaban ir vienīgās darbojošās dzirnavas Latvijā, kurās ar ūdens spēku tiek veikta graudu pārstrāde.

Orvils Heniņš sava vectēva īpašumu atguvis 1991. gadā un vairākus gadus čakli pūlējies, lai nolaistās dzirnavas un to iekārtas atjaunotu, uzpostu un savestu darba kārtībā. Pūliņi vainagojušies panākumiem, un tagad dzirnavās var malt graudus, izgatavojot putraimus, grūbas, mannā un miltus. Ceļotāji tiek laipni gaidīti apskates ekskursijās, kuru laikā var iepazīt dzirnavu vēsturisko apbūvi, graudu malšanas noslēpumus, kā arī mazās hidroelektrostacijas darbības principus.

***

Atceries, ka visos apskates objektos sava ciemošanās iepriekš jāpiesaka!

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti