RAKSTA CEĻVEDIS:
- Milzi "Provodņiku" nevar nepamanīt – bijusī rūpnīca, kur tagad rosās radoši ļaudis.
- Tvaika iela 2 – laiks atmest aizspriedumus un izzināt vēstures stāstus.
- Kafejnīca "Jumts aizbraucis" – vieta, kas patiks visiem radošajiem un brīvajiem
- Greznais "Dauderu" savrupnams – tagad muzejs, kādreiz viena no skaistākajām Rīgas mājām.
- Kundziņsala – viena no neparastākajām Rīgas apkaimēm.
- Rotaļu klucīši pieaugušajiem – urbānie skati konteineru terminālī ostā.
- "Latitude Yachts" – te top ekskluzīvas jahtas, kas ceļo pie saviem saimniekiem uz visām pasaules malām.
- Rīgas kuģu būvētava – deviņas piestātnes, trīs peldošie doki un divi stāpeļi.
Sarkandaugavas vārdu nes gan Daugavas atteka, gan Rīgas apkaime. Mūsdienās Sarkandaugavas ūdeņi cieši apskauj Kundziņsalu, bet senākās dienās par Sarkandaugavu tika dēvēta toreizējā Daugavas atteka, kas plūda tieši gar Tvaika ielu un Skanstes ielu līdz pat pilsētas ganībām. Arī šodien aiz "Provodņika" varenā stāva apskatāms gabaliņš senās Sarkandaugavas, ko gan tagad ļaudis iesaukuši par "smirdupīti" un "smirdugrāvi". 20. gadsimtā daļu no senās Sarkandaugavas aizbēra. Saplūstot vairākām mazām salām un rodoties Kundziņsalai, izveidojās mūsdienās redzamā Sarkandaugava.
Sākotnēji Sarkandaugavā dzīvoja pārcēlāji un zvejnieki, bet vēlāk šī apkaime kļuva par bagātnieku vidū iecienītu vietu vasarnīcu būvēšanai – glītas muižiņas viena pēc otras saradās kā sēnes pēc lietus. 19. gadsimtā Sarkandaugava kļuva par vienu no pirmajiem rūpnīcu rajoniem Rīgā, kur plauka un zēla visdažādākās fabrikas. Tur ražoja gumijas izstrādājumus, apavus, koka kastes, ķimikālijas, cukuru, brūvēja alu un lēja katlus. Straujo rūpniecības uzplaukumu apturēja Pirmais pasaules karš, bet padomju laikos rūpniecība Sarkandaugavā atkal atjaunojās.
Mūsdienās Sarkandaugava ir savdabīga un kontrastiem bagāta Rīgas apkaime.
Sarkandaugavas milzis
Tā dēvēto "Provodņiku" nevar nepamanīt. Pavisam netālu no Sarkandaugavas krasta stiepjas gara jo gara ēka, kurā reiz atradās nozīmīga gumijas rūpnīca. Ja var ticēt nostāstiem, tad tajā ražotais linolejs priecēja pat okeāna lainera "Titāniks" viesus, bet gumijas bumbas – mazus bērneļus gan Rīgā, gan ārpus tās. Tagad bijušajā rūpnīcā rosās radoši ļaudis, notiek mākslas izstādes un alternatīvie pasākumi. Piecstāvīgā ēka ir īstens telpu labirints, kas plešas 45 000 kvadrātmetru lielā platībā, savus apmeklētājus apburot ar nobružātu industriālo šarmu.
"Provodņika" vēsture aizsākās 1888. gadā, kad tika izveidots krievu un franču kopuzņēmums, kas ražoja visdažādākos gumijas izstrādājumus, sākot ar galošām un beidzot ar linoleju. Tikai gadu pēc rūpnīcas atvēršanas tajā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja galošu cehu, tomēr, pārvarējis postažas radīto krīzi, "Provodņiks" 20. gadsimta sākumā atdzima ar jaunu sparu, palielinot darbinieku skaitu, paplašinot telpas un krietni audzējot saražotās produkcijas apjomu, piemēram, spējot izgatavot pat 35 000 galošu pāru dienā. "Provodņikā" ražoja tik augstas kvalitātes riepas, ka tās itin viegli varēja konkurēt ar riepu milža "Michelin" izgatavoto produkciju. Pēc gumijas izstrādājumu ražošanas apjomiem "Provodņiks" tolaik ieņēma ceturto vietu pasaulē.
Pēc Pirmā pasaules kara rūpnīca darbu neturpināja, jo iekārtas tika evakuētas uz Krieviju. Ražošanas darbi milzīgajā ēkā atsākās vien 1946. gadā, kad tur ierīkoja Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu jeb RER. "Providņika" telpās šī ražotne darbojās līdz 2014. gadam. Viens no RER slavenākajiem produktiem bija veļasmazgājamā mašīna "Rīga".
Mūsdienās "Provodņiks" lēnām pārvēršas radošajā kvartālā, kurā pulcēt mākslas un kultūras mīļotājus, kā arī visus, kuriem niez pirksti kaut ko darīt savām rokām.
Milzīgajā rūpnīcas ēkā tiek piedāvātas telpas mākslinieku darbnīcām un radošu projektu realizēšanai. Bijušajā gumijas ražotnē top mūzikas videoklipi, neparastas fotosesijas, metāla gleznas un citi brīnumi. "Provodņika" logus dārdinājis dzīvās elektroniskās mūzikas festivāls "Kontaktor", rūpnīcā atklāta pirmā legālā siena ielu mākslinieku darbiem Rīgā, kā arī regulāri tiek organizētas dažādas mākslas izstādes un citi pasākumi.
Māksla un milzu kastroļi Aleksandra augstumos
Lai gan adrese "Tvaika iela 2", iespējams, uzdzen šermuļus, tomēr nav iemesla bīties. Gluži otrādi – laiks likt aizspriedumus pie malas un doties uz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru, vecāko psihiatriskās ārstniecības iestādi Baltijā, lai izzinātu vēstures stāstus un psihiatriskās dziedināšanas aizkulises. Nu jau pāris gadus kā nojaukti šaušalīgie padomju laiku mūri, kas ārstniecības iestādi pilnībā norobežoja no ārpasaules, liekot tai grimt baumu un tenku purvā. Tagad garāmgājēji var ielūkoties centra plašajā un zaļumiem bagātajā teritorijā, kas atgādina glītu parku. Pavasaros slimnīcas dārzā uzzied tūkstošiem košu tulpju.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra vēsture iestiepjas 19. gadsimtā, kad pēc Krievijas imperatora Aleksandra I pavēles Rīgā tika uzbūvēta jauna psihiatrisko kaišu ārstniecības iestāde, jo iepriekšējā atradās briesmīgi sliktā stāvoklī. Jauno ēku uzcēla uz stāvas skanstes, no kuras 1710. gadā Krievijas karaspēks kņaza Aleksandra Meņšikova vadībā apšaudīja Rīgu. Vēsturiskajiem notikumiem par godu 1824. gadā atklāto ārstniecības iestādi nodēvēja par Aleksandra augstumiem. Slimnīca šo nosaukumu saglabāja līdz pat 1944. gadam. Sākotnējais iestādes kontingents bija raibu raibais – tur uzturējās ne tikai garīgi slimi ļaudis, bet arī nespējnieki, pārmācāmie un venerisko slimību pacienti. Mūsdienās Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā tiek sniegta psihiatriskā un narkoloģiskā palīdzība.
2014. gadā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra senākās ēkas apakšējā stāvā tika atvērts muzejs, kuru ar iepriekšēju pieteikšanos var aplūkot ikviens interesents.
Muzejā apskatāmas vairākas ekspozīcijas, kas veltītas dažādiem tēmu lokiem. Viena no ekspozīcijām ļauj izpētīt psihiatrijas jomas pirmsākumus un uzzināt par slaveno franču ārstu Filipu Pinelu, kurš pirmais aptvēra, ka garīgi slimos cilvēkus nevajag iespundēt tumšos pagrabos aiz deviņām atslēgām vai izrādīt tirgus laukumos, bet gan ārstēt, tādējādi liekot pamatus modernajai psihiatrijai.
Atsevišķa ekspozīcija veltīta arī slimnīcas pacientu ēdināšanas tradīcijām, ēšanas traucējumiem, badam un badošanās terapijai. Tajā aplūkojami gan padomju laiku gigantiskie kastroļi, gan izzināmi slimnīcas kulinārās vēstures stāsti. Interesanti, ka senāk ārstniecības iestādē kā terapija tika piedāvātas badošanās kūres, kamēr tajā pat laikā slimnīcā nācās ārstēt arī tos, kuri atteicās ēst.
Nozīmīga ekspozīcija veltīta māksliniekam Pēterim Krastiņam un viņa radošajai daiļradei. Talantīgais mākslinieks, kurš jaunībā paguva izceļot tālas zemes un izglītoties smalkās skolās, sirga ar šizofrēniju, tāpēc slimnīcā pavadīja lielu daļu sava mūža. Pēterim Krastiņam raksturīgas protoekspresionisma izpausmes, kas vērojamas arī muzeja ekspozīcijā izstādītajos darbos.
Kur jumts aizbraucis
Sarkandaugavas pašā sirdī slēpjas kāda neparasta vieta – kafejnīca "Jumts aizbraucis". Zaļi koka vārti ieved pilnīgi citā pasaulē, liekot sajusties gluži kā izkāpušam cauri drēbju skapim un nonākušam Nārnijā.
Kafejnīcas pagalms ir īsta zaļumu oāze Rīgas viducī, kur vasarās atveldzēties no pilsētas steigas, karstā asfalta un saules, patveroties ēnā un iemalkojot aukstu dzērienu vai iestiprinoties ar sulīgu šašļiku, kas cepts uz dzīvas uguns. Rudeņos apmeklētājus jau iztālēm kārdina ugunskurā vārītas zupas aromāts. Ja pagalmā rodas sajūta, ka esi nonācis hipiju dārza ballītē, tad kafejnīcas iekštelpās valda aizgājušā gadsimta elpa, atgādinot kaut ko starp vecmāmiņas viesistabu un māksliniecisku bohēmu. Kā jau liecina kafejnīcas nosaukums, šī vieta vislabāk patiks visiem sirdī brīvajiem un radošajiem ļaudīm, kuri meklē nepiespiestu un mazliet mežonīgu atmosfēru.
Ūdens, apiņi, iesals un raugs
Ne tikai Sarkandaugavas ūdeņi brangākās vētrās kārtīgi saputo, bet arī "Aldara" alus, ko jau kopš izseniem laikiem brūvē pavisam netālu no Sarkandaugavas. Tā ir viena no retajām alus darītavām Latvijā, kas joprojām atrodas savā oriģinālajā vietā. "Aldara" vēsture aizsākās 1865. gadā, kad tika uzcelta alus darītava "Waldschlösschen", kas latviskojama kā "Mežpils". Lai gan ilgu laiku uzskatīts, ka šo alus darītavu dibināja kāds vācu kungs no Bavārijas vārdā Joahims Dauders, tomēr Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku komanda pirms pāris gadiem atklāja, ka tā gluži vis nebija. Pamatīgas izpētes rezultātā tika noskaidrots, ka bavārietis Joahims Dauders īstenībā bija latviešu zemnieku puisis Johans Dauders jeb Jānis Daude, kurš nāca nevis no Bavārijas, bet gan no Siguldas.
Pašos pirmsākumos "Waldschlösschen" bija neliela alus darītava. Kad 1880. gadā pēc Johana Daudera nāves alus darītavu iegādājās Ādolfs fon Bingners, uzņēmums drīz vien piedzīvoja pamatīgu izaugsmi, tika būvētas jaunas ražotnes ēkas, kā arī paplašināta alus brūža darbība. 20. gadsimta sākumā "Waldschlösschen" kļuva par vienu no modernākajām alus darītavām visā Eiropā. Sarkandaugavas krastā tolaik brūvēja sešas alus šķirnes, no kurām pircēju vidū viena no iemīļotākajām bija porteris. 1936. gadā ražotnes teritoriju iegādājās Latvijas Kredītbanka, bet gadu vēlāk tika nodibināta valsts akciju sabiedrība "Aldaris", kuras nosaukumu izvēlējās ar aptaujas palīdzību, iesaistot 3339 respondentu. Alus darītavu pamatīgi modernizēja. 1939. gadā "Aldara" produktu klāstā iekļāva arī ābolu sulas un limonādi. Mūsdienās "Aldaris" kļuvis par daļu no "Carlsberg". 2014. gadā "Aldara" vēsturiskajā alus darītavas ēkā sāka brūvēt ekskluzīvās alus šķirnes, kas paredzētas īsteniem alus cienītājiem.
Vēsturiskajā "Aldara" kvartālā slejas arī alus muzejs, kas nodēvēts par "Aldara" alus darbnīcu. 2015. gadā atvērtais alus muzejs ir pirmais putojošajam dzērienam veltītais muzejs Latvijā un modernākais Baltijā. "Aldara" alus darbnīca dižojas ar autentisku alus vārītavas zāli, kurā no 1938. gada līdz pat mūsdienām saglabājušies lielie vara katli, kuros reiz vārīts alus. Tagad šie katli beidzot var atpūsties no alus vārīšanas un pievērsties muzeja apmeklētāju izglītošanai, jo ar tehnoloģiju palīdzību senajos alus vārāmajos katlos izzināmi alus galveno sastāvdaļu – ūdens, apiņu, iesala un rauga – noslēpumi. Tāpat muzejā iepazīstamas "Aldara" ražotnes gaitas cauri laikiem, aplūkojami vēsturiskie etiķešu dizaini, kā arī dažāda veida alus pudeles un kausi. Lai neapmaldītos alus plašajā pasaulē, muzejā apskatāma alus periodiskā tabula, kurā sarindoti piecdesmit pieci pasaulē iecienītākie alus veidi.
Pilī ietūcīta 20. gadsimta vēsture
Paslēpies omulīgā parka ielokā aiz "Aldara" ražotnes brangās muguras, kā īsta arhitektūras pērle slejas greznais "Dauderu" savrupnams, kas ar savu princešu pilij līdzīgo veidolu krasi kontrastē ar Sarkandaugavas industriālo apbūvi. Kopš 1990. gada "Dauderos" mājo Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa, kurā uzskatāmā veidā redzama Latvijas 20. gadsimta vēsture visā tās krāšņumā un daudzveidībā.
Eklektisma stilā ieturētais sarkano ķieģeļu nams ar tornīšiem un kolonnām celts 1897. gadā pēc alus darītavas "Waldschlösschen" īpašnieka Ādolfa fon Bingnera pasūtījuma. Tolaik daudzi ražotņu īpašnieki ģimenes villas cēla līdzās savām fabrikām, un arī Bingners nebija izņēmums. Izsmalcināto ēku alus darītavas "Waldschlösschen" teritorijā projektēja Fricis Zeiberlihs, bet romantisko parku ar dīķi un mākslīgajām pilsdrupām ierīkoja toreizējais Rīgas pilsētas galvenais parku un dārzu arhitekts Georgs Kūfalts.
Pēc jaunākās modes veidotā Bingnera villa tika dēvēta par vienu no skaistākajām Rīgas privātmājām.
1937. gadā glītais savrupnams kļuva par Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rezidenci. Tieši šajā laikā namu nodēvēja par "Dauderiem", godinot alus darītavas dibinātāju Johanu Dauderu. Ēku un parku pielāgoja Kārļa Ulmaņa vajadzībām, piemēram, parka dīķi padziļināja, lai valsts galva varētu nodoties atspirdzinošām peldēm.
Vēsture iegrozījās tā, ka 1944. gadā "Dauderos" tika iekārtots aģitācijas punkts un bērnudārzs, bet vēlāk – degustāciju zāles, kurās laiku pa laikam notika partijas ballītes. Laimīgā kārtā padomju laiki nenodarīja pārāk lielu skādi greznajam "Dauderu" īpašumam. Pateicoties trimdas latvieša Gaida Graudiņa iniciatīvai, "Dauderu" namu pamatīgi restaurēja un 1990. gadā tajā atklāja muzeju "Dauderi". Muzejā apskatāma Ādolfa fon Bingnera kungu istaba un Kārļa Ulmaņa darba kabinets, ēkā notverama arī padomju laiku aģitācijas punkta un bērnudārza atmosfēra, kā arī izbaudāma mākslas kolekcionāra un mecenāta Gaida Graudiņa daudzveidīgā kolekcija. Muzeju regulāri krāšņo dažādas mainīgās izstādes.
Rīgas Venēcija lauku noskaņās
Starp Daugavu un Sarkandaugavu ieriktējusies viena no neparastākajām Rīgas apkaimēm – Kundziņsala. Tā ir 2,7 kilometrus gara un vienu kilometru plata sala, kurā vienkopus sadzīvo gan ostas un konteineru termināļa steidzīgie ritmi, gan lauku mieram līdzīgā salas iedzīvotāju ikdiena un mazstāvu apbūve. Kundziņsalā ielu nosaukumu vietā tiek uzskaitītas līnijas un šķērslīnijas, pastkastītes izvietotas krustcelēs, vietējie savā starpā ir labi pazīstami gluži kā laukos, un kaimiņi bieži aicina viens otru ciemos uz malku tējas. Kundziņsalas iedzīvotāji savu apkaimi dēvē par vietu "starp ūdeni, debesīm un zemi".
Kundziņsala izveidojusies pakāpeniski līdz ar Daugavas gultnes padziļināšanu, aizsargdambju uzcelšanu un vairāku mazu saliņu savstarpēju saplūšanu. Pirmie iedzīvotāji uz dzīvi Kundziņsalā apmetās 19. gadsimtā. Tie bija zvejnieki, jūrnieki un kuģu būves meistari. Tolaik Kundziņsalu izmantoja arī ganībām, govis no Sarkandaugavas krasta transportējot uz Kundziņsalu ar laivām. Kad 1888. gadā Sarkandaugavā uzcēla gumijas fabriku, uz dzīvi Kundziņsalā apmetās rūpnīcas darbinieki, kuri ceļu uz darbu un atpakaļ mēroja ar laivām. Līdz pat 1959. gadam, kad beidzot tika uzcelts tilts, Kundziņsalu ar Sarkandaugavu savienoja vienīgi laivu satiksme un maksas kuģītis, bet ziemās – bieza ledus sega. Laivas noderēja ne tikai nokļūšanai uz Sarkandaugavu, bet arī pavasara palos, kad Kundziņsala mēdza tik pamatīgi applūst, ka ūdens skalojās pat ēku pirmajos stāvos. Tieši tādēļ to dažkārt dēvē par Rīgas Venēciju.
Rotaļu klucīši pieaugušajiem
Kā raibi spēļu klucīši teju visās varavīksnes krāsās Kundziņsalā rindojas milzīgi kravas konteineri. Tur plešas privātais konteineru terminālis "Baltic Container Terminal", kas Rīgas brīvostas teritorijā darbojas no 1996. gada un patlaban kļuvis par visstraujāk augošo konteineru termināli Baltijā.
Terminālī notiek kuģu organizēšana termināļa piestātnēs, kravas konteineru iekraušana un izkraušana, kā arī kravu uzglabāšana. Konteineros tiek pārvadātas visneiedomājamākās preces, sākot ar pārtikas produktiem un beidzot ar smalkām elektronikas precēm. Dažkārt konteineros ceļo pat nauda – kad Latvijā ieviesa eiro, jaunā valūta uz Latviju ceļoja tieši kravas konteineros. Konteineru terminālī valda pedantiska kārtība, jo tikai tā var nodrošināt, ka katrs konteineris nonāks tam paredzētajā vietā. Mūsdienās visu procesu plāno un kontrolē elektroniski, tāpēc ir salīdzinoši viegli nodrošināt izcilu kārtību, bet agrākos laikos cilvēki ar pierakstu žurnāliem stāvēja piestātnē, neatkarīgi no tā, vai spīdēja saule, vai lija lietus. Konteineri visā pasaulē ir standartizēti, tādēļ tie ērti novietojami uz jebkura kravas kuģa.
Peldoši brīnumi bagātniekiem
Blakus Sarkandaugavas ūdeņiem mājo uzņēmums "Latitude Yachts", kurā top ekskluzīvas jahtas, kas tālāk ceļo pie jauniem saimniekiem uz visām pasaules malām. Viens no pēdējiem jaunumiem ir darbs pie luksusa kuģa-peldošas salas, ko "Latitude Yachts" izgatavo pēc kādas franču kompānijas pasūtījuma. Peldošo salu plānots noenkurot Franču Rivjērā iepretim Kannām. Neparastais peldlīdzeklis paredzēts kā peldoša izpriecu vieta, uz kura atradīsies restorāns, bārs, peldbaseins un par deju grīdu transformējama sauļošanās terase. Smalkais kuģis-peldošā sala vienlaicīgi varēs uzņemt vairākus simtus viesu.
Vēl kāds brīnums, ko darina "Latitude Yachts" ražotnē, ir viena no pasaulē pirmajām pilnīgi elektriskajām motorjahtām, tālab to var pielīdzināt "Tesla" automašīnām. Jahta aprīkota ar diviem elektrodzinējiem, kas ļauj pārvietoties ar maksimālo ātrumu 63 km/h. Jahtas izveidē lietots inovatīvs kompozītmateriāls, kas padara jahtu par 40% vieglāku nekā tradicionāli izmantotie materiāli.
Lai izgatavotu tik neparastus projektus, "Latitude Yachts" komandā apvienojas lieliski kuģu būves inženieri, izdomas bagāti dizaineri, pieredzējuši mehāniķi, galdnieki un citi speciālisti, nodrošinot saviem klientiem izcilu produktu kvalitāti. Uzņēmums piedāvā pilna cikla kuģubūves pakalpojumus, sākot no projektēšanas līdz peldlīdzekļu aprīkošanai un remontam.
Kur kuģiem sānus salāpīt
Starp Sarkandaugavas un Mīlgrāvja ūdeņiem meklējama Rīgas kuģu būvētava, ko 1913. gadā nodibināja vācu kuģu būves uzņēmums "F. Schichau". Rūpnīcā būvēja un laboja kuģus, kā arī remontēja kokzāģētavu un papīrfabriku iekārtas. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā rūpnīca tika saspridzināta. 1944. gadā rūpnīcu uzcēla teju no jauna. Divas desmitgades vēlāk rūpnīcu pamatīgi paplašināja, uzceļot piestātnes, izveidojot peldošos dokus un uzbūvējot pārseguma cehu, tādējādi Rīgas kuģu remonta rūpnīca kļuva par lielāko kuģu būves un remonta uzņēmumu visā Baltijā. Tur laboja pat jūras flotes kuģus un zinātniskās pētniecības kuģus. Rīgas kuģu būvētavu privatizēja 1995. gadā. Mūsdienās uzņēmumam ir deviņas piestātnes, trīs peldošie doki un divi stāpeļi. Rīgas kuģu būvētava piedāvā visa veida remonta darbus jebkura tipa kuģiem, ik gadu salabojot vairāk nekā simts kuģus. Tāpat Rīgas kuģu būvētava piedāvā arī kuģu būves pakalpojumus, ko īpaši naski izmanto pasūtītāji no Skandināvijas valstīm.
Lai ūdeņos valdītu kārtība
Vietā, kur Sarkandaugava atkal satiekas ar Daugavu, krastā stāv ēka, kas piesaista skatienu savas neparastās formas dēļ – Rīgas brīvostas kuģu satiksmes vadības centrs, kas 1998. gadā uzcelts arhitekta J. Gertmaņa vadībā. Rīgas brīvostas kuģu satiksmes vadības centrā atrodas ostas kontroles dienests, ostas kapteinis un kuģu satiksmes operatori, kuri uzrauga, koordinē un pārvalda visu Rīgas brīvostas ūdeņos notiekošo kuģu satiksmi. Vadības centrs aprīkots ar modernām navigācijas un sakaru iekārtām, nodrošinot pasaules standartiem atbilstošu kuģu kustības drošību.
