RAKSTA CEĻVEDIS:
- Andrupenes lauku sēta kā ceļojums laikā uz Latgales laukiem 20. gadsimta sākumā.
- Dzidrie Salāja ezera ūdeņi romantiskiem izbraucieniem ar laivu.
- 80 pilskalni 25 kilometru rādiusā – šādu pilskalnu blīvumu citur neatrast.
- "Nonullēšanās" Latgales laukos – panākumiem bagātās grāmatas autora pieredze.
- Trīs koka altāri Rozentovas baznīcā un brīnumi, kas atklāsies vērīgākajiem.
- Zirgu pasta stacija stāsta par pajūgos mērotiem kilometru simtiem un tūkstošiem.
- Jestri izgreznotās Viļāņu muižas vēstures līkloči.
- Barokālā baznīca Viļāņos un Brīnumainais krusts – svētceļnieku galamērķis.
- Īdeņa – viens no neparastākajiem zvejniekciemiem valstī.
Simtu piecus kilometrus garā Malta savu ceļu uzsāk no Salāja ezera, lai pēcāk līču ločiem trauktos pretī Rēzeknes upei, ar ko kopā ietecēt Latvijas lielākajā ezerā Lubānā. Senākos laikos Maltu izmantoja kā ūdensceļu koku pludināšanai uz Lubānu, no kura tālāk tos pludināja pa Aivieksti, bet pēcāk – pa Daugavu, līdz beidzot kokmateriāli sasniedza Rīgas ostu. Kad upi neizmantoja praktiskiem nolūkiem, to savās vārsmās daiļi apdziedāja vietējie dzejnieki.
Laivotāju aprindās populārākais Maltas posms sākas pie Leimanišku–Špieļu tilta piecus kilometrus pirms Maltas ciema, tomēr, kā stāsta īsteni piedzīvojumu cienītāji, pie augsta ūdens līmeņa Maltas ekspedīciju var mēģināt uzsākt jau Salāja ezerā, turpinot ceļu cauri neapdzīvotām un mežonīgām teritorijām. Par daiļāko Maltas posmu zinātāji dēvē upes daļu, kas sākas aiz Hatku tilta – tur laivotājus sagaida dabiska un neregulēta Maltas gultne, burvīgi laukakmeņi un izteikta upes ieleja. Laivošana Maltā jo īpaši priecēs tos ceļotājus, kuriem patīk atklāt mazzināmas vietas un ļauties negaidītiem piedzīvojumiem.
Latgaļu sadzīve, asuškas un citi gardumi
Lai iesildītos Maltas ekspedīcijai, iegūtu Latgales apceļošanai noderīgas zināšanas un iepazītu latgaļu viesmīlīgo kultūru pilnā krāšņumā, vispirms jāsteidz ciemos uz Andrupenes lauku sētu, kas meklējama netālu no Salāja ezera. Viesošanās muzejā ir kā ceļojums laikā uz Latgales laukiem 20. gadsimta sākumā. Andrupenes lauku sēta slejas ciema augstākajā vietā, aicinot ciemiņus iesoļot pagalmā cauri vareniem divviru vārtiem.
Dzīvojamā māja un klēts pārvestas uz Andrupeni no Libiņu sādžas, bet pārējās ēkas uzbūvētas pēc Ignata Podnieka viensētas prototipa. Ēku pamati celti no laukakmeņiem, pašas ēkas – no koka guļbaļķiem, bet jumti – no niedrēm un koka skaidām. Muzeja saimniecībā līdzās dzīvojamai mājai un klētij aplūkojama arī pirtiņa, kalēja smēde, podnieka darbnīca ar cepli, kā arī rija, kas pārveidota par pasākumu zāli un kūts, kurā ierīkota virtuve.
Muzeja ēkas iekārtotas pagājušā gadsimta stilistikā, izmantojot vietējo ļaužu sadāvinātās mēbeles un sadzīves priekšmetus. Staigājot pa muzeju, skatam atklājas ne tikai lauku darbiem noderīgi rīki, bet arī krāšņām puķēm izrakstītas galda sedziņas, noslēpumainas svētbildes, skanīgi svilpaunieki, Latgales melnā keramika, petrolejas lampas un citi objekti, kas ļauj sajusties gluži kā ciemos pie savas Latgales tantes. Tomēr paši galvenie ir stāsti, kas apvij ēkas, priekšmetus un senos arodus.
Piemēram, vai zini, kā tiek iegūtas grūbas? Tā ir viena no gudrībām, ko var noskaidrot Andrupenes lauku sētā.
Izsalkušus ceļotājus un gastronomisko prieku mīļotājus sajūsminās iespēja nobaudīt tādus Latgales kulinārā mantojuma gardumus kā asuškas, kļockas, kuģeli, guļbešņīkus, klāt ieraujot malciņu šmakovkas. Ja saimniecei labpatiksies, varbūt varēsi uzzināt recepšu noslēpumus vai pat piedalīties ēst gatavošanas procesā. Teju vai pasaules slavu ir guvusi Andrupenes maize, kuras cepšanai izmanto dzīvo ieraugu. Muzejā ceptā maizīte pievilina ciemiņus no tuvas un tālas apkārtnes. Ēšanu padarīt lustīgāku sola folkloras kopa "Sovvaļņīki", braši dziedātāji un dejotāji, kuri spējīgi iemācīt vismaz pāris dziesmas latgaļu mēlē un trakulīgus deju soļus pat pašiem smalkākajiem pilsētas kungiem un dāmām. Gastronomiskās un muzikālās izklaides gan iepriekš ir jāpiesaka.
Ņemot vērā, ka latgaļu ēdieni ir ne vien dikti gardi, bet arī trakoti sātīgi, tad pirms došanās ceļā ieteicams izkustināt kājas tuvējā Andrupenes purva takā, kur uzmanīgus dabas vērotājus sagaida ēdelīgās rasenes, sārtās dzērvenes, pūkainās spilves un reibinošie vaivariņi.
Pirmatnējo dabas skaistumu meklējot
Salāja ezers, ko noteikti nevajag jaukt ar izmēros stipri mazāko vārdabrāli Vestienas pagastā, atrodas ezeriem bagātajā Rāznas Nacionālajā parkā un lepojas ar glīti robotu krasta līniju. Salāja ezeru mēdz saukt arī par Soloju, Soloja ezeru, Solovja ezeru un pat Solovejas ezeru. Tiec nu gudrs! Dabas pazinēji Salāja ezeru dēvē par vienu no pirmatnējā skaistuma visbagātāk apveltītajiem ezeriem Latvijā. Salāja krastos braši kuplo seni un cilvēka rokas teju neskarti meži, kas var pastāstīt pat par laikiem, kad ezeri lidojuši pa gaisu. Salājs ir īstā vieta, kur meklēt piedzīvojumus, maldīties starp ezera desmit salām un laivot no viena līcīša uz otru. Pazaudēt virziena sajūtu Salāja līkumos ir vieglāk par vieglu. Tad palīgā var nākt tikai zvaigžņu karte naksnīgajās debesīs.
Salāja ezeram raksturīgs ļoti dzidrs ūdens, tāpēc ezers ir lieliski piemērots romantiskiem izbraucieniem ar laivu, kuru galvenais nolūks ir nevis makšķerēšana vai konkrētas distances pievarēšana, bet gan dabas baudīšana un ūdens pasaules pētīšana. Lūkojoties ezera dzīlēs, skatam paveras dažnedažādi ūdensaugi, ezerā iekrituši koki un pat koraļļiem vizuāli līdzīgi veidojumi. Salājā mājo tādas zivis kā asari, līdakas, līņi, plauži un raudas. Ezera dzidro ūdeni un gardās zivis iecienījuši jūras kraukļi, jo labā redzamība tiem nodrošina vieglu lomu. Pēcāk jūras kraukļi mēdz piesēst uz kāda no kokiem un saulītē žāvēt savus spārnus, tos izplešot uz abām pusēm.
Pilskalni, senas apmetnes un akmens cirvji
Latgale ir bagāta ne tikai ar ezeriem, bet arī ar pilskalniem. Latgales senvēstures entuziasts Aleksandrs Lubāns kopā ar kolēģiem no biedrības "Kroma kolna broliste" Maltas ciema apkārtnē 25 kilometru rādiusā vien saskaitījuši 80 pilskalnus. Šādu pilskalnu blīvumu nekur citur neatrast. Tas liek pamatoti domāt, ka senvēsturē Maltas apkārtnē dzīvība kūsāt kūsājusi. Pagātnes liecības itin bieži atrod ne vien arheologi, bet arī zemnieki un citi vietējie ļaudis. Stāsta, ka senos akmens cirvjus Maltas tuvumā iespējams atrast gan rokot dīķi savā pagalmā, gan dodoties pastaigā pa mežu. Cirvji bijuši iecienīts seno latgaļu atribūts, bez kura neviens vīrs nav spēris kāju ārpus savas apmetnes.
Pēc Aleksandra Lubāna teiktā, Latgales pilskalniem piemīt kāda savdabīga īpatnība – tie nereti veidoti kā dubultie pilskalni. Viens no pilskalniem sliets upes krastā, lai nodrošinātu tirdzniecības sakarus. Šis pilskalns parasti bijis mazāks un trūcīgāks pēc skata, lai maldinātu iespējamos ļaundarus, kuri ieradušies nevis tirgoties, bet gan izspiegot pilskalna apmērus un bagātības. Otrs pilskalns celts dziļāk mežā, un tas bijis daudz lielāks. Tieši tur dzīvojusi lielākā daļa ļaužu un glabāti visi labumi.
Re, izrādās, ka senie latgaļi bijuši viltīgi kā lapsas.
Gluži vai pašā Maltas upes krastā atrasta nozīmīga akmens un bronzas laika apmetne – Leimanišķu apmetne, kas iekļauta valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļu sarakstā. Pavisam netālu mežā slēpjas divi pilskalni – Leimanišķu Baterijas kalns, kā arī Leimanišķu pilskalns jeb Barsuku kalns. Varens pilskalns slejas arī Maltas upes kreisajā krastā īsi pirms Maltas ciema – Rozentovas pilskalns. Maltas krasti ir īsta medusmaize ikvienam pilskalnu pētniekam.
Nonullēties līdz Latgalei un betonam
Maltas ielokā radošiem darbiem pievērsies Raimonds Platacis, kurš agrāk veiksmīgi peldēja starp citām reklāmas biznesa haizivīm, bet, aptverot mežonīgā dzīves tempa, reklāmas jomas, pilsētas steigas un ārējo veiksmes simbolu tukšumu, izlēma "nonullēties" un atgriezties pie savām Latgales saknēm. Sākotnēji "nonullēšanos" Raimonds aprakstīja blogā, bet pēc pusotru gadu ilgā sevis pārveides procesa un visa liekā nolobīšanas, viņš izlēma pieredzi apkopot grāmatā "Grāmata par nonullēšanos", kas guva lieliskus panākumus. Izrādījās, ka Latgales lauku tukšums bija tieši tas, kas Raimondam vajadzīgs, lai atrastu piepildījumu.
Radošiem prātiem un sirdīm vienmēr atradīsies kas darāms pat mierpilnā dabas idillē – tagad Raimonds funktierē par otrreizēju pielietojumu dažādiem atkritumiem, piemēram, betonam, plastmasai un kafijas biezumiem.
Izrādās, ka lielāko daļu nevajadzīgo materiālu var otrreizēji pārstrādāt gaumīgos interjera objektos!
Raimonds savos dizaina priekšmetos cenšas ielikt jēgu un nodomu, materiālu pakļaujot apzinātām krāsu un faktūru saspēlēm. Kafijas biezumi pārvēršas vieglos un praktiskos traukos, betona masa pārtop neparastos svečturos, bet plastmasas atkritumi sakūst īstā krāsu virpulī un uzplaukst no jauna kā koši pulksteņi. Darbojoties meditatīvā lauku mierā, Raimonds atkritumiem piešķir jaunu dzīvi un kvalitāti.
Mīlīgs patvērums ar krustu galā
Ar greznu krustu sīka tornīša galā Maltas labajā krastā ceļiniekus sagaida mīlīgā Rozentovas Sv. Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīca. Baznīcas pamatā ir neliela koka kapliča, ko 18. gadsimta 80. gados uzcēla par Ŗozentovas muižas īpašnieka Antonija Felkerzāma līdzekļiem. Oriģināli kapliča atradās citā vietā, bet drīz vien to nojauca, pārveda uz Rozentovu, salika no jauna un piešķīra kapelas funkciju. Tā kā kapela bija izmēros pavisam neliela, laika ritējumā tā divreiz pagarināta ar piebūvēm – 1842. gadā un 1906. gadā.
Nelielajā koka baznīciņā aplūkojami trīs koka altāri, kas rotāti ar reliģiskiem simboliem. Rozentovas baznīca lepojas arī ar trīs pārvietojamiem altārīšiem jeb feretroniem, kas ir ļoti seni, neparasti un unikāli. Pie griestiem mirdz vēsturiskā lustra, bet paši griesti kalpo par lielisku vietu, kur novērot baznīcas divkāršo pagarinājumu. Pirmajā no pagarinājumiem atrodas ērģeles un kora telpas, bet otrajā – augsti koka dēļu griesti. Pie sienas izvietota krucifiksu kolekcija, kas ļauj novērtēt dažādu mākslinieku rokrakstu un atšķirīgu piegājienu krucifiksu veidošanā. Vērīgam apmeklētājam šajā baznīciņā atklāsies dažādi brīnumi.
Krustceles, kur zirgus mija
Viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem Maltā ir 19. gadsimta 30. gados būvētā zirgu pasta stacija, kas lieliskā stāvoklī saglabājusies līdz pat mūsdienām, stāstot par laikiem, kad cilvēki mēroja simtiem un pat tūkstošiem kilometru zirgu pajūgos. Stacijas ēka kalpo par Maltas ciema, ko tolaik gan dēvēja par Borovaju, uzplaukuma vēsturisko liecību.
Pēc Krievijas cara Nikolaja I pavēles 1830. gadā tika uzsākti aptuveni 1250 kilometrus garā zirgu pasta ceļa Sanktpēterburga–Varšava izveides darbi, kas ilga sešus gadus. Izveidotais zirgu pasta ceļš atbilda modernākajiem standartiem – ceļu sedza patīkams grants segums, gar malām tika izveidoti dziļi grāvji, bet ceļmalas rotāja apstādījumi, kuros bieži tika izmantoti bērzi. Lai ceļu apkalpotu un garantētu ērtu un drošu ceļošanu, ceļa tuvumā ik pēc noteikta attāluma uzbūvēja zirgu pasta stacijas, ceļa uzraugu ēkas, militārās apsardzes namiņus, diližansu pieturas un citas nepieciešamas būves. Apjomīgā infrastruktūras izveide veicināja strauju attīstību zirgu pasta ceļa tuvumā – radās jaunas apdzīvotas vietas un paplašinājās jau esošās, pieauga pasažieru pārvadājumu apjoms un palielinājās reģiona ekonomiskā izaugsme.
Zirgu pasta stacijas lielākoties tika celtas klasicisma stilā pēc tipveida projekta, tāpēc bija atpazīstamas jau pa gabalu.
Zirgu pasta stacijas bija daudzfunkcionālas iestādes – tajās varēja izmantot pasta pakalpojumus, atpūsties pēc garā ceļa un pārnakšņot, lustīgi uzdzīvot tuvējā krogā vai brangi iestiprināties pirms došanās tālāk, atpūtināt, padzirdīt vai samainīt zirgus, salabot ratus, kā arī uzzināt svarīgākos jaunumus. Īsāk sakot, šādas stacijas apvienoja pasta, kroga, viesnīcas un zirgu maiņas punkta funkcijas, padarot zirgu pasta stacijas par tuvējās apkārtnes dzīvīgāko vietu.
Līdz ar zirgu pasta ceļa izveidi, toreizējā Borovaja pēkšņi attapās svarīgu ceļu krustpunktā, tādēļ strauji attīstījās tirgošanās. Pirmā mūra māja ciemā bija zirgu pasta stacija ar iebraucamo sētu un krogu, bet vēlāk tika uzbūvēti arī veikali. 19. gadsimta 60. gados paralēli zirgu pasta ceļam izveidoja dzelzceļa līniju Sanktpēterburga–Varšava. Zirgu pasta ceļš vairs netika izmantots gariem pārbraucieniem, tādēļ arī zirgu pasta stacijas zaudēja savu nozīmi.
No kādreizējām astoņām zirgu pasta stacijām līdz mūsdienām Latvijā saglabājušās vien četras, no kurām tikai divas ir labā stāvoklī – Maltā un Daugavpilī. Maltas zirgu pasta stacija koši balta slejas pašā ciema centrā. Stacijas ēkas priekšā atrodas verstu stabs, kas rāda 21 versti līdz Režicai (Rēzeknei) un 61 versti līdz Dinaburgai (Daugavpilij).
Linu vērpšanas pirmrindniece
Tālāk Malta turpina steigties uz ziemeļiem un līkumo cauri Viļāniem. Upes kreisajā krastā pamesta un vientulīga slejas Viļānu muižas kungu māja, kurai mazliet jestrāku vaibstu piešķir muižas logos izvietotie tuvējās mākslas skolas audzēkņu gleznojumi. Viļānu muiža reiz bija viena no lielākajām muižām Latgalē, kurai piederēja lērums zemes. Pati muiža rakstītos avotos pirmo reizi minēta 1495. gadā, bet klasicisma stilā ieturētā muižas kungu māja celta krietni vēlāk.
Muiža bieži mainīja īpašniekus, bet kā viens no nozīmīgākajiem jāmin Miķelis Riks, jo tieši par viņa līdzekļiem 1753. gadā aizsākās Viļānu Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcas un klostera celtniecības darbi. Nākamais nozīmīgais muižas attīstītājs bija Vikentijs Janovskis, kurš 19. gadsimta 50. gadu sākumā Viļānos blakus Maltas upei uzcēla vērienīgu, smalku un jaudīgu trīsstāvu linu vērpšanas fabriku. Krievijas impērijā tolaik bija tikai trīs šāda veida mehanizētās linu apstrādes fabrikas, no kurām divas atradās Maskavā, bet trešā – Viļānos. Janovska saimniekošanas laikā Viļānos ražīga darba dzīve sita augstu vilni.
Kā jau daudzās Latvijas muižu pilīs, arī Viļānu muižā vēlākos gados ierīkoja skolu. Otrā pasaules kara laikā muižu daļēji saspridzināja, un pilnīgi visa iekšpuse izdega. Mūsdienās Viļānu muižas ēka aplūkojama tikai no ārpuses. Atsevišķi muižas iekštelpu skati iemūžināti Viestura Kairiša filmā "Pilsēta pie upes".
Baroka pērle un mūku puķu dārzs
Visizteiksmīgākā celtne Viļānu ainavā ir Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, kuras baltais veidols ar diviem torņiem ir īstena pilsētas rota. Jau minētais Miķelis Riks 1752. gadā uz Viļāniem uzaicināja bernardīņu mūkus un gadu vēlāk aizsāka baznīcas un klostera izveides darbus, kas tika pabeigti 1772. gadā. Barokālā baznīca ar deviņiem koka altāriem tolaik bija viena no greznākajām baznīcām Latgalē.
Diemžēl 1922. gadā baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kas daļēji izpostīja krāšņo baznīcas interjeru, pilnībā iznīcināja altārus un citas koka detaļas. Vienīgais koka objekts, kas neizskaidrojamā kārtā pārcieta uguns postījumus, bija Brīnumainais krusts. To dēvē par brīnumaino ne tikai krusta neticamās izglābšanās dēļ, bet arī tālab, ka, lūdzoties krusta pakājē, daudzi ļaudis piedzīvojuši brīnumainu dziedināšanu un Dieva dāvanas, padarot Viļānu baznīcu par iecienītu svētceļnieku galamērķi. Viļānu katoļu baznīca parādās arī slavenajā Jāņa Streiča filmā "Cilvēka bērns".
Vienlaikus ar baznīcu tika uzbūvēts arī klosteris, kurā sākotnēji mitinājās bernardīņu mūki. Kad Krievijas impērijā tika aizliegta katoļu klosteru darbība, bernardīņiem nācās Viļānus pamest. 1924. gadā Viļānu klosterī ieradās mariāņu mūki. Otrā pasaules kara laikā, vācu armijai atkāpjoties, tika uzspridzināta daļa klostera, jo mūki tajā slēpa ebrejus. Mariāņu mūku darbību aizliedza padomju vara, un mūki atgriezās klosterī vien 1987. gadā. Arī mūsdienās Viļānu Sv. Alberta klosterī mājo mariāņu mūki.
Klostera dārzā apmeklētājus priecē krāšņi apstādījumi un mierpilna atmosfēra. Dārzs mudina uz brīdi patverties no ikdienas steigas un nodoties garīga rakstura pārdomām. Klostera teritorijā atrodas arī privātais klostera dārzs, kurā mūki audzē dažādus dārza labumus klostera un baznīcas vajadzībām – gan košas puķes altāru dekorēšanai, gan tomātus un gurķus, ar ko mūkiem mieloties ziemā.
Neparastais zvejniekciems ezera krastā
Netālu no vietas, kur Malta ietek Rēzeknē, lai kopā ar to ieritētu milzīgajā Lubāna ezerā, meklējams viens no neparastākajiem zvejniekciemiem visā valstī – Īdeņa. Kālab neparasts? Pirmkārt, tas ir vienīgais zvejniekciems Latvijā, kas neatrodas pie jūras. Otrkārt, Īdeņā saglabājusies ciema vēsturiskā apbūve, ko par parastu gluži vis nevar nosaukt. Ja citos ciemos mājas izvietojušās ap ceļiem, tad Īdeņā – gar Lubāna ezera krastu. Šeit gan jābilst, ka zināma līdzība ar citiem ciemiem tomēr pastāv – Īdeņas iedzīvotāji zvejai un satiksmei senatnē pārsvarā lietoja laivas, tāpēc Lubānu var uzskatīt par galveno "ceļu", gar kuru izveidojies ciems.
Senās zvejnieku mājas klāj niedru jumti. Daudzām mājām novērojama kāda īpatnība – pretēji mūsdienās ierastajai praksei uz ūdeņu pusi veidot pēc iespējas lielākus stikla logus, lai nodrošinātu nama iedzīvotājus ar burvīgu ainavu, senajām Īdeņas zvejnieku mājām logu ar skatu uz ezeru nav. Tas pasargā no dažkārt tik skarbā vēja, kas sev līdzi atnes negantu aukstumu.
Tā kā ciems izvietojies gar stāvo ezera krastu, tad no tā paveras gleznaina panorāma ar Lubāna plašumiem, kas jo īpaši iespaidīgi izskatās no Īdeņas pilskalna.
Īdeņā joprojām dzīvo zvejnieki, kuri šo arodu pārņēmuši no saviem senčiem, apgūstot zvejniecības svarīgākās zinības, tīklu pīšanas un šķetināšanas prasmes, kā arī gardākās zivju pagatavošanas metodes jau kopš bērna kājas. Aroda pratēji zina, kā nepilnas stundas laikā nokūpināt raudas, plaužus, karpas, karūsas un citas Lubāna zivis tik gardā veidā, lai pēcāk ēdāji prasītu vēl un vēl. Īdeņas zvejnieki gan smej, ka pilsētnieki neko nejēdz no zivju ēšanas, jo pašu gardāko daļu, dūmiem piesūcināto ādu, parasti izmetot laukā.
Projektu atbalsta Latgales plānošanas reģions, Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds.
