Parunāsim ar Ēvaldu Dukulu. LTV raidieraksta 33. epizode.

Šajā gadā svinam Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi. Daudzi raidījumi tiek veidoti jau vairākas desmitgades, bet ir arī tādi, kuri ir salīdzinoši jaunāki. Šajā reizē Danuta Juste tikās ar Ēvaldu Dukulu, kurš ir iesaistījies... ai, kur tik viņš nav iesaistījies! Visplašāk viņš zināms, kā "Dzīvei nav melnraksta" autors un dažādu ar mūziku saistītu projektu korespondents. Bet tas nav viss – viņa "pūra lādītē" arī dažādi digitāli projekti, dokumentālā filma "Iezīmētie" par pirmajām rezervistu apmācībām, reportāžas "Panorāmai", "Rīta Panorāmai", "Pasaules panorāmai". Bija arī apjomīgs projekts "Būris". Bet par visu pēc kārtas!

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Parunāsim ar Ēvaldu Dukulu. LTV raidieraksta 33. epizode.
00:00 / 00:00

Danuta Juste: Sveiks, Ēvald!

Ēvalds Dukuls: Čau, čau!

Precizē, lūdzu, cik ilgi tu jau esi Latvijas Televīzijā! Aizkadrā mēs mēģinājām atsaukt atmiņā – kaut kad starp 2016. un 2017. gadu?

Ja varam ticēt Facebook ierakstam, tad 2017. gada janvāris! Bet es jau pirmo sižetu sāku veidot 2016. gada decembrī.  Ēterā bija jau 2017. gadā.

Par ko tad bija šis pirmais sižets?

Par pirti, pirtnieku. Mēs braucām uz Jelgavas novadu, neatceros, kurā konkrēti vietā. Arī neatceros, kurš, bet slavens pirtnieks! Viņš man stāstīja par rituāliem. Un mans stand-up bija... kā tu domā, kur?

Pirtī!

Tieši pirtī, ar cepurīti! Es noskatījos to sižetu – ak, Dievs! Kā to varēja palaist ēterā? Kā?

Tas bija "Panorāmai"?

Nē, "Dzīve šodien". LTV7 kādreiz bija tāds raidījums krievu valodā. Tagad, gadiem ejot, tas pārtapis par "Jauna diena".

LTV7 arī bija tas, ar ko tu sāki?

Jā! Tas, kā es nokļuvu televīzijā, arī tāds interesants stāsts. Savam privātajam video blogam es veidoju karaoke mašīnā. Salikām kādā ļoti vecā savā mašīnā GoPro kameras un filmējām. Vienu epizodi es sūtīju, kur vien tik var, lai mani pieņemtu un to projektu varētu jau kaut kādā plašākā medijā īstenot. Man vajadzēja naudu! Man, studentam – kur dabūt? Aizsūtīju vienam medijam, kurš pateica: "Forši, protams, bet mums tas neder!" Tad sazvanījoss ar LTV7. Man pateica, ka projekts ir s**s. Bet, lai atnāku parunāties. Es atnācu, un nu jau 8 gadi te!

Bet vai tad žurnālistika bija tā, kas tevi interesēja? Vai kaut kas ar video formātu un tad tālāk taustījies?

Ar video formātu un televīzija! Kad biju skolnieks, es sev pateicu: "Es kādreiz točna strādāšu Latvijas galvenajā televīzijā!" Es vēl nezināju, kura ir tā galvenā televīzija Latvijā. Tagad es zinu!

Un tagad tu tur strādā! Es jau sarunas sākumā ieskicēju, ka tu esi strādājis pie daudz dažādiem projektiem, bet kas šobrīd ir tie tavi dienas darbi?

Šobrīd pamats ir "Dzīvei nav melnraksta" gan krievu, gan latviešu valodā. Arī "Tiekam skaidrībā" latviešu un krievu valodā, kur mēs izskaidrojam visdažādākās tēmas, par kurām, iespējams, jāpasēž un jāpameklē informācija ilgāk. Mēs apkopojam to lielo informācijas daudzumu trīs minūtēs un tad grafiski vieglā formātā un saprotamā valodā izskaidrojam.

Televīzijas saturs kādreiz bija tikai lineārs, proti, skatījāmies televīziju noteiktā laikā pēc programmā plānotā laika, tagad varam to skatīties atkārtojumā un citās vietnēs. Bet ir tavs raidījums "Dzīvei nav melnraksta", kura ceļš ir pretējs. Sākāt ne ar televīziju. Vai tu pastāstīsi, kā tas ceļš sākās? Kur no sākuma bija "Dzīvei nav melnraksta" un kur tagad?

Projekts "Dzīvei nav melnraksta" šī gada aprīlī svinēja piecu gadu pastāvēšanu. Pirms tiem pieciem gadiem man radās ideja tikties ar cilvēkiem un parunāties ar viņiem nedaudz personiskākā formātā. Un sākumā mēs izvēlējāmies piecus cilvēkus no dažādām sociālām grupa. Mēs sākām ar pansionātu, braucām pie pensionāriem, un tas pamatjautājums, raidījuma moto – "Ja jums būtu iespēja nodzīvot savu dzīvi atkārtoti, ko jūs mainītu?" Un, protams, ka bija ļoti spēcīgas atbildes no pensionāriem, kuri dzīvo pansionātā, iespējams, kuriem vairs nav nekādu radu.. Un tad pakāpeniski mēs attīstījām šo rubriku. Mēs braucām uz cietumu pie ieslodzītajiem. Arī tur bija ļoti dramatiski stāsti, kāpēc viņi nokļuvuši cietumā, vai viņi mainījuši savas domas, vai atraduši to pareizo ceļu, kā dzīvot.. Mums bija pieci cilvēki, un viņi visi pateica, ka ir mainījuši savu domāšanu. Kāds aizgājis ticībā, kāds pilnībā atteicies no narkotikām. Interesanti bija, kad pusgadu pēc nofilmētās intervijas ar ieslodzīto viņš iznāca ārā [no cietuma] un es Facebook pamanīju viņa postu, ka viņš laimīgi dzīvos, veidos attiecības, atsāks jaunu dzīvi no pilnīgi tīras lappuses. Vārdu sakot, mēs tā turpinājām.

Mums bija arī ļoti bagāti jaunieši, kuri līdz 30 gadu vecumam sasnieguši ļoti augstus amatus. Un projekts modificējās tādā veidā, kāds tas ir šobrīd. Mēs neintervējam vairs pa kategorijām, mēs intervējām pilnīgi visus cilvēkus, jo katram cilvēkam ir kas sakāms. Katram cilvēkam ir savs stāsts. Katram cilvēkam ir gan tumšākās, gan gaišākās puses. Un pilnīgi noteikti katrs stāsts var motivēt pārējos! Un pats galvenais – mūsu mērķis ir parādīt sabiedrībai, cilvēkiem, ka viņi ar kaut kādu savu problēmu nav vieni paši, ka ir līdzīgi cilvēki un nav bezizejas situācijas! Vienmēr var paļauties ne tikai uz sevi, bet arī uz blakuscilvēkiem, ja tas ir nepieciešams. Vienmēr var palūgt palīdzību! Intervijās ļoti daudzi cilvēki atklāj, ka visgrūtākais kādā dzīves posmā bijis lūgt palīdzību, nav svarīgi – finansiālo vai morālo atbalstu. Lūgt palīdzību – tas ir punkts, kurā ļoti daudzi iekrīt.

Tu teici, ka jau sākumā braucāt pie cilvēkiem filmēt, ierakstīt šīs intervijas. Kā ir tagad? Vai tu aizvien kaut kur dodies? Vai cilvēki nāk pie tevis? Jo patiesībā, es domāju, reti kurš nezina, par ko ir runa, ja pasaka "Dzīvei, nav melnraksta". Tur piedalījušās arī augstākās amatpersonas, sabiedrībā zināmi cilvēki, un galu galā piecu gadu vēsture, tā nav nekāda joka lieta. Kāda ir situācija šobrīd?

Tagad darbiņš man ir sakārtots tā, ka cilvēki brauc pie manis. Gribas ne tikai saturu, bet arī vizuālo! Lai būtu baudāmi skatīties. Mēs esam uztaisījuši tādu nelielu studiju – drūmās noskaņās, melns fons, sarkanas gaismas, dūmi, dramatiska mūzika, par ko man, starp citu, komentētāji iekniebj "Kas par mūziku?"; "Nomainiet fona mūziku!"; "Tik dramatiski!" Bet man liekas, ka piestāv, un man patīk.

Kāda vēl ir atgriezeniskā saite ar skatītājiem?

Es varu ar pārliecību pateikt, ka "Dzīvei, nav melnraksta" komentētāji ir vislabākie!

Tu ar sarkasmu tagad runā?

Nē, pilnīgi nopietni! Jo ļoti reti ir negatīvi komentāri attiecībā pret stāstu. Protams, ir šādi tādi cilvēciņi, kuri, man liekas, par jebko var negatīvu uzrakstīt, galvenais kaut kādā veidā sevi pacelt. Bet tiešām, ja mēs salīdzinām, procentuālais īpatsvars ir vairāk uz pozitīvo, uz atbalstošo, uz tādu līdzjūtību un arī palīdzības piedāvāšanu. Un par atgriezenisko saiti kā tādu – ir ārkārtīgi, nenormāli liela tā atgriezeniskā saite gan man, gan arī varoņiem. Ir gadījumi, kad rubrikas varoņi man pēc tam raksta un saka: "Ak, Dievs, man desmitiem nepazīstamu cilvēku raksta un izsaka līdzjūtību vai pateicību par to, ko es stāstīju. Un – paldies, jūs mainījāt manas domas, jūs man izglābāt dzīvību!" Pavisam nesen satiku vienu varoni un viņa teica, ka viņai arī ārkārtīgi liels cilvēku daudzums rakstīja un teica: "Paldies, es pārdomāju taisīt pašnāvību!" Un es domāju, ka šādi stāsti ir tas motivators un nekāda diplomveida atzinība to nepārspēs.

Mhm, ko piekārt pie sienas! Saki, lūdzu, kā tu pats gatavojies šiem raidījumiem? Varētu šķist, ka vai nu tu kārtīgi pirms tam veic izpētes darbu, urbies, analizē.. Varbūt arī pēc tām problēmām atrodi savus varoņus.. Bet es esmu dzirdējusi, ka ir bijušas tādas reizes, kad tu pats ierodies kā balta lapa un tikai tad sāc preparēt sarunas laikā, un tas iznākums dažkārt var pārsteigt tevi pašu!

Protams, ir kaut kāds darbs pirms ieraksta, kad apskatos un palasu par cilvēku, ja tas ir pazīstams cilvēks. Bet man nāk arī nepazīstami cilvēki un informāciju par viņiem nekur nevar atrast! Droši vien jau es varu pateikt, ka es izmantoju dažādus psiholoģiskos paņēmienus, lai nedaudz atvērtu cilvēku, lai viņš justos drošībā. Vissvarīgākā lieta tajā visā sarunā ir, lai cilvēks justos drošībā, ka viņš var uzticēt savu stāstu, jo tie stāsti nav no tiem vieglajiem. Un, ja cilvēks tev neuzticas, tad nav jēgas... Tad viņš nevarēs izstāstīt savus dziļākos pārdzīvojumus. Ir bijis, ka pēc intervijas varonis saka: "Es vēl mammai to neesmu izstāstījis, nepublicē, kamēr es nepastāstu to!"

Bet vai ir gadījies, ka tev neatveras kāds stāsta varonis?

Protams, ir tādi gadījumi. Droši vien, ka esmu slikti piestrādāju pie tā, lai cilvēks justos drošībā un atvērtos! Bet ir bijuši arī tādi cilvēki, kuri tā kā mēģina spēlēt: "Nu pamēģini mani atvērt! Pamēģini! Vari?" – it kā apzināti mani bloķējot.

Tiem, iespējams, ir visvairāk, ko slēpt.

Ir bijis, ka tā spēlējas, spēlējas, bet beigās atveras, salūst, raud un izstāsta!

Tu teici, ka pielieto dažādus psiholoģiskus paņēmienus. Kā tu tam visam smelies iedvesmu? Vai ir kādi līdzīga žanra raidījumi, rubrikas, no kurām tu iedvesmojies? Varbūt ir kādi žurnālisti, kuri ne kā elki, bet pēc kuru vadmotīviem, iespējams, tu vadies?

Godīgi sakot, man nekad nav bijis elku. Man nav spilgtu piemēru, kam es gribu līdzināties. Ir cilvēki, kuri mani iedvesmo, no kuriem es varu mācīties. Bet, pateikšu godīgi, ir daži jautājumi no TikTok, piemēram "100 jautājumi 100 dienās". Un tur tiešām ir daži tādi jautājumi, kuri pārsteidz, un es domāju – okei, pamēģināšu šo jautājumu izmantot savā rubrikā. Mani taču neviens nesitīs, ja uzdošu šo jautājumu. Lielākais pluss manā projektā ir tas, ka skatītāji nezina, ko es jautāju. Es varbūt izskatīšos neizglītots, un vēl nezinu kā, varoņu priekšā... bet tas ir tikai viņu priekšā, pēc tam mēs to izgriežam ārā. Tāds ir formāts! Šo piecu gadu laikā nekad mani jautājumi nav atskaņoti, tie tiek izgriezti, paliek tikai cilvēka monologs. Jo projekta būtība ir tāda, ka tas ir cilvēka portrets. Un žurnālista  klātbūtne tikai traucē varonim būt kopā ar skatītāju. Varonis sarunājas un dalās ar savu stāstu konkrēti ar tevi, nevis ar žurnālistu! Un es cenšos salauzt to sienu, lai izveidojas tête-à-tête!

Šajā tête-à-tête mirklī kas ir tas, ko tev pašam ir vissvarīgāk atklāt? Un kā tev liekas, kāpēc šiem cilvēkiem ir svarīgi tik publiski runāt par saviem lielajiem dzīves pārdzīvojumiem?

Cilvēkiem ir jārunā, viņiem ir jādalās ar savām problēmām! To nevar krāt sevī. Pēc intervijām ir bijuši gadījumi, kad cilvēki saka: "Ah, izrunājos, kļuva vieglāk, paldies!" Šie stāsti motivē pārējos! Ja esmu izgājis cauri kaut kādām grūtībām un zinu, kā tas ir un step by step, kas ir jādara, kāpēc man turēt pie sevis to? Es varu padalīties, izglābt kādu citu cilvēku, palīdzēt kādam citam! Vai motivēt. Vai arī palīdzēt sabiedrībai kļūt saprotošākai. Piemēram, ja mēs runājam par cilvēkiem ar invaliditāti, tad saprast, ka es runāju šādi ne tāpēc, ka es esmu neizglītots, bet tāpēc, ka man ir runas traucējumi. Es staigāju šādi, tāpēc ka man ir kustības traucējumi, un es neesmu ķēms kaut kāds. Vai arī – man ir nepieciešams luksoforā skaņas signāls tāpēc, lai zinātu, kad iet, nevis tāpēc, ka es gribu kaitināt kaimiņus, pie kuru mājas ir uzstādīts tāds luksofors. Tas ir arī izglītojošs materiāls, kurš palīdz iekļauties sabiedrībā dažādiem cilvēkiem. Man patīk šis projekts tāpēc, ka tas ir tāds sociāls! Te ir visdažādākie cilvēki – gan cilvēki ar invaliditāti, gan LGBT kultūras kopienas pārstāvji, gan mūziķi, gan narkomāni, gan ieslodzītie, gan pensionāri, gan atpazīstami cilvēki. Katrs ir gājis kaut kādu savu dzīves ceļu, saskāries ar kaut kādām situācijām, un tā ir daļa no sabiedrības. Bet grūti atrast cilvēkus. Ja kāds vēlas pastāstīt savu stāstu, laipni aicināti! 500 cilvēku stāstu jau ir "Dzīvei nav melnraksta" krātuvē! Patīkami, ka uzticības līmenis ir tik augsts. Arī atpazīstami cilvēki Latvijā zvana un saka: "Klau, es, protams, varu šo izstāstīt jebkurai dzeltenajai presei un to paķers, kā karstu pīrādziņu, bet es gribu tieši "Dzīvei nav melnraksta" kā pirmavotam to izstāstīt visu."

Vēl tu man ļoti asociējies ar "Supernovu" un "Eirovīziju"! Var teikt, ka tu esi mūsu Eirovīzijas reportieris?

Oficiāli ne. Bet kaut kā tā ir sanācis. Tā baumo, ka esmu!

Ar "Eirovīziju" tev ir senāka vēsture patiesībā nekā ar Latvijas Televīziju. Turp jau devies pirms 10 gadiem. Sanāk, ka tu šo savu mīlestību pret "Eirovīziju" esi integrējis darbā šeit, Latvijas Televīzijā? Vai kā? Kā tad tu esi kļuvis par mūsu neoficiālo "Eirovīziju" korespondentu?

Toreiz, pirms 10 gadiem, mani paņēma praksē uz "Eirodziesmu", toreiz tā sauca "Supernovu." Toreiz kaut kāds posms notika Ventspilī. Un es biju kā praktikants, asistents, nu tas, kurš skraida ar papīrīšiem un pats nezina, ko dara. Galvenais, ka ir iekšā. Mальчик по вызову – kā krieviski saka. Puisis pēc izsaukuma, tas, kurš skrien un jebkuram palīdzēs. Un tad toreizējā delegācijas vadītāja Zita Kaminska jautāja, vai negribu aizbraukt uz lielo "Eirovīziju." Kopenhāgenā tā notika. Kā negribu? Es esmu students, kurš nekad tik milzīgu pasākumu dzīvē nav redzējis, kurš grib saistīt savu dzīvi ar televīziju.. Protams, ka man galvā uzreiz doma: "Ja es esmu "Eirovīzijā," tad jau esmu iekšā un mani pamana. Okei, es strādāšu Latvijas Televīzijā!" Aizbraucu uz to "Eirovīziju." Un uzreiz gribu pateikt, ka tas nebija par nodokļu maksātāju naudu, es pats maksāju. Tur mēs bijām divas nedēļas. Man likās, ka es labi sevi parādīju. Bet darbā mani nepaņēma!

Aizvien vēl ne?

Tas bija labs piedzīvojums. Pabiju "Eirovīzijā," pabiju "Eirodziesmā," pilns telefons ar bildēm. Ar iespaidiem devos atpakaļ pie saviem bāra darbiem, es toreiz strādāju bārā.

Bet mīlestība pret "Eirovīziju" nepazuda?

Ne pret "Eirovīziju", ne pret izklaides industriju mīlestība nav pazudusi. Un tad, kā jau mēs sarunas sākumā runājām, pats veidoju kaut kādus video un pēc tam pa citiem ceļiem tiku ne LTV1, bet LTV7. Tagad esmu LTV Ziņu dienestā. Bet ar "Eirovīziju" tas atkal sākās tā, ka pirms pieciem gadiem uztaisīju sižetiņu "Panorāmai" par "Supernovu". Man vienmēr vairāk tās aizkulišu lietas interesē. Un tā vienu gadu uztaisīju, tad pieteicos uz nākamo gadu. Trešajā gadā mani jau palūdza uztaisīt, un tā aizgāja. Pēc "Supernovas" sižetiem aicināja aizlidot uz lielo "Eirovīziju". Tas bija Itālijā ar grupu "Citi zēni". Iepriekš korespondenti lidoja uz pusfinālu un finālu. Mans gads bija pirmais, kad žurnālistu sūtīja uz visu periodu. Delegācija tur dzīvo apmēram divas nedēļas. Tas nav tikai uzkāpt uz skatuves, trīs minūtes nodziedāt, sagaidīt balsošanu – tiec, netiec un brauc mājās. Tas ir ļoti garš process – tu atlido uz konkrētu valsti, visbiežāk jau nākamajā dienā ir ģenerālmēģinājums uz lielās skatuves, ko nedrīkst, protams, palaist garām. Tad ir virkne ar visādiem uzdevumiem. Un vēl vairāki mēģinājumi. Pusfināls. Tad divas dienas starpā. Ja tiec finālā, tad dienu iepriekš atkal ģenerālmēģinājums, tad fināls. Sanāk ar pusfināliem un fināliem vien jau sešas dienas.

Piemēram, šogad, kad biji līdzi Donam, mēs katru rītu sazinājāmies tiešraidē. Tik tiešām rādīji visas aizkulises, kā jums iet, kur jūs atrodaties, kas ir bijis, kas ir piedzīvots... Un ne tikai "Rīta Panorāmā", tas bija arī vakara ziņu izlaidumā. No malas varētu šķist – ah, cik jauki, tu uz divām nedēļām aizbrauci ceļojumā. Bet patiesībā tā ir rukāšana! Tu taču neko apkārt neredzi, esi darbos līdz ausīm!

Darbs sākās jau Rīgas lidostā. Ja izlidošana ir pēc sešiem, tad, protams, tiešraide "Dienas ziņās". Ja pirms sešiem, tas ir sižets, turpat lidostā pats samontē sižetu un sūti uz ēteru. Tad atlido, un tā diena ir vairāk, lai saprastu, kur tu esi, kas tu esi, vispār loģistiku saprast. Un nākamajā dienā uzreiz jau ir mēģinājums, tu brauc līdzi. Un tas tev nav viens sižets.

Nav, nav! Man "Eirovīzijas" laikā bija saruna ar Ziņu dienesta vadītāju un viņa minēja, ka divu nedēļu laikā tu teju divu mēnešu normu izpildi.

Šogad bija rekords. Vienā dienā man bija 12 satura vienības. Deviņas tiešraides: "Rīta Panorāma," "Jauna diena," "LSM+", šogad arī bija Palestīnas atbalstam veltītie piketi, tātad strīms no turienes "LSM", tiešraide "Dienas ziņās", tiešraide 19.00 "LTV7"; 20.00 tiešraide "Panorāmā", divas tiešraides sociālajiem medijiem un pāris sižetiņi. "Eirovīzijas" tiešraide beidzās ap pusnakti, tad, kamēr savācies, kamēr tiec uz viesnīcu, ir jau 2.00 / 3.00 Pieskaitām vēl laika starpību... Un vēl pa ceļam autobusā jau montē sižetu uz "Rīta Panorāmu." Un es visu laiku lūdzu "Rīta Panorāmai": "Tikai ne ātrāk par 8.00!" Šogad vēl tā, bet Liverpūlē bija divu stundu starpība, kas nozīmē, ka tiešraide ir 6.00. Vārdu sakot, divu, trīs stundu gulēšana – tā ir norma "Eirovīzijas" laikā. Bet, kad ir pusfināls vai fināls, miega nav vispār.

Par delegāciju runājot, šķiet, tu esi pilntiesīgs ģimenes loceklis, vai ne? Mēs, skatoties šīs tiešraides "Rīta Panorāmā", ar smaidu konstatējam, ka tu daudz kur, runājot ar Donu, teici "mēs!", "mēs to," "mēs šito!"

Es arī to pamanīju! Es nezinu, kāpēc, bet jā! "Mēs tikām", "mēs dosimies turp..." Nu, protams, ka Dons tika, Dons to visu izdarīja. Bet burtiski 24/7 esot kopā ar delegāciju, tie ir arī tavi sasniegumi.

Nu ir, ir, protams! Bet, ja reiz mēs runājam par "Eirovīziju", jāpajautā arī zelta vērtais jautājums, vai tev ir atbilde par to, kas uzvar šajā dziesmu konkursā? Kas ir tas, ko skatītāji vērtē, ko viņi alkst redzēt, dzirdēt? Kā lai uzvaram?

Tas ir jautājums, kuru es pats uzdodu katru gadu jebkuram māksliniekam, kurš ir bijis kādreiz "Eirovīzijā", vai kurš plāno būt, arī mūzikas ekspertiem un kritiķiem... Nevienam nav atbildes! Katru gadu tas ir kaut kas cits. Noskaties visus priekšnesumus, jau izveidojas tā sajūta, čujs, ka kāds gabals izceļas starp visiem. Šogad uzreiz bija skaidrs, ka vai Nemo, vai Horvātija. Vai ir kaut kāda formula, kā uzrakstīt dziesmu, lai tā uzvar? Tu vari uzrakstīt izcilu dziesmu, iekļaujot visus labākos mūzikas žanrus, notis, vārdus... bet paķert tajā kopējā visā ainā var kaut kas pilnīgi cits.

Ja mēs no "Eirovīzijas" atkāpjamies, bet no mūzikas ne tik tālu, par "Supernovu." Tu arī biji kopā ar vienu no dalībniekiemSaint Levića. Un es jau noskaidroju, ka ne tikai "Supernovā". Tu arī esi viņas producents. Kas tevi saista mūzikas producentu lauciņā? Kā tu to vispār vēl pagūsti apvienot ar visiem saviem plus/mīnus miljons projektiem televīzijā?

Ja būtu kaut kāda gada balva par vissliktāko mākslinieku producentu, tad es pilnīgi noteikti dabūtu šo balvu.

Nu beidz!

Vajadzētu vairāk laika atrast šim lauciņam. Bet tas ir pa draugam. Mēs ar Santu mēģinām kopā maukt pa to taciņu, kaut kā zīmēt sev to ceļu mūzikā. Bet es arī esmu tāds vairāk radošs. Neesmu tāds, kurš var saplānot viņai koncerttūres. Es varu organizēt intervijas, jo mediju lauciņš man ir pazīstams. Šogad arī, piemēram, mēs kopā veidojām priekšnesumu "Supernovā". Un man ļoti patika, tas guva arī atzinību gan starptautiski, gan arī mūsu vietējie skatītāji novērtēja. Mans uzstādījums bija, ka mēs neesam uz skatuves, mums šobrīd nav koncerts, bet gan klips. Mēs gribam tiešraidē nofilmēt klipu. Man liekas, mums izdevās! Bet, ja es būtu labs producents, viņa skanētu biežāk radio, biežāk kaut kur uzstātos, biežāk dziesmas publicētu. Bet dziesmu viņai ir daudz!

Tad jau viss vēl priekšā!

Cerība tāda ir.

Vēl, par mūziku runājot, pavisam nesen "Pasaules Panorāmā" tev bija sižets par Adeles karjeras noslēgumu. Viņa ir paziņojusi, ka vismaz uz kādu brīdi iepauzēs, lai baudītu dzīvi ar savu ģimeni. Tu brauci strādāt, un tas bija patīkams darbs? Vai arī tu brauci uz koncertu un apvienoji patīkamo ar lietderīgo?

Es braucu baudīt koncertu. Atbraucot atpakaļ, man pateica: "Pagaidi, tu biji…"

Un nav sižeta?

Un nav sižeta? Kas par lietu?

Izklausās pēc mūsu Ziņu dienesta!

Man prasīja: "Tu kaut ko nofilmēji?". Protams, ka es nofilmēju! "Un tev vēl nav sižeta? Nu, nē, neies cauri!" Nācās taisīt! Tur bija ne tikai mani materiāli. Jo es kā influenceris filmēju vertikāli un televīzijas formātam tas neder, bet paņēmu no citurienes video materiālus.

Bet es nezinu, kā tas tā sanāca, ka vairāk tajā mūzikas lauciņā... Mani neinteresē politika, mani neinteresē Saeimas dienas kārtība, es zinu, ka kolēģi tur peld kā zivis ūdenī, viņiem tas izdodas. Man negribas sēdēt stundām ilgi un gaidīt deputātus vai ministrus, nu nē! Dzīve vienkārši mani tā pagrieza, ka es vairāk ne tikai mūzikā, bet šovbiznesā eju.

Vai būs pareizi teikts, tie ir visādi – lielāki vai mazāki – projekti, kurus daļēji var raksturot arī tādus, ko tu uz savas ādas vari izbaudīt? Man uzreiz ir piemērs dokumentālā filma "Iezīmētie."

Oi, tas arī bija labs stāsts! Mani pieteica ar tādu tekstu: "Nu tu tur aizbrauksi, ar telefonu kaut ko pafilmēsi un brauksi atpakaļ." Bet tāda nebija realitāte.  Uz piecām nedēļām mūs paņēma uz Alūksni. Stāsts ir par pirmajām rezervistu apmācībām, ko Nacionālie bruņotie spēki rīkoja, man liekas, pirms četriem gadiem. Tās vispār bija tādas eksperimentālās apmācības, kurss. Mums kā televīzijai, protams, tas jāatspoguļo. Mums bija kolēģis, viņš šobrīd arī strādā tieši militārajā jomā, kurš teica, lai aizejam pie mūsu Ziņu dienesta priekšnieces. "Taisām filmu! Re kur, Dukuls, viņu jau pieteica!" Un bija arī Toms Pastors, kurš arī šobrīd nav televīzijā. Un tā trīs žurnālisti devāmies uz apmācībām, nezinot, kas sagaida, kas būs, jo taču pirmās. Bet pilnīgi skaidrs bija mērķis – uz savas ādas pārbaudīt, ko vari panest, uz ko esi spējīgs un vai vari pārvarēt pats sevi. Kur ir tā robeža, ka es vairs nevaru? Un izrādās, ka tā robeža ir pie pirmā "es vairs nevaru". Bet pēc laiciņa jau jautā sev: "Ko nozīmē – es nevaru? Es varu"! Un tā robeža visu laiku iet augstāk un augstāk.

Kas bija tas grūtākais šajā projektā?

Karstums! 30, 35 grādi bija tajā augustā, bet tu zābakos, pilnā ekipējumā, ar milzīgu mugursomu, kura sver 30 kilogramus, ķivere. Un sviedru smaka bija klātesoša it visur, pat pēc drēbju mazgāšanas.

Tu teiktu, ka tā vislielākā smaguma deva bija pašās mācībās? Vai tas, ka tev vēl bija arī tas viss jādokumentē un jāizveido filma?

Apmācībās, protams. Bet vēl tas, ka tu rāpo pa zemi, parunāt nevari, elpas nav, bet ir taču jāieslēdz GoPro un jānofilmē, cik  tev ir slikti. Bija visu laiku jāpiedomā pie tā, ka tu te arī vēl visu laiku strādā.

Operators nebija līdzi?

Operators brauca no Rīgas kopā ar režisori, bet tikai trīs vai četras reizes uz nozīmīgākajiem notikumiem. Pārsvarā mēs paši filmējam visu ar GoPro. Un nav tā, ka NBS teiktu: "Re, šie trīs čaļi filmē filmu, viņiem atlaidīte, viņus neaiztikt." Nē, man tāda sajūta, ka vēl speciāli mūs mēģināja vairāk noslogot, lai mums nebūtu iespēja kaut ko nofilmēt. Jo sākumā, protams, visi instruktori neiesaistījās filmēšanā, īsti arī nepalīdzēja ar kaut kādām aktivitātēm, ko varētu smukāk nofilmēt. Ar laiku mēs ne gluži sadraudzējāmies, bet bija vieglāk ar organizatoriskajiem jautājumiem. Bet ne ar slodzi. Slodze ar katru dienu tikai pieauga. Jo ar katru dienu paliec aizvien nogurušāks, nav tā, ka kādā mirklī atpūties. Desmitos bija jāiet gulēt, sešos jāceļas. Visgrūtāk bija tik agri aizmigt, jo es esmu pūce, vienos, divos eju gulēt.  Emocionāli, protams, arī.

Par emocionālo, nedaudz līdzīgi izklausās, kā ar "Dzīvei nav melnraksta". Vai šādi projekti ar emocionāliem izaicinājumiem ir tavs aramlauks?

Man patīk emocijas. Nesen par to domāju un nekādi nevarēju noformulēt, kāpēc man patīk izjust emocijas un droši vien es atradu to atildi…

Padalies, lūdzu!

Ir autosportisti, kuriem patīk ātrums. Ir cilvēki, kuriem patīk lekt ar izpletni, gumiju. Un ar katru reizi viņam pietrūkst tā adrenalīna, ar katru reizi pietrūkst tās sajūtas, viņi grib vēl. Tās ir kā narkotikas. Man droši vien tas skaitās kā adrenalīns. Man gribas emocijas. Un es uzskatu, ka emocijas vispār ir dzīvē vissvarīgākais. Ja tu neko nejūti, tu esi beigts. Man gribas arvien jaunas, nepieredzētākas emocijas.

Visu laiku testēt, kur ir tā tava robeža?

Mhm. Man bieži saka: "Es skatos tavus raidījumus un raudu līdzi varoņiem vai viņu stāstiem. Kā tu emocionāli vispār tiec galā, klausoties tos smagos stāstus?" Sākumā bija grūti, bet gadiem ejot, uzaug āda. Droši vien tas ir arī tā sauktais profesionālais kretīnisms, tas ir tavs darbs. Tāpat kā ķirurgam jautāt: "Kā tev nav bail no asinīm?" Pierod. Un man tā ir ar šiem smagajiem stāstiem.

Vēl par citiem projektiem runājot, bija arī mega projekts "Būris."

Ak, Dievs, jā!

Pirms tā tapšanas bija ļoti liels priekšizpētes darbs, ļoti labi atceros, jo pati daudz dažādas tēmas analizēju un sniedzu padomus, kas tad būtu filmējams, kas diskutējams, ko un kādā veidā labāk pasniegt. Bet vēl pirms tam bija liels darbs! Jo tas bija daļēji Eiropas finansēts projekts. Tātad pirms tam bija konkurss, uz kuru bija jāpiesakās, tu uzvarēji, tad nāca tā atklāsme, ka ir uzvarēts un – ko tad tālāk darīt! Kā vispār šis projekts tapa? Kāpēc izdomāji, ka ir jāpiesakās? Atkal adrenalīna pietrūka?

"Būris" arī ir par cilvēku. "Būris" ir par sabiedrības saliedēšanu, izglītošanu, līdzcilvēku izpratni. Tāpat kā "Dzīve nav melnraksta," arī šeit katrs stāsts ir par kaut ko! Vārdu sakot, par cilvēku!

Un, droši vien, mans lauciņš žurnālistikā nav mūzika, bet cilvēki! Viņu stāsti, emocijas, sociālā integrācija. Un tā laikam arī radās "Būris."

Ko tev bija svarīgi parādīt ar šo projektu? Ko vēlējies izcelt?

Mēģinu atcerēties to tekstu, ko es teicu katra raidījuma noslēgumā, tas arī bija galvenais mērķis… "Katram cilvēkam ir tiesības uz savu vietu. Bet būtiski, lai tas būtu faktos balstīts."

Cilvēkam var būt viedoklis. Tu vari to nepieņemt, bet ir jāuzklausa un jāsaprot. Arī man ir viedoklis, arī es atšķirīgi varu domāt un uzvesties. Bet, ja neuzklausīsi, tad nesapratīsi, kāpēc es tā uzvedos, domāju vai rīkojos. Un tu nevari zināt, piemēram, kāpēc kaimiņš dzer. Bet varbūt pirms pieciem gadiem nomira viņa sieva. Vai viņam ir depresija. Vai viņš mēģinājis taisīt pašnāvību. Varbūt viņam ir nepieciešama palīdzība. Varbūt nav, ar ko parunāt...

Varbūt viņam kaut kas fiziski tik ļoti sāp, bet alkohols ir vienīgais, kas palīdz...

Un, ja tu neaiziesi, nepajautāsi, nekad neuzzināsi, kāpēc.  Bet varbūt uzzinot, vari viņam palīdzēt, kaut vai vienkārši parunājoties.

Vari ieskicēt, cik liela mēroga projekts šis bija? Cik daudz cilvēku bija iesaistīti? Man ir sajūta, ka visi!

Lai saprastu... Šķiet, ka 2019. gadā paziņoja, ka Eiropas Parlaments mums piešķir finansējumu. Janvāris, februāris, marts, un mēs sākām plānot, kas, kā būs. Gribējām jau filmēt, bet tad nāca pandēmija. Un arī televīzijai bija ieviesti ierobežojumi, ka jābūt maskās. Bet mums bija svarīgi, lai būtu redzama seja, lai būtu redzamas emocijas. Mēs filmēšanas pārcēlām vēl un vēl, līdz beidzot bija nospraustas filmēšanas dienas... Divās nedēļās mēs nofilmējām 21 raidījumu!

Tas nav normāli!

Vienā dienā mēs filmējām trīs četrus raidījumus. Viens raidījuma ieraksts ir ap divām trim stundām. Un es, kurš nekad nav vadījis raidījumus, kurš vispār kā zaļš gurķis ar trīcošām rokām mēģina vispār tajā gaļas mašīnai izdzīvot. Tas bija periods, kad nevarēju saprast, kas vispār notiek.

Tā bija pārslodze gan fiziska, gan emocionāla?

Jā! Un arī stress. Jo normāli ir gatavoties raidījumam... Okei, bija ļoti liels cilvēku skaits ar redaktoriem, žurnālistiem, palīgiem. Šķiet, bija 60 vai 70 cilvēku iesaistīti, bet raidījumi bija tikai viena sastāvdaļa. Gatavais produkts, tas, kas bija ēterā (sākumā tas bija digitālā formātā), bija 40 minūtes, stunda. Un tas ir liels apjoms! Tēma ir jāpārzina. Protams, bija tie sākuma mēneši, lai visu izpētītu. Bet, ejot uz studiju, dažkārt nesapratu, ko mēs filmēsim, kāds raidījums. Galvā bija visas tēmas un putra. Studijas uzbūve bija tāda, ka mani rāda ekrānā, bet es stāvu pilnīgi citā vietā, dalībniekus neredzu. Man priekšā bija kamera un no abām pusēm – statīvs, uz kura uzlīmētas sarkana un zila lapiņas. Un gadījās situācijas, ka es nesaprotu, kurš no šiem cilvēkiem ir kurš, uz kuru pusi man jāskatās. Piemēram, uzrunāju Jāni, bet skatos uz Pēteri. Tad to vajag pārrakstīt. Nu, pārslodze bija ārkārtīga! Pulksten 7.00, 8.00 no rīta biju televīzijā. 21.00 braucu uz mājām. Pa nakti mēģināju gatavoties nākamajiem raidījumiem. Vēl arī tērpus vajadzēja. Negribēju nekādā uzvalkā tērpties!

Paskaidro, lūdzu, par to filmēšanas grafiku. Kādēļ tik saspiesti un sasteigti tas viss tiek filmēts?

Nauda! Mums ir viena liela studija – 6. studija, kur notiek "Supernova", "Gudrs, vēl gudrāks", dažādu koncertierakstu filmēšana. Un mums vajadzēja iespraukties starp šīm filmēšanām. Ir studijas vairāku dienu uzbūve, nobūve, jo visu taisa no nullītes. Un te vajag reklāmas rullīti "Latvijas Televīzija. Nāciet strādāt! Laipni gaidām jaunus kolēģus. Sapņu darbs!" Daudzi taču saka, ka televīzija ir sapņu darbs.

Bet ir arī! Tas ir tas tavs adrenalīns, bez kura tu nevari!

Protams! Es nevaru bez stresa, bez emocijām. Tajā brīdī izjūtu, ka esmu dzīvs. Vajag skriet, vajag stresot, okei, varbūt ne tik ļoti kā "Būra" laikā, bet...

Bet gandarījums ir?

Ir! Protams, ka varēja vēl labāk, bet ir tā sajūta, ka es izdarīju! Atkal tas pats, kas bija ar projektu "Iezīmētie" – cik tālu ir tas "es nevaru"? Protams, ka es varu! Bet ne bez komandas. Protams, ka visi mani lamāja par noslogojumu. Lai saprastu, "Būris" nav tikai tas 21 raidījums, ko rādīja digitāli un pēc tam ēterā, ir vēl 11 apakšprojekti – cilvēkstāsti latviešu un krievu valodā, LSM longrīdi jeb garstāsti, diskusijas Briselē, ko vadīja Ilze Nagla. Viņa man teica: "Tikai pamēģini vēl kādreiz ko tādu uztaisīt, es tevi nošaušu!" Jo man bija komanda, bet viņai vajadzēja vienai pašai Briselē to darīt.

Eiropas raidorganizācija taču nominēja mūs arī par gada labāko projektu. Katru gadu tiek rīkots šāds forums un no visiem raidorganizācijas biedriem izvēlas labākos projektus, kas "izšāvuši" novatoriski un tā, bet, protams, mēs neko nedabūjām. Bet būt starp 10 labākajiem projektiem, kas ir izvēlēti no simtiem... Šķiet Guntis Bojārs kaut kad teica, ka šis forums ir kā Eirovīzija, tikai televīziju vidū.

Vai nu tev vajag to papīrīti pie sienas! Noslēdzot šo sarunu, saprotu, ka šobrīd tu esi uzsācis vēl kādu jaunu projektu digitālajā vidē "Tiekam skaidrībā." Kas tas par "zvēru"?

Šādi tādi video jau ir pieejami visos mūsu sociālajos medijos. Gan "Replay", gan "Youtube", "Facebook", "Instagram", "TikTok".

Tu teici "explainer" projekts. Kas tas ir?

Tas nozīmē – paskaidrojošs, pamācošs, tas, kurš izglīto. Tāpēc arī radās nosaukums "Tiekam skaidrībā." Piemēram, tagad, kad mēs ar tevi pabeigsim šo sarunu, es iešu ierunāt tekstu par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta jaunajām cenām. Jo pēc paziņojuma, ka pieaugs cenas, sabiedrībā bija sašutums, kāpēc tagad būs jāmaksā par neatliekamo palīdzību! Bet mēs skaidrojam, ka tā joprojām ir bez maksas, nav jābaidās saukt ārstus. Jāmaksā ir par to izsaukumu, kas nav uzskatāms par neatliekamu, un tam ir pieaugusi cena. Vai arī skaidrojām, kāpēc, kad tika atvesti "ViVi" vilcieni, tos nevarēja uzreiz palaist, kādēļ ziemā nebrauca. Vai arī – cik var pārskaitīt draugam naudu, lai Valsts ieņēmumu dienests (VID) nepieklauvētu pie durtiņām un neprasītu samaksāt nodokļus. Mēs apkopojam aktuālu informāciju un parādam to saprotami! Piemēram, lai cilvēkam nav jāiet uz VID mājaslapu un jāmeklē, cik drīkst pārskaitīt. Tur viss tik oficiāli uzrakstīts, ka – izlasi un neko nesaproti. Šos video var atrast "Replay", "Youtube". Var arī meklētājā ierakstīt "Tiekam skaidrībā."

Es saprotu, ka tādu ceļa karte, ABC tad iedodat cilvēkiem!

Jā, bet arī gribas, lai būtu vizuāli smuki.

Televīzijas cilvēks taču galu galā esi.

Jā. Un, piemēram, es zinu, ka daudziem tas melnais un drūmais varbūt nepatīk, bet man patīk, es uzskatu, ka tas ir gaumīgi un es nesu to sabiedrībā, sitiet mani nost.

Nē, nē, nesitīsim mēs tevi nost. Mēs teiksim paldies par taviem projektiem, par tavu uzņēmību, arī par šo sarunu, ka padalījies. Mēs jau kādu laiciņu darbojamies vienā Ziņu dienestā, bet man vienmēr bija tāda sajūta, ka šo to zinu, bet ne visu, tu kā tāds mistiskais kolēģis ar dažādiem projektiem. Nu, lūk, vismaz dažas šķautnes mēs šajā sarunā esam iepazinuši.

Vēl daudz kas kabatā paslēpts!


Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti