RAKSTA CEĻVEDIS:
- Abavu dala divās daļās – civilizētajā posmā no Kandavas līdz Rendai un mežonīgajā posmā no Rendas līdz ietekai Ventā.
- Piedzīvojumu meklētāju vidū populārs ir tilts uz nekurieni, kura arka met elegantu loku pāri Abavai.
- Abavas krastā atdzimst arī kādreiz tik varenā klasicisma stilā būvētā Pūres muiža.
- Abpus Abavai izvietojusies Kandava – viena no glītākajām mazpilsētām Latvijā.
- Tepat arī bēdīgi slavenais Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma āra baseins. Apskatīt der, bet lēkt nevajag!
- Kandavā 1012 garumā līkumo un jaunos censoņus gaida arī atjaunotā kartinga trase.
- Īsi pirms Sabiles upes labajā krastā – Abavas vīna darītavas vīnogu dārzs un leknās vīnogas.
- "Pilsētā ar odziņu" Sabilē bez vīnogām ievērojama arī vietējā apbūve.
- Kuram katram amatniekam meistara titulu nepiešķir, bet tāds ir Abavas krastā rosīgajam rotkalim Harijam Jaunzemam.
- Abavas rumba – otrs platākais ūdenskritums Latvijā, arī iecienīts apskates objekts.
- Netālu no Abavas rumbas – Artura Riņķa un viņa sievas Ināras veidotais mākslas dārzs "Nekurienes vidū".
- Amatas pietekai Īvandei – pat divi ūdenskritumi.
Abava ir lielākā Ventas pieteka, un tās aizsākums meklējams Lestenes-Ēnavas purvā. Abavas gultne sākumposmā ir iztaisnota, savu līkumoto raksturu iegūstot vien pie Pūres. Abavas senleju pamatoti uzskata par vienu no skaistākajām un gleznainākajām vietām Latvijā, kuras aizsardzībai 1999. gadā izveidoja dabas parku "Abavas senleja". Abavas senlejai raksturīga neparasta reljefa forma, ražena biotopu daudzveidība, vairāk nekā 50 aizsargājamo augu sugas un 11 aizsargājami ģeoloģiskie dabas pieminekļi. Izklausās vareni, vai ne? Abava līkumo cauri tādām pilsētiņām kā Kandava un Sabile, savā ceļā upe sastop gan plašas lauku āres, gan biezus mežus, upes krasti rotājas ar klinšu atsegumiem un vairākām alām, piemēram, leģendām apvīto Laupītāju alu un Velnalu, tāpēc nav jābrīnās, ka Abavas apkārtne kļuvusi par iecienītu ceļojumu galamērķi, bet pašu upi iemīlējuši ūdenstūristi.
Vispopulārākā vieta, kur mesties laivošanas piedzīvojumos, ir Kandava. Abavas plūdums pie Kandavas ir visnotaļ mierpilns, bet aiz Sabiles straume kļūst naskāka, aizvedot laivotājus līdz pat Ventai. Pieredzējuši laivotāji Abavu dala divās daļās – civilizētajā posmā no Kandavas līdz Rendai un mežonīgajā posmā no Rendas līdz ietekai Ventā. Tā kā pie ietekas Ventā nav piemērotas vietas izkāpšanai krastā, tad tradicionāli ierasts turpināt laivošanu līdz Lielajam Nabas ezeram. Abavu dēvē par Latvijas upju laivošanas klasiku, kas spēj iepriecināt ne tikai pieredzējušus laivotājus, bet arī iesācējus un ģimenes ar bērniem.
Noslēpumainais tilts, kas ved uz nekurieni
Sātos meklējams kāds noslēpumains un visnotaļ neparasts apskates objekts – 55 metrus garais "tilts uz nekurieni", kas nelielo Irlavas pagasta ciemu padarījis par iekārojamu galamērķi piedzīvojumu meklētāju aprindās. Tilta betona arka met slaidu un elegantu loku pāri Abavai, bet abi tilta gali iestiepjas tuvējos tīrumos, kur pēkšņi apraujas gaisā kā ar nazi nocirsti. Redzot dīvaino tiltu skumīgi sēžam nekurienes vidū, diez vai kādam rodas jautājumi par tilta nosaukuma rašanos. Tas tiešām ved uz nekurieni.
Tilta būvniecību uzsāka 1940. gadā pēc izcilā tiltu inženiera un Latvijas Universitātes vecākā docenta Pāvila Pāvulāna projekta, kura radošo darbu portfelī atrodams brangs pulciņš veiksmīgi īstenotu tiltu būvniecības projektu visās Latvijas malās. Tilts pār Abavu bija iecerēts kā daļa no topošās Tukuma–Kuldīgas šaursliežu dzelzceļa līnijas. Dzelzceļa līnijas izveides darbi izraisīja šūmēšanos vietējo ļaužu vidū. Aizsākās pamatīga kukuļdošana un strīdēšanās, lai panāktu, ka ieplānotā dzelzceļa līnija tiek pārbīdīta uz kāda netīkamāka kaimiņa zemes pusi. Mīļā miera labad tika nolemts rakt tuneli cauri baznīckalnam, lai nenodarītu tik lielus postījumus tuvējām aramzemēm. Tomēr zemnieku satraukumi šajā sakarā bija lieki – drīz sākās Otrais pasaules karš, un šaursliežu dzelzceļa līnijas izveides darbi pārtrūka. Kā tā laika liecība saglabājās tilts, kas ved uz nekurieni.
2008. gadā tiltu iekļāva Eiropas kultūras mantojuma sarakstā "Neparastais kultūras mantojums". Jau vairākus gadus tas kalpo ne tikai par savādu tūrisma apskates objektu, bet arī par kultūrvietu, septembros pulcējot dzejas mīļotājus pasākumā "Sirds uz perona".
Baronu laiku godību atgūstot
Abavas labajā krastā stalta un balta lēnām atdzimst kādreiz tik varenā Pūres muiža. Klasicisma stilā ieturētā Pūres muižas kungu māja celta 18. gadsimtā, un tā lieliski iederas starp citām Kurzemes muižām, kas būvētas līdzīgā veidolā. Vēlākos laikos muižas ēka pārbūvēta, papildinot to ar jaunām detaļām un paplašinot, piemēram, izveidojot verandu, kur baronam malkot tēju un baudīt neviena netraucētu atpūtu. Tieši tāpat barons un viņa ģimene varēja priecēt acis ar plašu Abavas ainavu, kas pavērās no kungu mājas terases. No 18. gadsimta vidus Pūres muiža piederēja barona fon Rennes dzimtai, kas turēja rūpi par skaisto īpašumu līdz pat tā nacionalizēšanai.
Ņemot vērā, ka Pūres muiža bija izslavēta ar savu ainavisko parku, ko veidoja glīti apstādījumi, alejas un renesanses stila dārza elementi, tad pēc nacionalizēšanas Pūres muižā ierīkoja Pūres dārzsaimniecību. Tā kalpoja par pamatu Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas izveidei 1930. gadā. Mūsdienās Pūres muiža ir nonākusi Eversu ģimenes gādīgajās rokās. Eversu ģimene nāk no Vācijas, un skaistā ēka piesaistīja viņu skatienu, kad ģimene ceļoja pa Kurzemes ārēm. Jaunie muižas īpašnieki rūpējas par muižas atdzimšanu un sapņo ar laiku muižā ierīkot nelielu alus brūzi.
Starp ozolzīlēm un pakalniem
Kandava, kas izvietojusies abpus Abavai, ir viena no omulīgākajām un glītākajām mazpilsētām Latvijā. Kalnainās un bruģētās Kandavas ieliņas, senatnes elpas bagātā arhitektūra un ainaviskie skati ātri vien apbur ikvienu ceļotāju, kurš kaut uz mirkli piestāj pilsētiņā un ļaujas Kandavas šarmam. Kandavai piemīt kaut kas no Francijas ciematu dvesmas. Neba velti Kandavā vasarās noris mākslinieku plenēri, iemūžinot pilsētas skaistos skatus ar košiem otas triepieniem uz kārtīgi nostieptiem audekliem.
Kandavā aplūkojams vecākais laukakmens tilts Latvijā – tas uzbūvēts 1873. gadā un var lepoties ar četrām glītām arkām, kas ved pāri Abavai. Tāpat Kandavā apskatāms hercoga Jēkaba laikā būvētais pulvertornis, kurā reiz atradusies hercoga šaujampulvera ražotne un noliktava. Ja kārtīgi izlīkumo Kandavu, tad var sastapt neskaitāmas ozolzīles, kas dažādos veidolos grezno pilsētiņas ielas. Ozolzīles jau kopš seniem laikiem ir Kandavas simbols, kas pat dekoratīva ornamenta paskatā atrasts uz kādas 16.–17. gadsimta saktas. Pilnvērtīgai ozolzīļu pieredzei Kandavas novadpētniecības muzejā tiek piedāvāta ozolzīļu kafijas degustācija.
Kur kaklu lauzt un pārgalvību pierādīt
Abavas kreisajā krastā blakus Teteriņu ezeram atrodas kāda pretrunīgiem viedokļiem apvīta vieta – Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma āra baseins un tā bēdīgi slavenais tramplīns. Tramplīns dižojas ar teju vienīgā āra tramplīna godu visā Latvijā un lielu popularitāti adrenalīna mednieku vidū. To iecienījuši gan jauni, gan veci, kas uz tramplīnu saskrien ne tikai no tuvējām Kandavas ieliņām, bet arī sabrauc no malu malām. Lai gan tramplīnam izveidotas platformas dažādos augstumos, sākot ar trīs metriem un beidzot ar desmit metriem, pārgalvju vidū iecienītākā, protams, ir pati augstākā platforma. Te tiek slēgtas derības, izmēģināti jauni triki un lēkšanas veidi. Redzot jauniešu pulcēšanos uz desmit metrus augstā tramplīna, ārsti bažīgi rauc pieres un met krustus, jo zināmi vairāki gadījumi ar traģiskām sekām. Klīst nostāsti par kādu līgavaini, kurš savu kāzu dienu tā arī nesagaidīja.
Baseins un tramplīns ir daļa no apjomīga sporta kompleksa, kura celtniecības darbi aizsākās tālajā 1956. gadā, bet jau četrus gadus vēlāk tas nonāca Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma pārziņā, šādu lietu kārtību saglabājot līdz pat šai baltai dienai. Lai gan varētu domāt, ka tramplīnu nav vērts apmeklēt, ja vien prātā nemājo pārgalvīgas domas, tomēr tā gluži nav. Āra baseinu vērts iekļaut savā apskates vietu sarakstā, lai aplūkotu "Neptūnu" un "Nāriņu" – divus vides objektus, kas spoguļojas baseina ūdenī. Abu skulptūru autors ir pašdarbības mākslinieks un mūrnieks Nifonts Kuzmins. Turklāt var uzrāpties tramplīnā, lai vienkārši palūkotos uz apkārtni no augšas. Neviens jau nav teicis, ka obligāti jālec.
11 asfalta pagriezieni
Netālu no peldbaseina, izlocījies neskaitāmos līkumos, autosporta interesentus ciemos gaida Kandavas kartodroms. F1 sacīkstes Latvijā neredzēt, bet Baltijas kartinga labāko sportistu cīņu – gan. Kandavas kartinga trase izveidota jau 1972. gadā, vēlāk atjaunots tās segums, bet 2008. gadā kartodroms atdzima no jauna, pateicoties slavenā autosporta trašu arhitekta Hermana Tilkes izveidotajam projektam. Tilkes radošajā kontā ir dažādas pasaules līmeņa autosporta trases, to skaitā pat vairākas F1 trases, bet nu arī Kandavas kartodroms. Tilkes pieredze un talants padarīja Kandavas kartodromu par mūsdienīgāko kartinga trasi visā Baltijā, kas ir moderni aprīkota un pielāgota pašiem augstākajiem standartiem. Kandavas kartodroms piemērots gan jomas profesionāļiem, gan topošajiem sportistiem, gan vienkārši interesentiem, kuri vēlas izmēģināt – kā tas ir, lielā ātrumā traukties cauri trases pagriezieniem. Kandavas kartodroms kalpo arī par Latvijas un Baltijas mēroga čempionātu norises vietu.
Kandavas kartodroms spēlējis nozīmīgu lomu autosporta attīstībā jau kopš saviem pirmsākumiem – nelielās pilsētiņas kartinga trasē trenējušies 12 PSRS un vairāki starptautiskie sporta meistari, kā arī PSRS un Latvijas kartinga izlases. Mūsdienīgā trase turpina iesākto un gaida arvien jaunus un jaunus sportistus, kuriem palīdzēt sagatavoties pasaules līmeņa sacīkstēm. Kartinga trase līkumo 1012 metru garumā un piedāvā izjoņot cauri 11 pagriezieniem.
Kur vīna upes plūst un nebeidzas
Kur gan vēl nodarboties ar vīnkopību, ja ne Abavas krastos, kur vīnogu dārzi pletušies tuvējās nogāzēs jau kopš 14. gadsimta? Vien dažus kilometrus pirms Sabiles, Abavas labajā krastā, zaļo Abavas vīna darītavas vīnogu dārzs. Abavas vīna darītavas stāsts aizsākās pavisam romantiskā veidā – 2007. gadā Mārtiņš Barkāns ar sievu Lieni devās iedvesmojošā kāzu ceļojumā, kas veda cauri Toskānas idilliskajām ainavām. Itāļu dzīves baudīšanas māksla un vīna darītavās pieredzētais iedvesmoja latviešu pāri daļiņu Toskānas paņemt sev līdzi un ķerties klāt vīna brūvēšanai arī Latvijā.
Pāris gadi tika veltīti zināšanu uzkrāšanai, bet 2010. gadā Abavas krastā tika iestādīts vīna dārzs. Sākotnēji tas bija liels eksperiments – 40 dažādas vīnogu šķirnes viena hektāra platībā, lai noskaidrotu, kuras šķirnes spēj izdzīvot Latvijas apstākļos. Kamēr vīnogulāji vēl tikai domāja par augšanu un stiepšanos pretī saulei, uzņēmīgie latvieši ķērās klāt vīna ražošanai no āboliem. Lielāko daļu Abavas vīna darītavas produktu klāsta joprojām brūvē tieši no āboliem, kā arī upenēm, aronijām, rabarberiem un citiem labumiem, bet vīnogas izmanto ekskluzīvu vīnu ražošanai.
Eksperimenti ar dažādām vīnogu šķirnēm parādīja, ka visveiksmīgākās ir ziemeļu un hibrīda šķirņu vīnogas, kas nu tiek audzētas jau četru hektāru platībā. Abavas vīna darītavas brūvētos vīnus pasniedz izsmalcinātākajos Latvijas restorānos. Tagad Abavas vīna darītavā saimnieko trīs ģimenes, kopīgiem spēkiem padarot šo par vadošo vīna darītavu Latvijā. Apmeklētājiem tiek piedāvātas degustācijas un ekskursijas, kuru laikā var iepazīt vīna ražošanas aizkulises un nogaršot Abavas vīnus.
Gleznainā vīnogu karaliste
Abavas krastos atrodas ne tikai Kandava, bet arī vēl kāda romantiska un glīta pilsētiņa ar senu vēsturi – Sabile. Mūsdienās Sabiles vārds saistās ar vīnogām un vīnu – vīnogas attēlotas pilsētas ģerbonī, jūlijā noris ikgadējie Vīna svētki, bet decembrī cilvēki sabrauc uz Karstvīna svētkiem. Pilsētas ainavā slejas Vīna kalns, kas iekļauts Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā vieta, kur vistālāk uz ziemeļiem zem atklātas debess aug un nogatavojas vīnogas.
Pat pilsētas moto "pilsēta ar odziņu" nav izticis bez atsauces uz vīnogām.
Tomēr nav jau tā, ka Sabilē viss grozās tikai ap vīnogām un vīnu. Ievērības cienīga ir vietējā apbūve, 15.-19. gadsimta pilsētbūvniecības piemineklis ar senlaicīgām mājām, kas izvietojušās šaurā joslā starp upi un senkrasta nogāzi, vilinot apmeklētājus ar šarmantiem skatiem, bruģētām ieliņām un dakstiņu jumtiem. Pilsētiņas kultūras dzīvei jaunu elpu piešķīrusi atjaunotā sinagoga, kurā tagad mājo mākslas, kultūras un tūrisma centrs, regulāri aicinot aplūkot aizraujošas mākslas izstādes. Mākslas cienītājus priecē arī tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais Pedvāles mākslas parks, kurā izstādīti vairāk nekā simt piecdesmit vides mākslas objekti. Vēstures piekritējus varētu interesēt kāds varen ņiprs ozols, ko 1936. gadā iestādīja toreizējais prezidents Kārlis Ulmanis.
Ozolu vēlāk nozāģēja komjaunieši, bet, pretojoties negantajai padomju varai, ozols ņēma un atauga.
Tāpat Sabilē apskatāms Leļļu dārzs, kurā izstādītas aptuveni divsimt lelles, kas sveicina ikvienu caurbraucēju, jo – gribi vai nē – bet patraukties garām lellēm, tās nepamanot, nav iespējams.
Senajām baltu rotām pa pēdām
Abavas labajā krastā Sabilē meklējams kāds omulīgs nams, kurā čakli rosās rotkalis Harijs Jaunzems, kurš aizrāvies ar arheoloģisko rotu izgatavošanu un pētniecību. No ezoteriskiem seno zīmju skaidrojumiem un brīvām rotu interpretācijām viņš turas pa gabalu, paliekot uzticīgs seno rotu kopiju darināšanai un paļāvībai, ka mūsu senči sliktas zīmes sev nebūtu likuši klāt pie ķermeņa. Harijs Jaunzems rotas uzskata par veidu, kā cilvēki tālā senatnē sevi pasargāja no ļauna.
Savus pirmos soļus rotu pasaulē Harijs Jaunzems spēra, veidojot rotas no dzintara, sudraba un melhiora, bet tagad pārsvarā strādā ar bronzu. Par Harija Jaunzema talantu un darbu augsto kvalitāti liecina ne tikai viņa izgatavotās rotas, bet arī Latvijas Amatniecības kameras diploms.
Kuram katram amatniekam meistara titulu nepiešķir.
Harijs Jaunzems nodarbojas ar arheoloģisko atradumu materiālu izzināšanu, vēsturisko publikāciju pētīšanu un citām izglītojošām nodarbēm, lai pēcāk varētu izgatavot pēc iespējas precīzākas seno rotu kopijas. Meistars savās plašajās zināšanās un pieredzē labprāt dalās arī ar darbnīcas ciemiņiem, gan pastāstot par senajām baltu rotām un to nēsāšanas paradumiem, gan nodemonstrējot rotkaļa darba specifiku. Ja kāda no darbnīcā izstādītajām rotām iekrīt sirdī, to var iegādāties, bet ar pasūtījumiem Harijs Jaunzems nestrādā. Viņa darinātie meistardarbi aizceļojuši uz daudzām pasaules malām, turpinot daudzināt Latvijas un Sabiles vārdu.
Abavas mutuļojošais lepnums
Kurzemes upes ir lepnas, tām patīk dižoties ar ūdenskritumiem. Arī Abavai ir savs ūdenskritums – Abavas rumba, kas ir otrs platākais ūdenskritums Latvijā. Ventas rumbu tai nepārspēt, bet ar 35 metru platumu un otro vietu ūdenskritumu topā pietiek, lai padarītu Abavas rumbu par iecienītu apskates objektu. Ainaviskā Abavas rumba ir vien metru augsta, ūdens gāžas pāri kāpņveida dolomīta slieksnim, veidojot glītu skatu. Rumba piesaistījusi ceļiniekus jau kopš senām dienām. Piemēram, atrodamas ziņas, ka 19. gadsimta beigās no Sabiles līdz Abavas rumbai kursējis neliels tvaikonītis, kas vadājis ceļotājus ne tikai uz rumbu, bet arī uz netālu esošo Čigānu salu.
Kinētiskā māksla un stīmpanks dabas ielokā
Pavisam netālu no Abavas rumbas, upes kreisajā krastā, atrodas mājas ar poētisku nosaukumu "Vijolītes". Tur iemājojis Artura Riņķa un viņa sievas Ināras veidotais mākslas dārzs "Nekurienes vidū", kurā ciemiņi tiek gaidīti vēlos vasaras vakaros, kad pār Kurzemi nolaidusies tumsa. Tieši tumsā mākslas dārza burvība un maģiskais valdzinājums sajūtami visspilgtāk, aizvedot skatītājus noslēpumainā ceļojumā cauri mākslas pasaules un iztēles džungļiem. Ierodoties "Vijolītēs", apmeklētāji nonāk alternatīvajā mākslas pasaulē, kurā valda kinētiskā māksla, stīmpanka instalācijas un kinētiskās gleznas ar atslābinošu un meditatīvu iedarbību. Arturs Riņķis ir pārliecināts, ka viņa radītās kinētiskās gleznas, ko viņš pats nodēvējis par kinglām, ļauj to vērotājam atbrīvoties no visa negatīvā, kas viņā sakrājies.
Arturs Riņķis ir viens no kinētiskās mākslas aizsācējiem Latvijā, kurš 1978. gadā kopā ar Valdi Celmu un Anduli Krūmiņu sarīkoja pirmo kinētiskās mākslas izstādi visā Padomju savienībā. Tā saucās "Forma. Krāsa. Dinamika" un norisinājās Rīgas Sv. Pētera baznīcā, izraisot plašu rezonansi mākslas aprindās. Vēl kāda mākslinieka firmas zīme ir kinētiskais objekts "Sakta", kas 1979. gadā tika izvietots uz toreizējās viesnīcas "Latvija" fasādes. Viesnīca jau sen kā pārdēvēta par "Radisson Blu Hotel Latvija", bet mākslas darbs joprojām turpina priecēt garāmgājējus, ja vien tie mazliet paceļ acis virs ielas līmeņa.
Mākslas dārza "Nekurienes vidū" aizsākumi meklējami 1996. gadā, un tas kļuvis par Artura Riņķa apjomīgāko projektu. Dārzā apskatāmie darbi veidoti, izmantojot analogās tehnoloģijas. Mākslas dārzā apskatāmi gan ekstravagantie stīmpanka stilistikā ieturētie darbi, gan kinētiskās gleznas, kurās kustīgi krāsu laukumi saplūst ar muzikālo pavadījumu, radot suģestējošu un hipnotizējošu efektu. Tik skatīties un skatīties! Mākslas dārza nozīmīgums Latvijas laikmetīgās mākslas telpā novērtēts, nominējot Arturu Riņķi "Purvīša balvai 2015".
Viena upe, divi ūdenskritumi
Ne jau tikai Abava vien var lepoties ar savu rumbu – arī tās kreisā krasta pieteka Īvande dižojas ar ūdenskritumiem, pat veseliem diviem. Pārsimts metrus no ietekas Abavā, Īvandē čalo Rendas un Valdātu rumbas. Rendas rumba jeb Lielā rumba sasniedz divu metru augstumu un 11 metru platumu. Glītais un varenais ūdenskritums sadzirdams jau pa gabalu. 200 metrus augstāk, soļojot pret straumi, ceļotāju acis priecē Valdātu rumba jeb Mazā rumba, kas ir krietni zemāka nekā Rendas rumba. Īvandes krastos aplūkojami arī nelieli dolomīta atsegumi. Tas, cik iespaidīgi un vareni izskatās Īvandes ūdenskritumi, atkarīgs no sezonas un ūdens daudzuma, tomēr vietējie ļaudis zina stāstīt, ka palu laikā Īvande pārvēršas mutuļojošā straumē, un abas rumbas pievilina adrenalīnu tīkojošus laivotājus, kuri mēģina ūdenskritumus pārvarēt, lai pēcāk nodotos laivošanas priekiem Abavā, kas turpina joņot Ventas virzienā.
Projektu atbalsta Kurzemes plānošanas reģions, Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds.
