RAKSTA CEĻVEDIS:
- Spoku galvaspilsēta Blankenfeldes muiža – dižciltīgu dzimtu dzīvesvieta. Savulaik arī mājas Francijas karalim.
- Upes labajā krastā der piestāt "Vārpās", kur milzu platībā kuplo zaļumi un aug koši dārzeņi.
- Lielplatones muiža – vieta, kur iemēģināt baronu laiku darbus un sajust seno dienu auru.
- Pa straumei tālāk upes kreisajā pusē dzimtas muzejs "Zīlēni", kur auguši talantīgie brāļi Eliasi.
- Teju pie Jelgavas arī stādaudzētava "Dimzas", kur meklēt iedvesmu košākai dzīvošanai.
-
Klāt arī Jelgava, kas šodien vilina ceļotājus ar aizraujošiem stāstiem un dabas vērtībām.
67 kilometrus garās Platones izteka meklējama Lietuvā, aptuveni 11 kilometrus no Jonišķiem. Platone savu nosaukumu guvusi no vārda "plats", kas skan līdzīgi gan lietuviešu, gan latviešu mēlē, tālab kaimiņiem nenācās diži cīnīties par upes nosaukumu. Latvijas teritorijā Platone plūst cauri Vilces, Lielplatones un Platones pagastiem, līdz Jelgavā kļūst par Lielupes kreisā krasta pieteku. Platones ūdeņus papildina tādas pietekas kā Sidrabe, Dirnēnka, Režu strauts un Vešētine.
Vasarās Platone mēdz izskatīties pēc zālēm aizaugušas pļavas, tāpēc nav tā labākā izvēle laivošanai, bet pavasaros šajā upē var kārtīgi izpriecāties ar laivu, traucoties līdzi Platones ašajai straumei. Visiecienītākais laivošanas maršruts sākas pie Poķiem un beidzas Jelgavā.
Plūškoka dziras, spoki un Francijas karalis
Vien pāris kilometrus no Lietuvas, Platones kreisajā krastā cēli ieriktējusies iespaidīgā Blankenfeldes muiža, kas apvīta ar neskaitāmām leģendām un spoku stāstiem. Daudzi nostāsti saistīti ar izslavēto plūškoku, kas uz Blankenfeldi atvests no tālām zemēm, bet labi iedzīvojies un ticis izmantots ne tikai ievārījumu, sīrupu un vīna brūvēšanā, bet pat dažādu brīnumlīdzekļu izgatavošanā. Daži zinātāji plūškokam piedēvē spējas nodrošināt teju mūžīgu jaunību, bet citi to uzskata par lielisku līdzekli pievilcīga slaiduma saglabāšanā. Šim nolūkam sabiedrības smalkāko dāmu vidū īpaši populāras bijušas plūškoka ziedu tējas.
Pirmo reizi rakstītos avotos Blankenfeldes muiža pieminēta 1426. gadā. Muižas barokālā apbūve veidojusies 18. gadsimtā, bet, nākot modē klasicismam, kungu māja daļēji pārbūvēta. Kā jau visām cienīgām muižām, arī Blankenfeldes muižai bija savs parks, kas veidots angļu ainavu parku stilā. Parku papildināja brangs augļu dārzs. Muižas kompleksā glīti rindojās veselas 16 ēkas, bet pagalmu apjoza mūra žogs ar grezniem vārtiem. Starp citām Latvijas muižām Blankenfeldes muiža izceļas ar dažādu detaļu bagātību – te parkā pavīd kāds paviljons, te skatam paveras iebraucamie vārti, te augšup traucas vītņu kāpnes. Jo īpaši jauks skats paveras, lūkojoties cauri vārtu ailei, aiz kuras stiepjas burvīga koku aleja. Muižas parkā agrāk auga varens osis, bet tas diemžēl nolūza no smagās gadu nastas. Tagad nolūzušais koks kalpo par mājokli retām vaboļu sugām, tomēr klīst baumas, ka zem koka barons noglabājis savus zelta podus.
Muižas vēstures lappusēs savu vārdu ierakstījušas vairākas dižciltīgo dzimtas: fon Mēdemi, fon Manteifeļi-Cēges, fon Hāni un fon Kēningfelsi. Ja muižas sienas spētu runāt, tad tās trakoti lielītos ar to, ka Blankenfeldes muižā pāris mēnešus dzīvojis pat Francijas karalis! 1804. gadā Luijs XVIII kopā ar savu svītu apmetās Blankenfeldes muižā, kamēr gaidīja Krievijas ķeizara Aleksandra I atļauju atkārtoti apmesties Jelgavas pilī. Tomēr nav tā, ka Luijs XVIII tikai bēguļoja pa dažādām Eiropas zemēm, nē, nē – 1814. gadā viņš nudien kļuva par Francijas karali un valdīja valsti desmit gadu garumā līdz pat savai nāvei, ja neskaita īsu pārtraukumu, kad Napoleons atkal tīkoja sagrābt varu savās rokās.
Ņemot vērā visus vēstures līkločus un daudzās dzimtas, kas mitušas Blankenfeldes muižā, nav jābrīnās, ka spoku pētnieki šo muižu iesaukuši par "Latvijas spoku galvaspilsētu", kurā sastopami gan slepkavnieciski noskaņoti spoki ar cirvjiem rokās, gan pavisam nekaitīgi gari.
Muižas tagadējie saimnieki ķērušies pie muižas atjaunošanas darbiem, viesiem izrādot krāšņos sienu gleznojumus, restaurācijas laikā veiktos atklājumus, vēsturiskās grīdas un citas detaļas, kā arī iepazīstinot ar muižas vēstures lappusēm, dižciltīgo sadzīvi un leģendām.
Kur zaļumus uz kārā zoba likt
Lai uzņemtu pamatīgu vitamīnu devu, vērts piestāt Platones labajā krastā, kur meklējama zemnieku saimniecība "Vārpas". Saimniecībā rosās čaklā Rankevicu ģimene. Apkārt plešas milzīgas siltumnīcas un lauki, kuros braši kuplo daudzveidīgs zaļumu klāsts, kā arī koši dārzeņi, kas vēlāk pārtop konservos, sālījumos, skābējumos un citos veselīgos gardumos.
Īpaši iecienīti pircēju vidū ir pašaudzēto lakšu un bazilika pesto, kas spēj uzburt vasaras sajūtu pat ziemas viducī.
Saimniecības nosaukums "Vārpas" var mazliet mulsināt, liekot iztēloties zeltainus labības laukus, kas šūpojas liegā vējiņā. Sākumā tiešām bija doma audzēt graudaugus, tomēr šādai nodarbei vajadzētu krietni plašākus tīrumus, tāpēc tika lemts par labu dārzeņiem. Zemnieku saimniecību nodibināja tagadējā saimnieka Zigmāra vectēvs Augusts, kurš ilgus gadus nostrādāja tuvējā Elejas padommju saimniecībā (sovhozā), bet pēc tā sabrukuma ieguva zemi un sāka to apstrādāt. Savukārt liela daļa gardo recepšu nāk no Zigmāra sievas Baibas vecmāmiņas Austras krājumiem.
Zemnieku saimniecībā "Vārpas" visi gardumi tiek izloloti no pašiem pirmsākumiem – no sēkliņas iebakstīšanas zemē līdz pat gatavam produktam burciņā. Sākotnēji Rankevici nodarbojās tikai ar zaļumu un dārzeņu audzēšanu, tomēr ar laiku, saprotot, cik ļoti draugiem un radiem garšo Baibas gatavotie konservi un citi ziemas krājumi, viņi pievērsās arī gatavu produktu ražošanai. Ģimene uzsver, ka visu audzē un ražo tā, lai bez bažām varētu dot arī saviem bērniem, – nodrošinot kvalitatīvu un veselīgu produkciju.
Veļas mazgāšana baronu laiku stilā un zvanu kolekcija
Netālu no saimniecības "Vārpas" slejas Lielplatones muiža, Hānu dzimtas svinību pils. Tur var ne tikai viegli iztēloties laikus, kad augstdzimušas dāmas cienīgi slīdēja pa muižas parka celiņiem, bet pat iemēģināt šādus tādus baronu laiku darbus un sajust seno dienu auru uz savas ādas. Lielplatones muižas kungu māja celta 19. gadsimta vidū pēc E. J. A. Štrausa projekta, ko mazliet vēlāk kāds cits arhitekts pārveidoja, muižu paplašinot. Lielplatones muižas kompleksā ietilpst kungu māja, kalpu māja, vešūzis, kapela, Hānu dzimtas kapi, kā arī 20 hektārus lielais muižas parks, kurā aug vairāki dižkoki, bet maijā koši uzzied dzeltenās meža tulpes. Par spīti tam, ka muižā darbojusies skola un tagad atrodas bērnudārzs, Mazajā salonā, kur dižciltīgie ļaudis mīlēja baudīt mūzikas skaņas, joprojām aplūkojama vēsturiskā grīda, griesti un senie tapešu fragmenti.
Lai labāk izprastu baronu laiku sadzīvi, jāielūkojas muižas vešūzī. Trīsstāvīgā veļas māja iekārtota tieši tāpat kā savos ziedu laikos. Pirmais stāvs paredzēts veļas mazgāšanai un gludināšanai, otrais stāvs – veļas žāvēšanai, bet trešajā stāvā kādreiz mitinājās vešeriene. Apmeklētāji šeit var iemēģināt roku senajā veļas mazgāšanas procesā un atklāt šī aroda noslēpumus. Piemēram, vai zināji, ka dāmu veļu mazgāja ar ziepēm, kurām pievienoti pļavas ziedi, lai nodrošinātu patīkamāku aromātu? Un vai zināji, ka veļas mazgāšanas procesā smalkajām baronešu kleitām pievienoja vasku, kas atgrūž netīrumus, tāpēc kleitas vajadzēja mazgāt daudz retāk?
Lielplatones muižā aplūkojama arī unikāla zvanu kolekcija, ko vairāku dekāžu garumā veidoja Valdis Jākobsons. Pirmo zvanu aizrautīgais kolekcionārs iegādājās 1978. gadā kādā Ķelnes tirdziņā. Aizsākusies kā nejaušība, neparastu zvanu meklēšana drīz izvērtās par nopietnu aizraušanos. Zvanu kolekcijā aplūkojami vairāk nekā tūkstoš zvani, kas iegādāti dažādās senlietu bodītēs un krāmu tirdziņos visās pasaules malās, daudzi pasniegti Jākobsonam arī kā dāvanas. Kolekcijā dižojas zvani pat no tik tālām zemēm kā Japāna, Meksika, Tibeta, Austrālija un Indija. Arī zvanu izmēri variē no pavisam maziem zvaniņiem līdz pat milzīgiem gongiem.
Mākslas pasaules līkloči
Sekojot rāmajai Platones straumei, laivotājus upes kreisajā krastā drīz vien gaida Eliasu dzimtas muzejs "Zīlēni", kas uzcelts gluži vai pašā upmalā. "Zīlēnos" dzimuši un auguši talantīgie brāļi Eliasi. Kristaps vēlāk kļuva par gudru mākslas zinātnieku, bet Ģederts – par slavenu mākslinieku. "Zīlēnos" aplūkojama ekspozīcija, kas stāsta par Eliasu dzimtas vēsturi un radošo darbību. Abu brāļu vecāki izcēlās ar lielu inteliģenci un kultūras mīlestību, ko vēlāk mantoja viņu bērni. Kopā ar abiem brāļiem "Zīlēnos" uzauga arī jaunākie bērni Juris un Maija. "Zīlēnu" gleznainās Zemgales ainavas bērnos attīstīja radošo garu. Ģederts Eliass dzimtos "Zīlēnus" vēlāk attēloja neskaitāmos darbos, ļaujot lieliski iztēloties, kā šī vieta izskatījās viņa jaunībā.
Ģederts Eliass glezniecības pamatus apguva pie Johana Valtera un Vilhelma Purvīša, vēlāk studēja Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā, kā arī papildināja zināšanas Parīzē, atvedot pasaules mākslas dvesmu atpakaļ uz Latviju. Ģederts Eliass uzskatāms par vienu no izcilākajiem latviešu gleznotājiem, kurš savā daiļradē iemēģināja teju visus 20. gadsimta sākuma žanrus, bet īpaši izcēlās ar spilgtiem fovisma darbiem. Ģederts Eliass aiz sevis atstāja raženu mantojumu – vairāk nekā tūkstoti eļļas gleznu, aptuveni 600 akvareļu un 200 pasteļu, vairākus tūkstošus zīmējumu. Eliasu dzimtas muzejā "Zīlēni" apskatāmas Ģederta Eliasa gleznu reprodukcijas, bet viņa darbu oriģināli aplūkojami, turpinot sekot straumei un dodoties uz Jelgavu, kur mākslas cienītājus gaida Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.
Pie "Zīlēnu" mājām kuplo arī kāda dabas bagātība – tur apskatāms viens no dižākajiem un resnākajiem ošiem Latvijā – Zīlēnu osis. Tā apkārtmērs sasniedz 5,55 metrus, bet augstums – divdesmit metrus.
Ūdensrozes un eglītes meklējot
Kad Jelgava jau teju klāt, vērts paviesoties stādaudzētavā "Dimzas", kas plešas Platones kreisajā krastā. Stādaudzētavā saimnieko Andrejs Vītoliņš, turpinot tēva Gunta aizsākto darbu un sakot, ka dārzkopība ir radošs darbs, kas sniedz patiesu baudu. Lūk, šī ir īstā vieta, kur meklēt iedvesmu košākai dzīvošanai un glītākam piemājas dārziņam. Lai gan stādaudzētavas visbiežāk asociējas ar dažādiem krūmiem un kociņiem, izrādās, ka
šeit var iegādāties arī ūdensaugus, piemēram, dažādu krāsu ūdensrozes, kas spēj piešķirt karalisku noskaņu pat visparastākajam dīķim.
Stādaudzētavas "Dimzas" pirmsākumi meklējami 1959. gadā, kad Guntis Vītoliņš ķērās pie dzelzceļa apstādījumiem nepieciešamo zaļumu audzēšanas, bet laika gaitā stādaudzētavas sortiments tika krietni paplašināts, un mūsdienās tiek piedāvāti dekoratīvie krūmi, ogulāji, daudzgadīgās puķes, lapu koki, skuju koki, augi dīķiem un citi. "Dimzas" ne tikai audzē stādus, bet arī nodarbojas ar dārzu labiekārtošanu, konsultāciju sniegšanu, eglīšu medībām ziemā un meistarklašu vadīšanu, kā arī labprāt izrāda savu saimniecību ciemiņiem. "Dimzas" citu stādaudzētavu vidū izceļas ar to, ka stādus audzē tikai no Latvijā iegūtām sēklām vai spraudeņiem.
Starp bandītiem, mākslu un Zemgales brunčiem
Platone savu tecējumu beidz Jelgavā, saplūstot ar Lielupi netālu no dzelzceļa tilta. Jelgava dibināta 1265. gadā līdz ar Mītavas pils uzcelšanu, pie pilsētas tiesībām tikusi 1573. gadā, gadsimtiem kalpojusi par Kurzemes un Zemgales hercogu galveno rezidenci, bet vēlāk – arī par Kurzemes guberņas centru. Savus pēdu nospiedumus Jelgavā atstājuši tādi zināmi vīri kā Pēteris I, Luijs XVIII, Kārlis XII, Gustavs Ādolfs, Aleksandrs I, Vilhelms II un arī daudz radošākas personības, piemēram, Roberts Šūmanis, Rihards Vāgners un citi. Jelgava bija izslavēta kā nozīmīgs kultūras, izglītības un ekonomikas centrs, kurā dzīve kūsāt kūsāja. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā pilsētas kādreizējā spozme un greznība tika nopostīta gandrīz līdz pašiem pamatiem. Tomēr šķiet, ka arī teju no jauna uzceltā pilsēta spēj iedvesmot cilvēkus, jo tieši no Jelgavas nāk latviešu iemīļotā grupa "Prāta vētra", dziesminieks Kārlis Kazāks un rakstnieks Jānis Joņevs, kurš 90. gadu Jelgavu un tās alternatīvās kultūras vidi krāšņi atspoguļojis savā debijas romānā "Jelgava 94".
Lai gan 90. gadu Jelgavu varēja dēvēt par "bandītu pilsētu", tomēr šodien Jelgava atkal pievilina ceļotājus ar saviem aizraujošajiem vēstures stāstiem, dabas un kultūrvēstures vērtībām.
Ja reiz brauciena laikā aplūkotas Eliasu dzimtas mājas "Zīlēni", tad, esot Jelgavā, jāapmeklē Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Muzejā apskatāmas Ģederta Eliasa radītās gleznas, akvareļi, pasteļi un zīmējumi, kopskaitā 67, kā arī mākslinieka mēbeles, fotogrāfijas, dokumenti un daļa no uzkrātās bibliotēkas. Aplūkojot Ģederta Eliasa mākslas darbus, vērts uzmanīgi ieskatīties attēlotajās ainavās, jo vairākās var atpazīt gan "Zīlēnus", gan pat kādu Platones skatu. Vērība jāpievērš arī prasmīgajam zilās un sarkanās krāsas lietojumam, īpaši sarkanajiem akcentiem, ko mākslinieks mīlēja iekļaut gandrīz katrā darbā.
Tāpat Jelgava ir īstā vieta, kur iepazīt sarežģīto Zemgales brunču darināšanas arodu. Zemgales brunči lepojas ar rozīšrakstu, kurā ieaustas saulītes, zvaigznītes un citi simboli. Tik grezni un sarežģīti brunči ir tikai zemgalietēm! Ja ir luste iemēģināt roku brunču aušanā, tad jādodas uz amatnieku darbnīcu "Austras raksti", kur Zemgales brunči tiek darināti īpašās stellēs ar velkamo iekārtu.
Kad Platones straume un tās krastu dāvātie labumi iepazīti, tālāk var sekot Lielupei, kas sparīgi plūst uz jūru.
Projektu atbalsta Zemgales plānošanas reģions, "Latvijas Valsts meži" un Valsts kultūrkapitāla fonds.
