Viņa norādīja, ka arī pati atceras skābputru no bērnības kā tādu strebekli, kas ir pa vidu starp dzērienu un ēdienu.
Ja gribējās padzerties, tad smēla vairāk šķidrumu, ja kaut ko uzkost – tad biezumus.
Pagatavošana:
"Savā izpildījumā skābputru es vāru tāpat kā mana mamma – neko nemēru un nesveru," skaidroja Pucena.
Vidēja lielumā katlā ielej ūdeni, aukstā ūdenī ieber pāris saujas ar miežu putraimiem, uz aci aprēķinot tā, lai sabriestot nav biezputra, bet ir aptuveni mazāk kā puse katla ar putraimiem, tad pieber šķipsnu sāls un uzvāra līdz pirmajiem burbuļiem, noņem no uguns un ar šūmkaroti iecilā rūgušpienu.
Svaigai skābputrai klāt var ēst siļķi vai ceptu gaļu. Skābputru var turēt vairākas dienas, jo savu nosaukumu tā ir ieguvusi tieši no fermentēšanās procesa – skābšanas. Jo ilgāk tur, jo vairāk fermentējas jeb ieskābst. Tas pēc katra paša gaumes un patikšanas.
