Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste: Sveika! Man jāsaka tā, ja tu raksti, tad, visticamāk, būs ziņa, ka ar izskatu kadrā viss bija labi. Ja kaut kas jālabo, tad noteikti būs zvans! Bet ir arī tādi zvani, kad tu, piemēram, aicini kopā doties meklēt apģērbu kadram… Pastāsti, lūdzu, cik cilvēku pēdējās dienās šādus zvanus vai ziņas saņēmuši? Un kāds bijis šo zvanu mērķis?
Dace Grīnberga: Sveika! Jā, ir saņēmuši zvanus, bet es esmu no tiem vadītājiem, kas raksta un saka arī labo. Ja es rakstu vai sūtu kaut kādas bildes, kas citreiz, protams, ir vakarā, jo tad vairāk ir šie ziņu raidījumi, es cenšos neuzbraukt, bet objektīvi pateikt un pavēstīt, ko mēs varam darīt. Pats pēdējais nebija tieši ar mūsu cilvēkiem saistīts, bet es sūtīju Ziņu dienesta vadītājai Ivetai Elksnei bildes, jo mēs bieži apmaināmies ar to, kas labi, kas slikti. Es mājās fonā arī skatos CNN, BBC. Un tagad bija Amerikas prezidenta vēlēšanas. BBC bija košas vadītājas. Es bildēju un sūtīju Ivetai, jo mēs parasti kā latvieši gribam pieklusinātāk, ziņas tā pareizāk pasniegt. Un tur bija viss krāšņi, ar puķēm.
Un ar kādu mērķi? Kā tev pašai šķiet, mums vajadzētu arī kaut ko aizgūt no viņiem?
Puse uz pusi. Viņi ir brīvāki. Man CNN labāk patīk, tur bija klasiskāki. Un man tomēr patīk, ka ir tā krāsa, bet varbūt mēs vēlāk ar tevi runājot, nonāksim pie jautājuma par mūsu iespējām.
Pilnīgi noteikti! Un droši vien ir arī jautājums par raidījuma formātu. Vai tas ir bijis rīta vai vakara formāts… bet arī par to nedaudz vēlāk! Vispirms es gribēju noskaidrot, cik cilvēku vispār tev ir jāuzrauga, par kadra cilvēkiem runājot. Cik cilvēkiem tu vispār seko līdzi, kā viņi kadrā Latvijas Televīzijā izskatās?
Tur ir jāsāk drusciņ savādāk... Man ir apmēram 10 grimētājas, stilisti, meitenes arī to apvieno. Un ko es gribu uzsvērt, ka ļoti daudzi cilvēki jauc – ir divas dažādas profesijas! Ir stilists, kas ir Latvijas Televīzijas darbinieks, kas iet uz veikaliem un piemeklē no veikala produkciju. Un otra lieta ir modes mākslinieki, kas izveido tērpu, šuj.
Mums nav modes mākslinieku?
Nē, mums nav modes mākslinieku! Lielajiem projektiem kādreiz mēs viņus piesaistām. Mums ir bijusi Elita [Patmalniece], Dāvids arī bijis. Tādiem lieliem atsevišķiem projektiem tas ir pilnīgi normāli, ka mēs piesaistām papildspēkus.
Tātad tev ir desmit cilvēku komanda!
Nu desmit, divpadsmit! Man ir rekvizitore, bez kuras mēs nevaram iztikt, – mūsu Guntiņa [Gunta Leimane], slavena! Un tad ir meitenes! Es plānoju un sadalu darbus. Man ir ļoti jāizvērtē un jāsaprot, kurš ko var, kurš ko dara labāk. Tāpat kā ārsti – viens ir ķirurgs, viens ir zobārsts. Tāpat arī mums – viens labāk māk atlasīt drēbes, viens māk uztaisīt labāk grimu, viens frizūras.
Kā viņām ir sadalīti šie darbi? Vai viena atbild par grimu, viena par pamatiem? Vai ir sadalīts pa raidījumiem?
Es vairāk dalu pa raidījumiem, jo pārsvarā visas meitenes ir gan grimētājas, gan arī stilistes. Bet ir arī, piemēram, Sinda Krieviņa un Amanda [Grīnberga], kura atbild par jūsu izskatu. Ir ļoti labi! To es viņai arī rakstu, bet ir arī tā, ka… nu es izdarīt neko nevaru, es redzu kadrā to, kas ir. Un tad vieglākais man ir izslēgt telefonu un pēc tam runāt. Man ir jāmāca un jāpalīdz saprast, jo viņas ir jaunas. Tad, piemēram, mums ir Kristīne Linde, kas ir izcila grimētāja un matu meistare. Viņa labāk jūt tikai tādus klasisku vīriešu tēlus, tādēļ par drēbēm viņa mums atbild tikai par sporta džekiem. Sinda, kas ir mūsu tāds stila guru, atbild par lieliem projektiem, piemēram, "Gudrs, vēl gudrāks." Būs "Dod pieci!" koncerti radio studijā, tad viņa ģērbs māksliniekus. Tātad katram man ir jājūt, kur vajadzētu to viņa spēku piesaistīt. Un vēl es tagad jūtu, ka tas apjoms pieaug, un es meklēju vienu labu, tikai stilistu, kas ir tikai uz modi un ar pieredzi, jo jaunās meitenes mums ir daudzas. Es zinu, ka jauniešiem ir ļoti grūti atrast prakses vietas. Laiku pa laikam es ņemu un palīdzu, un ir arī bijuši gadījumi, kad es arī atstāju darbā, piemēram, Līgu vai Barbaru [Strīķeri].
Par darbiniekiem runājot, kas ir tās īpašības, kuras tu viņos visvairāk novērtē? Jo es tikko sapratu, ka ir ļoti daudz dažādu prasību, bet viens uzreiz ir diezgan skaidrs, ka šeit nav vietas tādai ilgai, lēnai pucēšanai. Ļoti bieži tas ir cak-cak-cak-cak! 15 minūtēs mati, seja, viss pārējais!
Pirmais tomēr ir – vai mēs saprotamies, vai mums fluīdi saskan. Jo ir bijis arī, ka nesaskan. Ja es redzu, ka atnāk ar nolupušiem nagiem, nu nebūs! Tātad pirmais ir uzticība tāpēc, ka mums ir jāiet pie prezidentiem, ir bijuši lielie NATO samiti, ir bijusi Vācijas kanclere… Tātad ļoti augstas politiskas personas mēs arī savā darbā sastopam. Tātad tā ir uzticība, paļāvība, noteiktība, ka viņi būs tikos un tikos, noteiktajā laikā. Es ļoti mīlu tīrību un kārtību. Arī, protams, ka darba prasmes, bet tās var iegūt, piemācīties klāt.
Pie tām darba prasmēm droši vien piederas arī temps?
Jā, temps! Citreiz, kad ir lielie projekti, tās rindas pie grimētavu durvīm... Tam pašam gudriniekam ["Gudrs, vēl gudrāks"] – liekas, kas tad tur ko bērnus nenopūderēt! Bet kad nāk pusaudži tieši ar šīm pusaudžu sejas problēmām un viņi visi grib labi izskatīties...
Un arī redzēt, kā tas izskatīsies kadrā, pirms cilvēks ir aizgājis kadrā, vai ne?
Nu, protams! Un vēl ļoti svarīgi, īpaši ar ikdienas kadra, mūsu patstāvīgajiem cilvēkiem lai sapasētu ar grimētāju. Tā ir ļoti, ļoti būtiska lieta! Viens grib, lai grimētavā būtu jautrība, pasmieties un runāt. Piemēram, Jānis Geste – pirms tam varam parunāt, bet grimētavā viņš grib klusumu, aiztaisīt acis un koncentrēties darbam.
No vienas puses, man patīk, ka darbā ir forša atmosfēra, smiekli, bet ir jājūt! Citreiz jau ir tā, ka es atrauju durvis un saku: "Tā, kas te par tirgu!?" Visos laikos teātros, televīzijās, operā, kinostudijas filmēšanās – grimētava ir tāda vieta ar savu auru.
Īstā virtuve!
Virtuve! Bet man ir viena mācība, ko es jebkuram, kas atnāk, mācu. Jā, tev atnāks citreiz izkratīs sirdi, ir dzirdētas lietas, pat tādas, ko es negribu dzirdēt, jo tev ir jāmāk tā kā palīdzēt vai uzklausīt. Uzklausiet, parunājiet! Un tad, izejot ārā, vienkārši aizslēdziet šo tēmu.
Noskaidrojām, ka tev ir komanda, kura tur rūpi par kadru cilvēkiem, bet, kā jau tu teici, tu ieslēdz televizoru, un nu tu esi tā galvenā, kura tad tomēr arī pārrauga to visu. Par cik cilvēkiem tad tev ir jāsaprot un jātur rūpe? Par pilnīgi visiem raidījumiem, visu, ko mēs rādām televīzijā?
Nē, nu ir arī pirktie, līgumu raidījumi, kas nav mūsu pārziņā. Bet tā visi cilvēki, kas nokļūst kadrā Latvijas Televīzijas filmēšanas ietvaros – jā!
Tad pie tā televizora tev bezmaz vai visa diena jāpavada!
Es nesēžu visu dienu, bet, protams, es ļoti cenšos, lai ir atgriezeniskā saite ar režisoru, ar producentu, kādu viņi grib to tēlu. Tagad es pat lieku to visu uzrakstīt un iedot stilistam. Raidījumiem, kur ir vairākas mākslinieces, piemēram, Kultūras redakcijai, sākot jauno sezonu, es teicu, lai sanākam kopā, izrunājam. Ir arī mums bijušas karstas diskusijas! Mūsu nodaļas darbs ir ļoti nepateicīgs tādā ziņā, ka nav mērauklas. Jebkurš var pateikt savu viedokli un krasi atšķirīgu! Man vakarā citreiz nāk īsziņas, viens saka: "Bija burvīgi!", cits: "Kas viņai par svārkiem?", viens saka: "Man ļoti patika!",cits: "Kas viņai ar matiem?" Vienam ir par daudz uzkasīts, cits: "Kāpēc viņa bez frizūras?" Nu nav šīs mērauklas! Es esmu jau iemācījusies to norīt, un es arī ļoti sadarbojos ar redakciju vadītājiem, lai būtu forši visiem, bet es nevaru atbildēt arī par to, ka, piemēram, Annai no Rīgas nepatiks, bet Maijai no Madonas liksies, ka ir ļoti labi.
Es to ļoti labi varu iztēloties! Man pavisam nesen pašai bija gadījums, kad man bija mugurā drēbes, kas man pašai patika, ļoti modernas. Tajā dienā es no šikām dāmām saņēmu jautājumus, kur var tikt pie šāda apģērba, tik kolosāli izskatoties! Atbraucu mājās un dzīvesbiedrs kritizēja, pirmo reizi izteica viedokli par apģērbu, un tas nebija tas labākais! Man likās, redz, cik interesanti – vienas dienas laikā par vienu apģērbu ir diametrāli pretēji viedokļi. Bet tu saki, ka tu to jau esi iemācījusies norīt…
Kādreiz es to ļoti, ļoti... nu nevis pārdzīvoju, bet laidu caur sevi, ko tur darīt! Bet tur varbūt mēs varētu paieties atpakaļ... Jo pati es esmu daudz strādājusi ar politiķiem, un mana stiprā puse ir klasiskais biznesa stils, kuru es pārvaldu un kuru es palīdzu arī citiem izveidot. Šovu jomu es vairāk nododu citiem, bet savā pārziņā vairāk esmu ņēmusi ziņu cilvēkus.
Par tiem dažādiem raidījumiem un dažādiem stiliem runājot – kā imidži tiek veidoti? Kas tad ir tas noteicošais? Tu pieminēji režisorus, ar kuriem kopā domā un veido stilu... Vai viena raidījuma ietvaros arī var būt tā, ka tas mainās? Varbūt tā arī ir sezonalitāte, kas nosaka stilu? Piemēram, nesen saņēmu ziņu no tevis, ka pliko roku laiks ir beidzies! Kas ir tie rādītāji, pēc kuriem tiek veidots stils?
Sāksim ar "Rīta Panorāmu". Tagad Līga to realizē vairāk. Es gribu, lai tam ir "casual classic" stils, lai nav tik stingrs. Bet ir arī dažas tabu lietas – halātu, pogu kleitas, garie svārki… Es ļoti gribu modernu, dzīvespriecīgu rītu. Ja tu prasi par sezonalitāti, nu jā, ja ārā gāž lietus un plosās vētra, bet tu stāvi plikām rokām mežģīņu kleitiņā, man liekas, ka nav baigi forši! Vajag realitāti! Vai arī tagad nāks sniegs, bet tu būsi topiņā un īsos svārciņos. Tam ir jāseko līdzi! Par "Panorāmu" runājot, tās skatītāju vidējais vecums ir apmēram 45–70 gadi. Man gribas, lai viņi ir klasiskāki, bet ne stīvi. Un svētkos, lai vairāk uzpucēti. Jo, kā arī pati tu teici, arī man sūta ziņas, bet ir arī tā, ka sūta no sekretariāta ziņu: "Kur jūs dabūjāt to kleitu? Trešdien bija Danutai ļoti skaista kleita! Kur to var dabūt?" Ir tik pretēji un dažādi tie viedokļi. Un ir jāmēģina lavierēt.
Vēl tu jau arī pieminēji, ka dažādas augsta ranga personas ir jāpucē! Un ne tikai! Pie mums uz televīziju ļoti bieži nāk viesi – politiķi, mūziķi, aktieri un tā tālāk. Kāda ir tā sadarbība? Cik liela ir atbildība Latvijas Televīzijai?
Mums televīzijā vakaros ļoti daudz notiek dzīvie ieraksti, kad nāk viesi. Tagad mazāk, bet agrāk ļoti bieži nāca arī uz "Panorāmu". Tagad regulāri nāk pie Anetes [Bērtules] uz "Šodienas jautājumu", daudz viesu nāk pie Jāņa Dombura. Viņi visi iziet caur grimētāju rokām. Tātad vīriešiem mēs liekam pārsvarā tikai pūderi, lai sejas nespīd. Es varu arī tādu joku pastāstīt, kas it sevišķi jūtams pēc vēlēšanām. Es par kungiem runāju. Aicina tos jaunievēlētos, viņi atnāk un saka: "Man neko nevajag, es tādus nelietoju!" Un tad, kad viņš nosēž pie Dombura šo pusotru stundu…
Nosvīdis!
Jā, nosvīdis, sarkans! Nākošreiz viņi jau ir pirmie pēc grima! Es teiktu, ka viņiem netiek sniegti skaistuma pakalpojumi, bet tā ir tehniskā apkope. Lai kadrā nesvīst, nav sarkani vaigi. Ar visām gaismām arī ļoti asinsvadus redz, zilos lokus… Tur ir visādas nianses! Mūsu profesija ļoti iet roku rokā ar gaismas cilvēkiem, ar operatoriem! Ziņu raidījumiem, kur jau ir novietotas kameras, varbūt tas nav tik ļoti, bet, piemēram, ļoti piestrādā pie "Daudz laimes, jubilār!" Tur ir vairāk laika, cilvēku noliek, gaismas uzliek… Tur tas notiek lēnāk nekā ikdienas ātrajos ziņu raidījumos.
Kādas ir viesu prasības? Jo man bieži no rītiem, kad atnāku pie meitenēm, jautā, kas par viesiem šodien. Un tad, kad es nosaucu, ir dažādas reakcijas: "Ā, fū, viss labi!" vai "ūūūū!" Tas nozīmē, ka runa ir arī par viesu prasībām.
Citreiz operatoriem nepatīk balta krāsa. Bet es uzskatu, ka ir citi laiki!
Kas vainas baltai krāsai?
To ir grūtāk izgaismot! Par tiem viesiem – mēs jau baigi ietekmēt neko nevaram. Bet, piemēram, "V.I.P." spēlēs bieži ir tā, ka komanda nāk un domā tikai par uzvaru, visbiežāk nemaz nedomā par to, kas viņiem ir mugurā. It sevišķi vasarā! Mums ir tāda, kā es viņu saucu, nelikvīdu ģērbtuve. Ļoti bieži viesiem iedodam uzvilkt žaketi vai kreklu, vai kaut kas jāizgludina. Mums visam jābūt gataviem!
Un par mūsu pašu cilvēkiem runājot, es zinu no pieredzes, ka tu arī skaties, kā tas koptēls cilvēkam izskatās. Piemēram, pie manis tu esi nākusi ar ieteikumiem par matu krāsu, ne jau fundamentālu maiņu, bet tomēr ar uzlabojumiem, lai kadrā izskatītos labāk, lai man pašai dzīve vieglāka. Cik tev daudz par to ir jārūpējas? Cik tu bieži skaties, kā mainīt cilvēka tēlu, imidžu?
Nu mati ir mana stiprā puse, man tie ļoti patīk un es redzu… Piemēram, ņemsim tevi! Tev ir gari, brīnišķīgi mati, labestīgi apskaužami. Tev vairāk patīk būt blondīnei, bet dabiskais tev ir tumšāks. Un kadrā, ēterā, ja viņi drusku ataug, tu vari dabūt pretēju efektu. Ja tos tik bieži nekrāso, ir ataugušas saknes! Nu tad es domāju, kā to varētu labot un mēģinu mierīgi ieteikt, atbrīvojot tev ik pa divu nedēļu krāsošanu. Ļoti cenšos, lai tā būtu mijiedarbība. Jā, uzmet jau kāds arī spuru!
Jā, tā biju es!
Bet mēs to visu lēnām atrisinām. Es cenšos neaizvainot, bet ar humoru un par lietu. Es arī ļoti cenšos nevis teikt, ka nav forši, viss slikti, bet arī pati izdomāt un ieteikt, kā būtu forši!
Bieži tev nākas šādus lēmumus pieņemt? Nevis par to, kāds apģērbs tiek vilkts, bet vai matu krāsa, vai garums, vai ķermeņa ādas krāsa, vai izmērs…
Nu mums jau viss tas ir… Es esmu redzējusi arī citu valstu līgumus, kuri ir ļoti, ļoti strikti. Nedrīkst mainīt svaru, apģērba izmēru, matu krāsu! Mēs vienkārši visu to nespējam nodrošināt! Es esmu arī kādreiz par solārijiem teikusi, kad kādam patīk pārcepties, jo kadrā cilvēks izskatās vecāks, ja viņš ir pārcepies solārijā. Mēs varam to visu izrunāt, bet tādi kardināli gadījumi nav bijuši.
Vai mums vajadzētu tik striktus līgumus?
Pagaidām nav neviens tāds, kam es gribētu tā teikt! Bet, jā, man arī atšķiras domas! Piemēram, par "Latvijas sirdsdziesmu". Es laikam to stilu taisītu drusku savādāku, bet, ja režisors ar stilistu, kuru viņš ir izvēlējies, ir apmierināts un cilvēkiem tas patīk, tātad viņi ir izrēķinājuši stilu uz to auditoriju. Tad ir forši, es jau nevaru uzspiest, ka tikai mans viedoklis ir vienīgais un pareizais.
Un runājot par to, kad kādreiz kaut kas negaidīti izlec no kadra?
Jā, tā man bija nesen! Pirms kādām divām nedēļām apmēram mani atkal drusku ķēra tā kā sirdstrieka! Šī bija jau otrā reize! Runa ir par mūsu [Gundaru] Rēdera kungu. Pirmā reize bija pirms vairākiem gadiem. Raidījums "Viens pret vienu", tur redz visu – matus, šlipsi, uzvalku un arī kājas, un zeķes. Toreiz pretī sēdēja Ojārs Kehris ar savām garajām kājām un zeķes viņam bija pareizi izvēlētas – bikses pāri, neredz pliko kāju. Mans Rēders sēž, un kāja plika! Labi, mēs viņam nopirkām pusgarās zeķes! Jo vīrietim pie uzvalka ir jābūt pusgarām zeķēm, lai, ja viņš sēž, neredz pliko kāju. Ir tāds likums! Protams, arī pie Dombura kunga puse politiķu to neievēro… Bet tātad pirms divām nedēļām ļoti, ļoti gaidīta intervija bija Rēderam ar [Martinu] Gausa kungu. Es skatos… Rēders, kāja pusplika! Un vēl tam pa vidu "Jordan" zeķes, melnas ar baltu zīmīti. Un es tur vairs neko nevaru izdarīt! Es vairs nedzirdu, ko viņi tur runā, es redzu tikai "Jordan"! Protams, pēc tam vēl Reinis Ošenieks ar humoru uztaisīja, pielika mūziku klāt, palaida kaut kādu… Uz ko Rēders man saka: "Tas taču ir ļoti zināms zīmols!" Nu tu vari, protams, smieties. Bet es viņam teicu: "Šoreiz, Rēder, man smiekli nenāk!"
Par Stila nodaļu vēl runājot, tu esi tās vadītāja, bet mēs nezinām, cik ilgi! Pastāsti, kā tad izveidojās šī nodaļa?
Es televīzijā esmu ļoti ilgi. Šī ir mana pirmā darbavieta, šeit nokļuvu netīšām praksē. Un tā nu es arī te paliku, jo man ļoti patika. Es gadu strādāju bez naudas. Mums bija ļoti, ļoti stingra vadītāja, ļoti laba grimētāja Asja Strēle. Bet viņa atzina tikai grimu, viņai mazāk eksistēja mati, un drēbes tajā laikā vispār nebija, diktori gāja savās drēbēs! Televīzijā kādreiz bija ļoti liels šūšanas cehs, bet tie tērpi tika darināti uzvedumiem, kas kādreiz televīzijā notika un tika filmēti. Nu, lūk, un es biju kā grimētāja, izgāju arī visam jaunības procesam cauri. Visur, kur bija auksti un slikti, tur sūtīja jauniņos. Izbraukumos, uz Brīvdabas muzeju, uz "Vakara pasaciņu", kad ārā auksts. Brīvdabas muzejs nekurināts. Es līmēju tam Čammam, [Gunāram] Placēnam tās ūsas, kas no aukstuma leca nost... Tam visam ir jāiziet cauri. Un tad sākās citi laiki. Sāka parādīties reklāmas un foto. Nejaušība pirms 20 gadiem mani saveda kopā ar Jāni Deinatu, un mēs sākām taisīt pirmos publicitātes un reklāmas foto ārpusē. Tā kā es mācēju gan matus ieveidot, gan arī sāka pievilkties klāt šie apģērbi, sākām sadarboties ar modes māksliniekiem. To reklāmu un darba bija tik daudz, ka varēja apmēram izvēlēties – ar šo režisoru strādāšu, ar šo – ne! Televīzijā tad sākās tādi juku laiki, daudzi cilvēki gāja prom uz privāto biznesu, es izdomāju, ka arī iešu prom. Bet, ja nemaldos, Edgars Kots, kurš toreiz bija vadītājs, man jautāja, kāpēc es to daru ārpusē, bet nedaru šeit. Jo nebija tādas stila nodaļas, bija tikai tādi grimētāji, kas bija palikti apakšā zem māksliniekiem. Bet man deva zaļo gaismu un es izveidoju šo nodaļu! Tie ir gadi padsmit noteikti! Tagad mēs esam izauguši! Es pie sevis pārvilināju mūsu Guntiņu, kuru zina visa televīzija. Viņas amats ir rekvizitore, bet viņa mums atbild par kreklu mazgāšanu, gludināšanu, par nelikvīdu noliktavām, šūšanu! Bez viņas nekas nenotiek!
Starp citu, tu pieminēji arī tos laikus, kad šuva speciāli apģērbu televīzijā. Tos uzšūtos apģērbu vēl kaut kur var atrast?
Apmēram puse ir izmesta ārā, bet es atstāju tādu nelikvīdu noliktavu, apmēram 40 kvadrātmetru, un tur ir šie šūtie tērpi. Un tagad mēs tos izmantojam raidījumā "Humpalu medības," mums ir jaunais šovs "Pārdziedi mani" un visas dejotājas spieto pa šo noliktavu. Mēs ar Guntiņu cenšamies uzturēt pie tīrības, kārtības.
Šķiet, ka apģērbu noliktavā var visu atrast, bet es esmu dzirdējusi, ka arī tavs personīgais skapis ir tāds! Un arī no tā nereti viss kas ceļo uz televīziju! Kurpes, žaketes…
Viens no maniem darba pienākumiem ir dzīvot pa veikaliem. Ir, piemēram, apģērbs, kas tiek nopirkts reklāmu filmēšanai un pēc tam nav vajadzīgs, es tās mantas savācu, jo mums noderēs. Nu nemetīšu ārā! Tad arī, jā, man pašai diezgan liela garderobe, kaut arī ikdienā staigāju vairāk melnā. Bet man nekad nav žēl! Mums ar Lauru Vondu un Ilzi Dobeli ir viens izmērs. Arī mūsu stilistei Sindai ārpusē ir ļoti liela noliktava. Un tas viss šeit ceļo. Visi cilvēki, kas šeit strādā, strādā no sirds un dvēseles un nekad nekā nav žēl dot. Un par televīzijas cilvēkiem man ir ļoti liela sāpe, kad ir kaut kāda nonivelēšana ārpusē. Par grimētājām pat ir otrādi, ārpus televīzijas sienām mūs aicina uz koncertiem, lielajiem Dziesmu svētkiem strādāt, tur mūs nēsā uz rokām, bet šeit mēs citreiz dabūnam pa kaklu. Tas man nepatīk! Es tomēr esmu laikam televīzijas patriots.
Nu ko, tas sāpīgais jautājums! Par reklāmas tirgu runājot, tātad agrāk mēs tajā bijām, tagad vairs ne. Ko iziešana no reklāmas tirgus mainīja tavā darbā un kā mūsu televīzijas ētera personību izskatu tas ir ietekmējis?
Tas ir viens no vissmagākajiem jautājumiem, kas ir! Var uzteikt televīzijas vadību par to, mēs ļoti labi nodrošināmies ar grimu, matu līdzekļiem, tie visi ir iepirkumi! Bet, cilvēki to nezina, bet man jau ir apnicis to visiem stāstīt! Mums ir apmēram 60 ikdienas ētera personības, plus vēl visi šovi… Kas notiek? Izejot no reklāmas tirgus, mēs nedrīkstam ielikt nevienu logo. Mums notiek nenormāli smags process ar iepirkumu, kur esam spiesti sarakstīt visas tās prasības, izlaist tirgū, izsludināt, tu pat nezini, kas tur pieteiksies, ļoti bieži nepiesakās neviens un tikai tāpēc, ka veikaliem negribas ķēpāties ar tiem papīriem… Mums ir pat nauda, SEPLP [Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome] piešķīra! Bet to naudu, ko veikali iegūst mēnesī par nomu, viņi nopelna vienā dienā. Viņi piedāvā noslēgt līgumu un iedot drēbes, bet es to nedrīkstu darīt. Un tagad uz visu televīziju mums ir apmēram četri veikali, no kā es varu nomāt. Tādēļ arī dažreiz ir šīs kļūdas, ka viena un tā pati kleita ir, piemēram, "Kultūršokā" un "Laika ziņās" un vēl citur, jo mēs jau dabūjam to, kas tanī brīdī ir veikalā. Pamatkomplektus mēs iepērkam tikai Ziņu dienestam – "Panorāmai," "Rīta Panorāmai," Anetei... Tā ka tā sāpe ir nenormāla! Tagad, vēl gadu apmēram, ir miers, bet tad atkal sāksies, tas, ka es vienkārši staigāšu pa veikaliem pie to vadītājiem, lūgšos, stāstīšu… Tas ir nepatīkamākais manā darbā. Un šo es gribu, lai cilvēki saprot, ka mēs no nekā mēģinām uzburt kaut ko!
Kreativitātei ļoti liela vaļa! Tu teici: "Ja es varētu!" Tad nu mēs varētu pasapņot! Ja tev būtu pilnīgi neierobežotas iespējas, kā tu redzētu mūsu televīzijas kadra cilvēkus? Vai kaut ko mainītu stilā, imidžā, dažādu drēbju pieejamībā?
Protams, es esmu cilvēks, kas visu redz vizuāli... Nu, vai nu tev noliek priekšā rīsu bļodiņu, vai tev noliek rīsus ar salātiņiem, gaļiņām, ka tu vari no tā pamata kaut ko kombinēt! Jā, man ļoti bieži, ieejot veikalā, šķiet – šis būtu forši Ilzei Dobelei, šis būtu forši Laurai Vondai. Ar tiem mūsu vīriešiem mēs vēl kaut kā, bet tieši dāmām… Esmu runājusi arī ar tiem, kas nodarbojas ar veikalu biznesu, biznesa apģērbs – tā ir pilnīgi tukša niša Rīgā. Lielā lejupslīde sākās, kad bija Covid-19, kad pārorganizējās iestādes, bankas, sāka strādāt no mājām un žaketes vai klasiskās blūzes vairs nebija nepieciešamas. Nu es nevaru paņemt blūzi "Panorāmā" ar maziem ziediņiem, kaķīšiem, zaķīšiem. Jo, pirmkārt, tas strobē, otrkārt, nepiedienas vilkt blūzi ar puķītēm, ja runā par karu. Pie tā visa ir jāpiedomā! Es ļoti gribētu šo "casual business" stilu, bet Rīgā nav, ja tu man prasītu nosaukt kādu veikalu!
Starp citu, kā tu vispār ikdienā redzi lietas, apģērbus? Ar kādu aci – vai caur kadru? Kā tu saki, – ieej veikalā un uzreiz saproti, ka tas piestāvētu Ilzei, tas vēl kādam…
Es nezinu, tūlīt sāksies atkal tas vēlēšanu laiks, es saku, tas ir tas mans! Es esmu arī strādājusi ar fotogrāfiem visiem prezidentiem, izņemot Valdi Zatleru, kuram bija pilnīgi cita komanda. Pirmais bija Vairai Vīķei-Freibergai, kad prezidenti atstāj amatu, viņi taisa tādu oficiālo bildi, ko dāvina dažādu valstu pārstāvjiem. Un mums nebija vispār nekādas pieredzes taču! Bija tā zilā lente, krellītes, ordeņi. Mēs gājām uz bibliotēku meklējām, kā ir pareizi, lai mēs nekļūdītos etiķetē.
Par tevi pašu runājot, pieminēji par melno krāsu – tas ir tavs jājamzirdziņš?
Jā, man patīk tas "casual" mierīgais, bet es varu arī… Ir dažādi veidi, kā pārsteigt! Un vēl, – ļoti bieži tepat televīzijā vai arī ārpusē cilvēki nāk pretim un saka: "Neskaties! Es šodien neesmu apģērbusies, man kaut kas nav mugurā!" Nē, man vispār... nu ne jau vienalga, bet es uz to neskatos. Jā, dažreiz man gribas pateikt, ja nav foršs salikums, īpaši sievietēm, jo es esmu arī pasniegusi stila kursus.
Noslēdzot sarunu, tu teici, ka neminēsi, cik ilgi tu šeit strādā! Es gan pieminēšu! Tu esi saņēmusi šo apbalvojumu no Latvijas Televīzijas kā darba meistars, kas nozīmē, ka tie jau ir vairāk nekā 35 gadi! Uz šo pieredzi atskatoties šeit tavā pirmajā… vienīgajā darba vietā?
Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka televīzija ir mana vienīgā darbavieta un galvenā! Man liekas, ka tas bija vakar, kad es esmu atnākusi! Kāpēc var nostrādāt šos gadus? Tikai tāpēc, ka neviena diena man nav vienāda. Ja mani ieliktu kabinetā no astoņiem līdz pieciem – tas nav man! Katru dienu mainās cilvēki, katru dienu man ir citi izaicinājumi, citi raidījumi. Tās sīkās problēmas, ko citi neredz! Un es meitenēm vienmēr arī saku: "Jā, mums nav tie labākie atalgojumi, bet novērtējiet, ko dod televīzija!" Es uzskatu, ka šī ir ļoti laba darbavieta. Es atļauju meitenēm ierakstīt, kad viņas vēlas brīvu, ja ir sīki darbiņi vai ģimenes, bērnu lietas. Bet ir viens noteikums! Ja man, piemēram, pirmdien būs lielais ieraksts un vajadzēs visas 10 grimētājas, tad šī ir pirmā darbavieta un galvenā! Televīzija ir prioritāte!
Un šo sarunu mēs ierakstām laikā, kad mēs svinam Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi, un nākotnē vēl paraugoties, varbūt ir kāds novēlējums televīzijai?
Es ļoti, ļoti, ļoti vēlētos jaunu māju vai jaunas telpas! Man tas ir ļoti svarīgi, kādā vidē mēs strādājam. Es esmu centusies tās grimētavas [padarīt] no nekā – kaut kā! Un es domāju, ka cilvēkiem būtu lielāks prieks nākt uz foršu darbavietu, kur viss patīk. Man sāp sirds par to, ka mēs ceļam biznesa kompleksu tāds, biznesa māja tādu! Visur ir sarunu vietiņas ar skatu uz turieni un turieni, bet televīzija, kas strādā visiem… Es gribētu visiem saviem kolēģiem novēlēt labus darba apstākļus un lai tas uzlabotu arī darba kvalitāti!
Paldies tev par šo novēlējumu! Lai top sadzirdēts. Un paldies, protams, arī par sarunu.
Paldies!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
