„Liepājas metalurga" arodbiedrības priekšsēdētāja Jāņa Gravas kabinets pieticīgs. Kā jau Jānim, pie sienas goda viedā pielikts ozollapu vainags, turpat netālu sienas kalendārs, kas atgādina par aizvadītajiem, saspringtajiem neziņas un cerību mēnešiem, otrā pusē plakāts ar uzrakstu – „Mēs esam pret nabadzību" kā liecība par centieniem kaut ko mainīt.
Ir agrs rīts – Jānis Grava sarunājas ar atbrīvotajiem "Metalurga" strādniekiem, kuri turpina nākt uz arodbiedrību, jo jūtas apmulsuši, nonākot lūdzēja lomā, kad pirmo reizi mūžā jāmēro ceļš uz Liepājas sociālo dienestu, kur pašvaldība atvēlējusi no sava budžeta sociālo palīdzību.
"Viņi nāk noskaidrot, kādi ir dokumenti vajadzīgi. Viņiem varbūt ir psiholoģiski vieglāk tāpēc, ka viņi mani pazīst. Sociālajā dienestā viņiem psiholoģiski ir jāpārvar tas, ka visu laiku viņi ir iztikuši bez citu palīdzības un tagad viņiem ir jāiet uz sociālo dienestu, jāraksta iesniegums, jālūdzas. Nav tā ierasti, tad viņi labāk atnāk un paprasa man, kādi dokumenti vajadzīgi. Savu iespēju robežās es eju viņiem līdzu un konsultēju," stāsta Grava.
Viņš, būdams „Liepājas metalurga" arodbiedrības priekšsēdētājs, saņēmis arī pārmetumus, ka nav darījis visu iespējamo, lai „Liepājas metalurga" darbinieki nenonāktu šādā situācijā, kad burtiski vienas dienas laikā bezdarbnieku rindās nonāk 1500 cilvēku. "Skaidrs, kas daļa taisnības varbūt ir, bet, zinot visu un esot iekšā tajā situācijā, no tā es arī vadījos. Skatoties no ārpuses, ir vienkāršāk pateikt - jāiet dedzināt mājas, bet es to nevaru darīt, aicināt uz to, jo es nevaru uzņemties tādu atbildību. Vienkārši žēl darbinieku, kuri palikuši bez nekā trīs akcionāru dēļ," saka Grava.
Lielākā daļa metalurgu bija lojāli saviem darba devējiem līdz pat pēdējam brīdim, kad jau daudziem nācās ar asarām acīs atvadīties no savas ilggadējās darba vietas. Šādai situācijai ir loģisks izskaidrojums, domā Grava. „Viņi bija pieraduši „Metalurgā" strādāt ilgus gadus, un viņiem bija grūti pārorientēties uz citu darbu. Viņi tomēr cerēja, ka „Metalurgs" darbu atjaunos, jo visu laiku jau tas tika teikts gan no valdības, gan no akcionāru puses. Pagaidiet, pagaidiet...viss notiks," norāda Grava.
Cerība, gaidas un neziņa virmoja par un ap „Liepājas metalurgu" gandrīz visa gada garumā. Pirmie nopietnie signāli par finanšu grūtībās nonākušo uzņēmumu pavīdēja pirms gada, decembrī. Aprīlī sākas dīkstāve un algas metalurgiem saruka aptuveni uz pusi. Jānis Grava atceras notikumu gaitu. „Tika veikti dažādi pasākumi gan no kreditoru kluba, gan no valsts puses, par to mēs arī tikām informēti, ka it kā ir investori, kuri vēloties kaut ko darīt. Maijā no kreditoru un valdības puses parādījās noteikumi, kas jāizpilda "Metalurga" akcionāriem, lai "Metalurgs" varētu turpināt darboties. Parādījās citi investori, bet dīkstāve turpinājās. Katru mēnesi bija jauns rīkojums, pagarināt uz vēl vienu mēnesi un vēl vienu mēnesi... Septembrī pavīdēja iespēja, ka viss kārtībā un pēc nedēļas sāks strādāt, jo izmēģināja iekārtas. Pārskrēja atkal melns kaķis pāri, un viss apstājās. Septembrī jau uzsāka tiesiskās aizsardzības procesu, kas beidzās ar maksātnespēju," atzīmē Grava.
Maksātnespējas process ir vissliktākais scenārijs tieši darbiniekiem, uzsver Grava. „Pārējiem viss ir ļoti labi: valstij ļoti labi, akcionāriem ļoti labi. Visiem labi, tikai darbinieki paliek bez nekā, kuri cerēja, ka akcionāri kaut ko darīs. Bija vislielākie patrioti, ko nevar teikt par akcionāriem un pārējiem. Darbinieki nonāk vissliktākā situācijā, faktiski bez iztikas līdzekļiem, ar bezdarbnieka pabalstu. Pirmos trīs mēnešus daudz maz pieņemams, pēc tam samazināsies. Ar darbu būs grūti," lēš Grava.
Vēl līdz gada beigām „Liepājas metalurga" arodbiedrības priekšsēdētājs Grava turpinās strādāt pie sava rakstāmgalda, taču gluži tāpat kā daudzi „metalurgi", arī viņš sācis meklēt citu darbu. „Liepājas metalurga" arodbiedrība dibināta 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, šī gada nogalē tā, visticamāk, pārstās darboties. Ja uzradīsies „Metalurga" pircējs un būs vajadzīgi cilvēki, Grava ir gatavs atgriezties arodbiedrībā.
