Aprit 20 gadu kopš divi latvieši iekarojuši Everestu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Šogad aprit 20 gadu kopš divi latvieši – Teodors Ķirsis un Imants Zauls - iekaroja Everestu. Viņi bija pirmie latvieši, kuriem tas izdevās - 1995. gada 14. maijā viņi pasaules augstākajā virstonē pacēla Latvijas karogu. Teodoram Ķirsim par pēdējo kāpienu kļuva Kuka kalns Jaunzēlandē 2003. gadā, tāpēc uz sarunu par piedzīvoto Everestā pieci.lv aicināja Imantu Zaulu. 

Pasaules augstākā virsotne Everests ik gadu vilina tūkstošiem kalnos kāpēju. Taču ne kurš katrs ir spējīgs pievarēt šo kalnu. Tam ir vajadzīgs liels gribasspēks un pieredze. Turpina pirmais latvietis Everestā, nu jau 73 gadus vecais Imants Zauls.

"Sagatavošanās, faktiski, mums gāja 30 gadus. Visi bijušās Padomju Savienības kalni mums bija jau izkāpti. Mēs jau bijām ieguvuši Sniega leoparda nosaukumu, kuru deva par piecām 7000 metru augstām virsotnēm. Mēs ar kalniem draudzējāmies jau 25 gadus," stāsta Zauls.

Taču par lielo sagatavošanos Everesta pievarēšanai alpīnists uzskata citu Himalaju astoņtūkstošnieku – Daulagiri. Tajā viņi uzkāpa jau 1993. gadā. Pēc tā alpīnisti saprata, ka ir laiks pievarēt arī Everestu.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

1995. gadā Nepālā nedeva atļaujas kāpt, tāpēc alpīnisti Everestā kāpa no Ķīnas puses. Tā kā naudas nebija daudz, varēja atļauties tikai pašu nepieciešamāko.

"Šoreiz mums izdevās mazliet skābekli dabūt un izdevās noīrēt divus šerpas (red. - mantu nesēji kalnos). Beigās izrādījās, ka tie šerpas arī tikai pirmo reizi bija kalnos. Faktiski uz Everesta nekad nebija kāpuši," atklāj Zauls.

Ekspedīcijā piedalījās vairāki latvieši un Amerikāņu kāpēju grupa. Kaut kopā bija padsmit alpīnisti, virstonē nonāca tikai divi latvieši un viens amerikānis. Tuvu Everesta pievarēšanai bija vēl viens latvietis Ilgvars Pauls, taču spēku trūkums un veselības problēmas to neļāva. Jo kalnā ir ne tikai  jāuzkāpj, bet arī jātiek lejā.

"Tā slodze uz leju ir vieglāka. Bet tev jau vairs nav šo spēku un [ir] skābekļa bads. Jo cilvēks jau vairs nedomā, skābekļa badā smadzenes vairs nestrādā normāli. Arī asinis vairs necirkulē, viss salst - rokas, kājas," stāsta alpīnists.

Tik lielā augstumā skābekļa ir aptuveni piecas reizes mazāk nekā parasti. Turklāt ir ļoti auksti un pūš vējš. "Šis aukstums ir drausmīgs, šis vējš. Tie grādi jau nav drausmīgi, šis vējš... Mums te Latvijā raksta, ka 20 metri sekundē. Kas ir 20? Tur ir 100 metri, 60, 80 metri sekundē. Tu neko neredzi, tevi visu nes pa gaisu. Pašu pūš nost," stāsta Zauls.

Tieši laika apstākļu un skābekļa trūkuma dēļ kāpšana Everestā ir ilga. Latviešiem toreiz vajadzēja pusotru mēnesi. Everestā ir teju neiespējami uzkāpt bez atpūtas, turklāt jāpierod pie skābekļa trūkuma. Kad sāk justies normāli, tad kāpj augstāk un pierod pie apstākļiem tur. Un tā visu laiku. Jāveido arī drošs ceļs un atsaites, pie kā pieturēties.

Zauls stāsta, ka dienā, kad ar Teodoru Ķirsi sasniedza virsotni, laika apstākļi viņus lutināja. "Mums jau bija kolosāli. Kad tu vari vairāk nekā pusstundu nosēdēt augstākajā virsotnē un priecāties par visu apkārtni. Tu redzi visu, bet lielākā daļa tur uzkāpj un neredz neko. Jo tādus laika apstākļus noķert ir ļoti grūti un reti tas gadās," atklāj alpīnists.

Toreiz, pirms 20 gadiem, vēl tikai sāka rīkot komerciālās ekspedīcijas uz Everestu, tāpēc pirms latviešiem Everestā bija uzkāpuši tikai ap 400 alpīnistu. Tagad ik gadu tas vilina tūkstošiem kalnos kāpēju, līdz virstonei gan visi netiek.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti