Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!
Danuta Juste: Studijā Iveta Lepeško. Labdien!
Iveta Lepeško: Labdien!
Vai šobrīd tik aktīvā darba posmā un kopumā esot iesaistītai tik dažādos pienākumos 33 gadu laikā, ir bijis laiks padomāt, kāda ir Latvijas Televīzija (LTV), sagaidot 70. jubileju?
Īstenībā ir iznācis laiks padomāt, jo tad, kad nāk jubilejas, tad jau parasti cilvēki pārcilā vai nu savas atmiņas, vai savus fotoalbumus, vai kastes, kur ir sakrātas vecas fotogrāfijas vai video faili. Tieši to darot, es savās atmiņās varēju nonākt gan deviņdesmitajos gados, gan divtūkstošajos gados un vēlāk. Un saprast to, ka televīzija šajā laikā, kamēr es šeit strādāju, ir izgājusi cauri tādiem ļoti lieliem pārmaiņu procesiem. Jo deviņdesmitajos gados – tad, kad es kā jauns, ļoti, ļoti lielām, platām acīm un izbrīnīts cilvēks ienācu televīzijā, – tas bija tas mirklis, kad televīzijai bija jāmainās tīri sistēmiski, jo iepriekšējais laiks bija uzlicis savu zīmogu televīzijai, un televīzijai bija jākļūst par sabiedrisko mediju. Deviņdesmitie gadi bija traks pārmaiņu process visās jomās. Un tad ir divtūkstošie gadi, kaut kāds iekšējais krīzes un stagnācijas periods. Un tad jau ir pagājuši 10, 15 gadi, kad televīzija arvien straujāk un straujāk, manuprāt, ieņēma to savu varbūt līdz šim neiegūto pozīciju cilvēku sirdīs, prātos. Un arī atguva to sabiedrības uzticību, kurs varbūt līdz šim nebija, jo mēs nebijām televīzija Nr. 1 un pat ne Nr. 2. Un tas nozīmē, ka televīzija ir mainījusies! Un kontekstā ar šo jubileju, es gribētu teikt tā – tie nav 70 gadi!
Jo mediju nevar novērtēt viņa dzimšanas dienu gados. Mums jāsaka, cik spēcīgi mēs esam!
Jo 70 gadi cilvēki vecumā ir jau tāds mūža briedums un ir sācies novecošanās process. Bet televīzija nenoveco. Tā, man liekas, šobrīd ļoti strauji attīstās, un mans vēlējums būtu – turēt buru! Un, nemitīgi attīstoties, uz priekšu paplašināt savu iespēju loku, kā sasniegt savus skatītājus, un es teikšu, klausītājus, vērotājus. Jo formāta ziņā tas ir tas laiks, kad mēs ejam uz priekšu tādiem soļiem, ko mēs pat aptvert pirms kāda laika nevarētu. Varbūt tāda pagara atbilde, bet man liekas, ka mēs esam procesā, ejot uz priekšu.
Ja ne 70 gadi, jo tas ir tas vecums, kad sāk novecot... Ja mēs liktu pretī cilvēka gadiem, kādu vecumu jūs dotu televīzijai šobrīd?
Mēs esam pārvarējuši bērnu un tīņu vecumu, esam izgājuši cauri divdesmitgadnieka kategorismam... Es pat teiktu, mēs esam starp 30 un labajiem 40 gadiem, kad mums ir gan pieredze, gan prasmes, arī iespējas, un mums šķiet, ka visa pasaule ir mūsu priekšā, un mēs visu varam sasniegt. Tas varbūt ir arī vēlējums, lai mēs tā justos.
Tas ir ļoti skaists vecums, es ietilpstu šajā vecuma kategorijā. Par jūsu šā brīža darbu runājot, jūs esat stratēģisko projektu vadītāja. Tas ir saistīts ar to, kā televīzija var turpināt strādāt "X stundā". Ko paredz mūsu, Latvijas Televīzijas, uzdevumi?
Stratēģiskās attīstības projektu vadītāja pienākumi nav tikai tie, kas ir saistīti ar televīzijas darbības nepārtrauktību "X stundā". Jā, viens no maniem pienākumiem ir šīs sagatavotības nodrošināšana. Bet kā stratēģisko projektu vadītāja es esmu realizējusi arī projektus, ko 2021. gadā, kad televīzija rokādes ceļā mainīja studijas un Ziņu dienests ieguva jauno, skaisto, gaišo, universālo studiju, kurā šobrīd realizējam visus savus ziņu un informatīvos raidījumus. Šajā amatā tika realizēta arī LSM+ redakcijas izveide, tehniskais nodrošinājums un ļoti daudz citi projekti.
Ja jūs jautājat par televīzijas gatavību "X stundai", tad, jā, pirms diviem gadiem šis pienākums pie manis atnāca un, jāsaka godīgi, sākumā es biju ļoti, ļoti pārsteigta par to, jo, protams, ar šāda tipa jautājumiem es vispār nekad nebiju nodarbojusies. Atceros, kad valdes priekšsēdētājs deva šo uzdevumu – iepazīties ar attiecīgajiem likumdošanas aktiem, uz kuru pamata televīzijai ir jāizstrādā visa šī dokumentācija un jāievieš dzīvē darbības nepārtrauktības principi, es tos Ministru kabineta noteikumus Nr. 508 un Nr. 507 pirmo reizi izlasīju un sapratu to, ka es pilnīgi neko no šī lietas nesaprotu. Tad es palielināju burtu lielumu, lai vēlreiz un varbūt koncentrētāk izlasītu. Arī tas man nespēja nostiprināt uzmanību. Tad es izdrukāju, pasvītroju atsevišķas vietas. Un tikai tad es savu domāšanas veidu, kas līdz šim bija vairāk koncentrēts uz saturu, uz projekta virzību televīzijas satura jomā, spēju pārfokusēt uz tādiem jautājumiem, kas līdz šim vispār manā dienaskārtībā nekad nav bijuši. Jo tie ir jautājumi par to, ko mēs darām situācijā X, bet situācijas X var būt ļoti dažādas. Arī ugunsgrēks vai plūdi, vai elektrības padeves trūkums uzņēmumā var izraisīt mini situācijas, kad televīzija tajā brīdī nespēj nodrošināt satura ražošanu. Un tad mums jābūt risinājumiem, ko tad mēs tādos brīžos darām. Tas tad ir mans un manu kolēģu uzdevums – apzināt visus šos riskus, kas var būt televīzijai kā traucējošs faktors tieši satura izveidē. Zināt plānu B; izstrādāt šo plānu B. Pēc tam mācību vidē testēt, kā tad mēs varam strādāt vai nestrādāt. Un tad jau, kā saka, ieviest dzīvē un vēlreiz, un vēlreiz cilvēkiem atkārtot, ka vienmēr jāpaskatās uz visām lietām no šāda skatpunkta – vai tev ir plāns B un ko tu pratīsi darīt tad, ja kaut kas notiks.
Šīs mācības, šie plāni B, kas paredzēti daudz plašākam Latvijas Televīzijas darbinieku lokam, – kādas tās jau bijušas līdz šim? Vai varat padalīties?
Es varētu teikt par to laiku, kad es atbildu par šo darbības jomu. Mēs šogad pirmoreiz, vismaz manā darbības laikā, imitējām visu darbinieku evakuāciju no uzņēmuma saistībā ar feiko apdraudējumu. Tās bija civilās aizsardzības mācības pagājušā gada janvārī, un tieši trāpījās, ka tā bija viena no aukstākajām janvāra dienām, kad mēs visi atstājām televīzijas ēku, pulcējāmies drošajā pulcēšanas laukumā. Tad sapratām, cik ātrā laikā mēs vispār visi varam iziet no ēkas ārā, kur ir šis pulcēšanās laukums, un ko un kā mēs darām. Tad mēs šogad vēlreiz izmēģinājām arī mācību veidā – kas notiek tad, ja mēs nevaram realizēt saturu uz vietas. Un tad mēs devāmies uz divām alternatīvām mūsu darbības vietām šeit pat Rīgā. Viena bija Latvijas Radio ēka, Latvijas Radio Multimediju studija, kur mēs mēģinājām, kādā veidā mēs varētu arī ziņu izlaidumus realizēt.
Tas nozīmē laiku, kad teorētiski mēs nevaram nodrošināt tiešraidi?
Jā, ka mēs nevaram nodrošināt tiešraidi no studijām. Un vēl vienas mācības mums priekšā šī gada novembrī, kad mēs vēlreiz un vēlreiz testēsim mūsu spējas saņemt informāciju, ka ir briesmas, un reaģēt uz to. Protams, televīzijai ir jāizstrādā savs plāns arī par to, kā rīkosies televīzija, Latvijas Radio kā mūsu sadarbības partneris nākotnē un citi mediji brīdī X, kad Latvija varētu būt apdraudēta no kāda ārējā ienaidnieka puses. Un šāda versiju uz papīra, protams, ir salikta un reāli pie tā daudz vairāk šobrīd jāstrādā, lai šo gatavību mēs arvien vairāk un vairāk nostiprinātu. Un es ļoti ceru, ka tāda situācija nekad nepienāks. Bet lai vismaz, kā saka mūsu filmu klasikā, lai visi dokumenti ir kārtībā!
Bet nav svarīgi tikai dokumenti, ir svarīgi, lai cilvēka apziņā ir nostiprinājusies doma, ka es zinu, kā rīkoties tādos gadījumos, es zinu, ka manam uzņēmumam ir savs plāns un es vismaz sapratīšu, kas ir plānots un kā man tajā brīdī jārīkojas.
Svarīgs un atbildīgs darbs, pie kura cītīgi strādājat, izveidojot dažādus scenārijus, kuri, ļoti cerams, nekad nepiepildīsies.
Jā, un es varu pateikt to, ka šobrīd arī kolēģu attieksmē ir ļoti lielas izmaiņas. Tad, kad pirms diviem gadiem mēs ar šiem Ministru kabineta rīkojumiem sākām staigāt pa kabinetiem un runāt par šādiem jautājumiem, tad, saku godīgi, mani vairāk gribēja redzēt ejam, nekā nākam. Jo reāli cilvēka apziņā katra krīzes situācija it kā pieļaujama, bet cilvēki par to īsti negrib runāt. Bet šobrīd izpratne jau ir mainījusies, jo reāli visi ļoti labi saprot, ka netālu no mums, 1000 kilometru attālumā ir reāls karš. Ukrainas sabiedriskie mediji savu darbības nepārtrauktību ir demonstrējuši praktiskā dzīvē. Un noteikti arī viņiem bija garš sagatavošanas periods, bet šobrīd viņu prakse ir apliecinājums tam, ka medijs strādā, viņi savu apraidi faktiski nepārtrauca ne uz vienu brīdi.
Jūs vairākkārt pieminējāt Ministru kabineta noteikumus. Vai tikai tie mums liek strādāt pie šiem scenārijiem? Vai varbūt arī Latvijas Televīzijai, kā darba devējai, ir pašai papildu iniciatīva kādās aktivitātēs?
Var teikt, ka lielie noteikumi nosaka tikai vispārīgo kārtību. Protams, televīzijā ir savi iekšējās kārtības noteikumi, bet vai darbības nepārtrauktības plāni... Reāli mums jau jāizveido sava darbības noturība atbilstoši mūsu specifikai. Neviens lielais ārējais dokuments nespēs noteikt, kā televīzijai precīzi jārīkojas un kā ir jāizstrādā savas darbības algoritms, tas mums jāveido pašiem uz vietas.
Jāpārraksta savā valodā.
Jāpārraksta savā valodā, jātestē un jādara cilvēkiem zināms, jā.
Strādājot televīzijā neizbēgami esam saistīti ar aktuāliem notikumiem Latvijā un pasaulē. Tā ir arī mūsu iespēja izstāstīt stāstus, kuri ir skāruši mūs kā daļu no visas sabiedrības, valsts. Jūs rakstījāt scenāriju filmai "Neērtie latvieši", kas ēterā bija pagājušā gada rudenī. Filma par latviešiem, kuri izvēlējās palikt Krievijā, Ukrainā pagājušā gadsimta 20.– 30. gados, darbojās vadošos amatos militārajā jomā, partijā vai strādāja pavisam vienkāršu darbu... Tādu bija tūkstošiem, un šī vēstures daļa skārusi arī jūsu ģimeni! Pastātiet, lūdzu, par filmas ideju un tās īstenošanu nedaudz plašāk.
Es esmu mācījusies Latvijas Universitātē, specializācija ir vēsture un vēstures skolotājs. Līdz ar to tādi vēsturiski jautājumi man vienmēr ir interesējuši. Un, jāsaka godīgi, televīzijā es jau arī pirmos 10 gadus strādāju ar vēstures tēmas raidījumiem. Tas parāda, ka pievēršanās "Neērtajiem latviešiem" nav nekas īpašs, vienkārši atkal atgriešanās pie kaut kā, ko tu esi dzīvē darījis iepriekš. Šī tēma mani uzrunāja gan tīri personīgi tādā ģimenes jautājuma kontekstā, jo arī mans vectēvs palika Padomju Savienībā un arī cieta 30. gadu represijās. Bet es biju pārāk maza, lai, pirms viņš nomira, viņam par šo vispār jautātu. Kaut kādos padsmit un 20 gados tad, kad vēl bija dzīva vecmāmiņa, zinu, ka viņa man kaut ko stāstīja, bet tas man manos atmiņu failos sevišķi neiegūla, jo tajā brīdī interesēja pilnīgi citi jautājumi. Bet atmiņu fragmenti jau paliek. Un tad bija šis stāsts par teātri "Skatuve", kas mani sasniedza kādā interneta īsas ziņas veidā. Es sāku par to interesēties. Tad vēl arī stāsts par Mariju Leiko... Bet tajā brīdī es biju Raidījumu daļas direktore un nebija laika domāt par radošajiem projektiem, un tā palika kā ideja, ko kādreiz gribētu realizēt, bet tajā brīdī nepietika laika. Un tad, kad tas laiks pienāca, tad es ar šo ideju arvien vairāk un vairāk sāku dzīvot kopā, meklēt, saprast... Un izrādās, ka es tāda arī nebiju viena, – ne tikai ar kolēģiem, kas kļuva man par domubiedriem šīs filmas tapšanā, bet faktiski tajā brīdī, kad mēs ar savu filmu jau izgājām ēterā, demonstrējām sabiedrībai, tāpat tur bija daudz publikāciju portālā LSM, jau bija tapusi arī Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", tapa arī izrāde Čehova teātrī. Un vēl, un vēl, un vēl par šo tēmu runāja. Tas nozīmē, ka šī tēma tieši nobrieda noteiktā laikā un ļoti daudzu cilvēku galvās, jo līdz šim mēs par šo nerunājām. Ja par to runāja varbūt 80. gados, kad politiski tika realizēta "glasnost" jeb atklātības politiku, vai agrāk, 50., 60. gados, kad notika tā saucamais "Hruščova atkusnis", tad 90. gados mums bija daudz aktuālākas tēmas. Mēs runājām par tām vēstures lappusēm, par ko agrāk vispār padomju laikā nerunāja, un šī tēma tā kā aizgāja otrā plānā. Bet tā arī ir pietiekoši svarīga. Un tad, kad tēmai nobrieda laiks, tad par to sāka runāt daudzi, ne tikai es un mani kolēģi.
Bet, par jums runājot, kādēļ jums bija svarīgi radīt un rādīt šo stāstu?
Man, pirmām kārtām, bija svarīga šī sajūta, lai nepaliek neizzinātie vēstures jautājumi. Otrs – tas bija arī tests mūsu sabiedrībai, vai mēs esam gatavi runāt par neērtiem vēstures jautājumiem, it sevišķi kontekstā ar Krievijas latviešiem. Un, jāsaka godīgi, līdz galam, manuprāt, mēs tā neesam nobrieduši. Filmas tapšanas laikā mēs arī izbaudījām mirkli, kad cilvēki negribēja vispār par šiem jautājumiem runāt. Arī vēsturnieki negribēja runāt, jo tas viss, kas šobrīd mums ir saistīts ar krievisko, ar Krieviju, ar padomju varu, izraisa ļoti daudz emociju šodienas sabiedrībā. Un tas ir arī tests mūsu pašu briedumam, kā mēs uz vēsturi varam paskatīties. Jā, varbūt tas nav tieši saistībā ar Latvijas vēsturi, bet tas ir saistībā ar mūsu tautiešiem, kas ir nākuši no šīs zemes, kas ir izvēlējušies citu dzīves ceļu, un kā mēs uz viņiem paskatāmies. Tas man arī bija pietiekami svarīgi. Pēdējais, nu jā, šis ģimenes faktors – saprast, kā tas varēja būt un kādām emocijām izgāja cauri manējie. Bet jāsaka tā, ka reāli tajā brīdī, kad mēs sākām runāt par šiem cilvēkiem, kas tomēr palika Padomju Savienībā un tajos 20., 30. gados dzīvoja tur, tad man klāt nāca ļoti daudz šeit pat televīzijas kolēģu un teica: "Man arī vecvectēvs bija tur, vecvecmamma bija tur!" un tas nozīmē, ka ļoti daudzās mūsu ģimenēs ir šie stāsti. Varbūt ļoti tuvu, varbūt attālināti, bet viņi ir. Ne katrs ir gatavs stāstīt! Un arī mums bija intervija ar cilvēkiem, kuri savu stāstu izstāstīja, bet nebija gatavi, lai to publicētu.
Tā tas žurnālistikā, starp citu, visai bieži notiek. Bet gandarījums taču ir par šo padarīto darbu, vai ne? Gan tādēļ, ka šīs atgriezeniskās saites bijušas, gan arī tāpēc, ka filma godalgota.
Jā, vislielākais prieks ir par to, ka mums izdevās šo filmu realizēt līdz galam, jo tad, kad mēs to iecerējām un kad programma bija pateikusi "Jā!", mums bija plāns, ka mēs dodamies uz Ukrainu, ka mēs dodamies uz Krieviju, ka mēs filmējam tajās vietās, kur varētu būt bijušas šīs saucamās nošaušanas, vai kaut kādā veidā ar konkrētu vietu, konkrētu cilvēku, ar kaut kādu sajūtu radītu stāstu. Bet tad sākās karš un sapratām to, ka visi mūsu plāni tajā brīdī ir jāpārveido. Filmu veidojām šeit pat uz vietas no tiem materiāliem, kas ir mūsu rīcībā. Tās bija lielas izmaiņas, tādēļ, pirmkārt prieks, ka filmu izveidojām. Otrkārt, izveidojās ļoti laba sadarbība visas mazās radošās komandas starpā, un te es gribu pateikt vēlreiz paldies Agitai Cānei-Ķīlei un Rudītei Kalpiņai, un visiem iesaistītajiem. Un, treškārt, jau tajā brīdī, kad mēs iegūstam balvu kā LTV gada labākā dokumentālā filma, es domāju, ka jebkurš kolēģis ir priecīgs par to, ka tavu darbu novērtē, un tas ir tāds labs gandarījums! It sevišķi, ka man arī personīgi šī filma bija svarīga no tāda viedokļa, ka es ļoti ilgi pati pie radošiem projektiem nebija strādājusi, jo vadīju lielu departamentu. Tas bija tāds kā apliecinājums tam, ka pulveris...
…vēl nav izšauts!
Viss kārtībā, vēl uz priekšu!
Es jau pieminēju, ka jūsu darbs ir bijis saistīts ar nozīmīgiem projektiem televīzijā kopumā, taču tiem ir bijuši arī stipri dažādi žanri. Piemēram, "Sastrēgumstunda", Ziņu dienesta un Aktuālās informācijas raidījumu nodaļas veidots raidījums. Lai analizētu politiskos, ekonomiskos un citus jautājumus un meklētu tiem dažādus risinājumus. Saņēmusi arī atzinību kā gada diskusiju pārraide, un to veidoja laikā, kad Latvijas Televīzijā vairs nebija raidījums "Kas notiek Latvijā?". Bet, kad pēc tam Jānis Domburs atgriezās mūsu ēterā, jūs arī bijāt tā, kura to atkal pārraudzīja. Kāpēc, jūsuprāt, mums ir tik svarīgi šo diskusiju žanru noturēt?
Tāpēc, ka mēs esam sabiedriskais medijs. Ja mēs paskatāmies šobrīd uz Latvijas medijiem, tad tādu plašu sabiedrisku diskusiju mēs neatradīsim nevienā citā medijā. Tas ir gan mūsu pienākums, gan atbildība. Mēs vienmēr varam runāt par to, kādā kvalitātē mēs risinām šādas diskusijas, cik sabiedrību pārstāvētas šīs diskusijas, cik mēs ieklausāmies sabiedrības viedokļos... vienmēr var to darīt labāk. Bet es domāju, ka tie kolēģi, kas gan ir agrāk strādājuši, gan šobrīd strādā pie šāda formāta, zina, cik grūti ir tapt šāda satura projektam. Jo tēmas ir asas. Žurnālistam, kurš vada šādu diskusiju, ir jābūt apveltītam ar ļoti plašu zināšanu loku. Aiz viņa ir jāstāv ļoti spēcīgai redaktoru komandai. Un ir jābauda ļoti liela sabiedrības uzticība, lai tu vispār varētu šādu projektu pārstāvēt.
Televīzijā vienmēr būtu jābūt vismaz vienam šādam raidījumam?
Es domāju, ka jā. Bez tā faktiski sabiedriskajam medijam nav lielas jēgas. Mums varbūt nav jārunā tikai par politiskām tēmām, bet es gribētu teikt, ka mums jārunā par visām sabiedrībai svarīgām tēmām.
Sabiedrībai jādiskutē gan par māmiņu noslodzi un atgriešanos darba tirgū, gan par skolēnu pusdienu jautājumiem, gan par veselības stāvokli, gan par politisko vienošanos un korupcijas jautājumiem; ir jādiskutē par visu, lai mēs kļūtu labāki.
Bet jūs esat bijusi arī dažādu citu raidījumu producente, piemēram, krāšņajam oriģinālraidījumam "Lai top!". Kur aizmetņi, darbošanās šādā žanrā? Pilnīgi kaut kas cits!
Aizmetņi atkal jāskatās televīzijas vēsture. No 2002. gada es tiku iemesta pilnīgi citā projektu žanrā. Varētu teikt – izklaidē. Jo pēc Programmu daļas tā brīža uzaicinājuma man tika uzticēts kopā ar kolēģiem realizēt nacionālās Eirovīzijas atlases konkursu, kas, protams, ir viena daļa no starptautiskā Eirovīzijas konkursa. Un kādus gadus 10 es biju ierauta šajā jomā. Divtūkstošo gadu sākums ir tāda mācīšanās un strādāšana tieši šajā jomā. Un tas vislielākais pārbaudījums, protams, man kā cilvēkam bija 2003. gads, kad Rīgā notika Eirovīzija. Un, tikai gadu esot tādā izklaides žanra projektu jomā, vienā naktī kļuvu par šī lielā notikuma ne tikai aculiecinieku, bet arī virzītāju. Projektu realizēja ļoti liela, starptautiska komanda, un man tika uzticēts amats kā event manager jeb latviski to nosauca par izpilddirektoru. Tie bija visi jautājumi, kas ir saistīti ar konkursa organizācijas pusi – hallēm, īrēm, drošībām, ēdināšanām, akreditācijām, viesnīcām, autobusiem, miskastēm un visu, visu. Kā es teicu, plaša profila speciālists, kurš vienlaikus strādā un mācās.
Nedaudz paskaidrošu mūsu klausītājiem, mēs runājam par to laiku, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā un atveda mums šo privilēģiju rīkot starptautisko mūzikas konkursu pie mums, Latvijā. Un, ja nemaldos, Latvija vispār šajā konkursā bija... cik reizes? Trīs vien piedalījusies?
Manuprāt, mēs sākām 2000. gadā, kad Stokholmā uz skatuves kāpa "Prāta vētra". Pēc tam Dānijā Arnis Mednis, pēc tam Marija Naumova Igaunijā. Un uzreiz jārīko pašiem konkurss. Nu jāsaka tā, pudu sāls mēs te izēdām. Vēl viena interesanta epizode bija tajā brīdī, kad tu saproti, ka tiešām tas ir noticis. Tu brauc mājās, Marija ir uzvarējusi, tevi sagaida mājinieki ar tādām lielām acīm, un es tad viņiem arī teicu: "Ja tiešām es tieku iesaistīta arī šajā lielā konkursa organizācijas komandā, tad jums jāsaprot, ka es laikam gadu nebūšu normāls cilvēks un nebūšu mājās."
Jūs to ģimenei teicāt?
Jā, tā pirmā saruna bija ar ģimeni. Bija jāsaprot, vai uz to ir gatavs mans vīrs un mani bērni, un vecāki, jo nu tiešām tas gads bija ļoti, ļoti intensīvs darba posms. Tajā brīdī, kad mēs jau kādu mēnesi bijām Skonto hallē organizācijas procesā, atceros, ka kaut kādā otrajā nedēļā atveda manu mazo dēliņu paskatīties un mammu satikt, jo viņš mani neredzēja. No rīta mēs braucām prom jau kādos septiņos, un vakarā jeb naktī mēs bijām mājās kādos vienos, skaidrs, ka bērns guļ. Tāda skaudrā ikdiena lieliem projektiem!
Bet, ja mēs atgriežamies pie "Lai top!", tad divtūkstošie gadi bija vairāk darbs ar tādiem izklaides projektiem. Un, gatavojoties 2013. gada Dziesmu svētkiem, Programmu daļa bija iecerējusi, ka ir jāizveido šovs, un mēs ar režisori Agitu Cāni-Ķīli ļoti nopietni to uztvērām. Rakstījām projektu, bubinādamas gan, ka mums ir tik apjomīgs darbs jāveic arī paralēli visiem ikdienas darbiem. Uzvarējām šajā konkursā un izveidojām projektu, kas kļuva arī par Latvijas Televīzijas zīmolu ilgu gadu garumā. Un man ir ļoti liels prieks, ka mēs tiešām ar tādu jaunu formātu piegājām Dziesmu svētku kustībai, iesaistot sabiedrībā zināmus cilvēkus Dziesmu svētku repertuāra izdziedāšanā, izdejošanā, gavilēšanā un tādā kopīgo sajūtu rašanā. Man ļoti liels prieks, ka ar šo projektu televīzijā ienāca Eva Johansone un Renārs Zeltiņš. Tur bija daudz tādu jaunu lietu, par kurām absolūti nav kauns.
Cik liela ir nostalģija? Vai nevajadzētu atkal tādu raidījumu?
Jāsaka godīgi, man ļoti pietrūkst šobrīd satura projektu, kurus gribētu realizēt. Filma beidzās, un tagad it kā ir tukšums un vairāk ir palicis birokrātiskais darbs, iekšēji skumstu pēc tādiem lieliem vai maziem radošiem projektiem.
Atgriežoties vēl pie "Eirovīzijas" – kāda bija šī sadarbība ar lielajiem ārvalstu producentiem no Eiropas raidorganizācijas? Jo mēs arī pavisam nesen bijām tajā iestājušies kā dalībnieki. Esmu dzirdējusi, ka viņus māca bažas, vai vispār mazā Latvija, Latvijas Televīzija būs spējīga ko tādu paveikt.
Viņus bažas māca ļoti ilgi. Tas process ir tāds, ka tajā brīdī, kad tavs dziedātājs vinnē, jā, stafeti var pārņemt tā valsts, kuras dziedātājs ir uzvarējis. Bet mēs bijām ļoti jauni, ļoti zaļi un ļoti liels nezināmais šai Eiropas Raidorganizāciju apvienībai. Pēc kādām divām nedēļām viņi brauca vizītē uz Latviju, lai pārliecinātos par to, vai vispār mēs varam šādu konkursu sarīkot un cik mēs esam gatavi. Un tajā brīdī tev ir jāatbild uz jautājumiem, kur šo konkursu rīkot. Un, es atvainojos, mums bija "Skonto halle", "Arēnas Rīga" tad vēl nebija. Un šis ir pirmais jautājums, kur vispār konkursu var sarīkot? Es atceros, kā mēs braucām vizītēs pa potenciālajām norises vietām. Jā, gan uz "Skonto", gan uz Ķīpsalu, gan toreiz mums tika piedāvāta vieta, kur ir šī brīža "Inbox halle", kas uz to brīdi vēl pat uzcelta nebija. Un tad nu tie raidorganizāciju pārstāvji ļoti uzmanīgi skatījās, vai mēs runājam nopietni, bet mūsu apņemšanās bija liela! Un tad arī viņi uzdevu šo jautājumu – vai mūsu tehniskā kapacitāte un radošā kapacitāte ir tik spēcīga, lai mēs šādu konkursu uztaisītu? Protams, mēs varējām apliecināt savu gatavību ar tiem darbiem, kas tolaik bija mūsu realizēti. Tā bija Rīgas astoņsimtgade, daudzi citi notikumi. Bet tādā izklaides ziņā un tādu šovu sarīkošanas ziņā, protams, televīzijai nebija pieredzes. Tad viņu nosacījums bija šī sadarbība ar Zviedrijas sabiedrisko televīziju. Tādi paši nosacījumi bija arī Igaunijai, kas rīkoja konkursu pirms tam. Un tad mēs cieši strādājam ar Zviedrijas kolēģiem un ar kolēģiem vēl no citām valstīm, kas vienkārši šī konkursa organizācijā bija jau daudz vairāk iesaistīti. Tas vairāk skāra tehnoloģiju jomu. Jāsaka godīgi, mums arī tādu PTS (pārvietojamā televīzijas stacija), kādi bija vajadzīgi konkursam, nebija. Mums bija jāaizstāv valdībā doma, ka mums šādi PTS ir vajadzīgi! Un kopš 2003. gada vēl joprojām Latvijas Televīzijas rīcībā ir PTS "Daugava" un PTS "Astra", kas tika nopirkti par godu šim konkursam.
Bet nevienā mirklī tāda doma, ka "nē, Latvija nerīkos, mēs šīs tiesības atdodam kādam citam" nepavīdēja?
Darba gaitā vairākkārt tika šādi jautājumi uzdoti, bet, ja konkurss ir noticis Latvijā un viss ir bijis laimīgi, tātad mēs spējām pārliecināt, ka mēs tomēr varam izdarīt. Un mēs to arī izdarījām! Bet šis gads noteikti nebija viegls.
Toties neaizmirstams!
Toties neaizmirstams, jā!
Mēs esam parunājušas par darbošanos ļoti dažādos žanros, tad tāds tīri loģisks jautājums – kurš tad vislabāk patīk pašai un ir sirdij tuvākais?
Atbilstoši laikam un arī atbilstoši katra brieduma pakāpei atnāk atbilstošs darbs un atbilstoši projekti. Varbūt, kad esi jaunāks, ir ļoti labi un pareizi, ka darbojies tādā enerģijas pilnā, dzīvespriecīgā un izklaides sfērā. Tad varbūt pienāk kāds brieduma periods, un tu jau vadi citus kolēģus, kuri veido raidījumus. Nu, teiksim šobrīd man ir tiešām interesants dokumentālo filmu žanrs, jo tur var interesantus stāstus izstāstīt, galvenais, atrast labu stāstu. Un man šobrīd ļoti patiktu strādāt pie dažādiem vērtību jautājumiem un par cilvēku izvēlēm, par cilvēku dzīvi, par viņu atziņām… Laikam ir tāds laika posms iestājies.
Vai šobrīd arī kaut kas top vai ir darba procesā, domās?
Mēs šobrīd strādājam ar kolēģiem pie vienas jaunas idejas. Esam izgājuši pičingā jau vienu vai pusotru kārtu, aizstāvot šo ideju. Bet kamēr nav pateikts gala "hop!", tikmēr es laikam neuzdrošināšos runāt. Bet tiešām kaut kas domās ir.
Tas viss ir par tādiem atsevišķiem projektiem, atsevišķiem raidījumiem runājot. Bet jūsu atbildība bijusi arī par vairāku lielu redakciju darba pārraudzību kopumā. Vadījāt Raidījumu daļu līdz 2020. gadam. Pastāstiet, lūdzu, kā tas ir – kūrēt vairāku lielo redakciju darbu? Mēs runājam par sportu, kultūru, bērniem, izklaidi, dokumentālajiem darbiem...
Tas atkal bija liels pārmaiņu laiks Latvijas Televīzijā 2013. gadā. Atkal bija notikušas valdes vēlēšanas. Atnāca jauna vadība Ivara Beltes, Sergeja Ņesterova un Māra Skujiņa vadībā. Un viņu uzdevums bija atjaunot uzticamību Latvijas Televīzijai. Kā saka, izvest to no tādas iekšējās un arī saturiskās krīzes un atjaunot televīzijas vārdu un tās konkurētspēju. Mediju tirgū mēs laikam bijām kā spēlētājs Nr. 4 aiz TV3, LNT un PBK. Viņu uzdevums bija raisīt šīs pārmaiņas, un man tika piedāvāts šis gods un amats, un atbildība vadīt Raidījumu daļu. Līdz šim mēs bijām strādājuši pēc projektu principa televīzijā. Un tajā brīdī vienas vasaras laikā šī daļa bija jāizveido, izveidojot redakcijas sistēmu. Pirmais uzdevums tiešām bija apvienot atsevišķos projektus un izveidot redakcijas ar redakciju vadītājiem, struktūru un nodrošinot to darbu. Tad bija arī jāķeras klāt pie tā lielā izaicinājuma satura jomā – kļūt labākiem, pamanāmākiem. Tas ir mans vislielākais prieks par to, ka šīm pārmaiņām vairums cilvēku noticēja. Un, jāsaka godīgi, protams, arī investējot papildu naudu satura ražošanā, mums tas izdevās diezgan īsā laikā – atgūt savas pozīcijas un apliecināt, ka mēs kā medijs nekur neesam zudis un sabiedrībai esam vajadzīgi.
Pašā sarunas sākumā jūs arī minējāt pie saviem darba pienākumiem, kas ir bijuši, piemēram, jaunā Ziņu dienesta studijas izveide, arī multimediju platforma kad veidojās... Kā noritēja darbs pie šiem projektiem? Jo tomēr arī gana lieli, tehniski sarežģīti. Kāds bija šis posms?
Tajā brīdī, kad mani uzaicināja vadīt šo projektu, diezgan lielas iestrādes jau bija veikuši arī mūsu tehnisko dienestu vadītāji, tīri teorētiski saplānojot visu darba procesu. Varbūt atgādināsim klausītājiem, par ko mēs runājam – līdz šim "Panorāma" atradās trešajā stāvā, tādā nelielā...
Ļoti mazā studijā!
Labi, es biju taktiskāka (smejas). Tātad – mazā studijā. Bet televīzijā ir liels paviljons, kas nebija pietiekoši labi iekārtots. Bet, ja ir griba un ja ir līdzekļi, tad bija doma visu ziņu studiju pārnest lejā uz lielo paviljonu. Bet "Panorāmas" darbībā nevar būt pārtraukums. Tas nozīmē, ka mums bija jāuzbūvē jaunā studija un tad jārealizē tehniska satura pārnešana uz to.
Vienas nakts laikā?
Jā, bija tā, ka iepriekšējā vakarā ar "Panorāmu" studija beidza darbu, nākamajā rītā ar "Rīta Panorāmas" izlaidumu mēs gājām jau gaisā no jaunās studijas. Šī studija tika būvēta visu vasaru, testēta un arī visu iepriekšējo nedēļu tur notika apmācības gan moderatoriem, kā sēdēt, kur skatīties, gan operatoriem, gan gaismotājiem, gan visiem, visiem tehniskajiem dienestiem. Visbūtiskākais šīs studijas ieviešanā bija tas, ka vienā lielā studijā ir uzbūvēts laukums ļoti daudziem, faktiski visiem Ziņu dienesta un analītiskajiem raidījumiem. No šīs studijas raida visi ziņu izlaidumi – gan sporta, gan kultūras ziņas, gan "Viens pret vienu", gan "Aizliegtais paņēmiens", gan "Šodienas jautājums" un vēl, un vēl. Vislielākais nopelns ir gan scenogrāfiem, gan gaismu meistariem, gan videografiķiem, gan režisorei Lienei Žeimundei, kas lika kopā Ziņu dienesta raidījumu vajadzības ar telpas iespējām. Tas bija ļoti, ļoti ilgs darbs uz papīra – kā iepriekšējā studija tiks nojaukta un pakāpeniski jaunajā ienāks iekšā gaismas, visas komunikācijas, ekrāni un visas dekorācijas, un tad tikai ienāks iekšā ziņu cilvēki, kas mēģina apgūt šo studiju. Šobrīd, man liekas, visiem jums, kas strādā Ziņu dienestā, tā ir ikdiena, jūs par to pat nepiedomājot, bet tajā 2021. gada augustā, manuprāt, tāds zināms satraukums un tauriņi vēderā bija visiem.
Bija, bija, protams. Tas ir no visu darbinieku puses, no tiem cilvēkiem, kuri ir kadrā, kuri ir aizkadrā, ir tehniskie cilvēki, ir pat tie cilvēki, kuri arī ir raidījuma tapšanas procesā, bet ne pašā studijā, kas ir režijā... Tās ir darbinieku vajadzības, tās ir arī sabiedrības vajadzības, patiesībā, kā tad to visu gala rezultātu redzēt kopā. Liela māksla to visu salikt kopā. Tas ir, ja mēs runājam par jauno "Panorāmas" studiju, bet tā, kas 3. stāvā, tā jau arī nepalika tukša.
Tā nepalika tukša, un tur vēl īsākos termiņos bija jāizveido platforma LSM+ redakcijai jeb multimediju studijai, kurā tika realizēts saturs sākumā tikai krievu valodas, bet tagad daudz vairākās valodās, tieši no televizionskā viedokļa. Un tur mainījās arī visas tehnoloģijas, dekorācijas, arī studijas apguves principi, jo šī studija tiek izmantota ar daudz mazāku cilvēku resursu, tur ir ļoti daudz ieviestu automatizāciju.
Šādos lielos notikumos un projektos tas lielākais atbalsts – kas ir? Tie ir kolēģi? Vai varbūt arī iedvesmu ir kaut kur citur vērts smelties, no kādiem citu valstu kolēģiem, no citām televīzijām?
Šos projektus mēs realizējām televīzijas iekšienē un, jāsaka godīgi, tiešām tas bija ļoti, ļoti liels komandas darbs. Es par šo projektu šobrīd runāju, bet reāli to īstenoja viss Latvijas Televīzijas tehniskais dienests un, protams, radošie prāti, kas to vispār visu izdomāja. Es laurus par šo nevaru plūkt, jo tur ir virkne ļoti daudz kolēģu, kas šai lielajai iecerei varēja ļaut kļūt par realitāti.
Sarunas izskaņā, ja mēs atskatāmies uz to laiku pirms 33 gadiem, kad atnācāt uz Latvijas Televīziju, vai varat padalīties, kā vispār nonācāt šeit? Kas bija tie pirmie darba pienākumi un kādēļ vispār televīzija, jo, saprotu, izglītība bija tomēr ar vēsturi saistīta?
Jā, tajā laikā strādāju Kultūras darbinieku tehnikumā un pasniedzu Latvijas vēsturi. Bet ar ļoti lielu sajūsmu skatījos televīziju, jo tajā laikā tā bija īsta tautas televīzija, jo tās bija 80. gadu beigas, 90. gadu sākums, Atmodas laiks, "Labvakar" fenomens... Un tas ir tas mirklis, kad visi televīzijā un radio tvēra visas šīs pārmaiņas. Svētdienas vakars ar "Labvakar" bija kā svētbrīdis, kad visi cepa plātsmaizi un uzlēja tēju, lai varētu pavadīt vakaru pie televizora, dzirdot un redzot visu to jaunāko, ko tajā brīdī kolēģi bija sarūpējuši. Tas zināmā mērā bija sapnis – būt šajā vietā. Un tad gadījās tā, ka viena mana kolēģe no fakultātes šeit strādāja, veidoja mācību raidījumus skolām. Tieši tobrīd veidoja vēstures mācības raidījumus, bet viņa devās dekrētā un vajadzēja aizvietotāju. Un viņa piedāvāja šo vietu man. Atnākot uz televīziju, es atceros, ka pirmā iepazīšanās ar redakciju tieši sakrita ar barikāžu laiku. Mans gājiens no Zaķusalas tilta līdz televīzijai arī bija pietiekoši emocionāls, jo visapkārt bija barikādes, ugunskuri, tehnika, sadūmojums, vīri nogurušām acīm, kolēģi, ko es vēlāk iepazinu, kas smērē maizītes lejas vestibilā. Un, ienākot šādā vidē, tu vienkārši domā, – ak, Dievs, tu esi to visu lielo notikumu vidū un tu pat vēl neko neesi izdarījis, bet tu esi pienācis šai vietai klāt! Tad mani nosūtīja ar kolēģiem veidot reportāžas par vēstures tēmām. Jo mācību raidījumi tad nevienam vairs nebija aktuāli. Sākumā braukāju līdzi kolēģiem un skatījos, kā veido stāstus par vēsturi. Man pašai likās, protams, ka visu vajag darīt dinamiskāk.
Un jau pēc pāris mēnešiem mans kursa biedrs Ainārs Bambals piedāvāja doties līdzi ekspedīcijā uz Noriļsku Krievijā. Tātad uz vietu, kur tika izsūtīti Latvijas virsnieki. Un tieši 1991. gada vasarā tur tika celts liels piemineklis visiem izsūtītajiem. Uz turieni devās Latvijas delegācija, izsūtīto pēcteči, kuri tiešām paši savām rokām cēla monumentu Šmita kalna pakājē. Un viņš teica, lai braucu līdzi, uztaisīsim raidījumu, uztaisīsim filmu. Bija domāti divi operatori, bet atbrauca beigās tikai viens. Un tā mēs nokļuvām Noriļskā. Bija doma, ka mēs tur būsim dažas dienas, bet kaut kā iesprūdām, jo tas piemineklis tapa ļoti lēni. Tur bija koki mežā jācērt, baļķi jāpludina pa upi, pēc tam no šiem baļķiem jātēš lielie krusti un jāizveido monuments. Mēs tur nostrādājām kādas trīs, trīs ar pusi nedēļas. No filmas veidošanas viedokļa, jā, mēs mēģinājām tvert tos mirkļus, kas un kā top. Bija kopā ar vīriem jāguļ tādā mazā meža būdiņā. Jo tur vairākas dienas notika šī koku ciršana, tiek sasiets plosts, uz tā paša plosta mēs plostojam lejā uz vietu, kur tos baļķus krauj ārā. Šķiet, otrajā vai trešajā dienā mūs ar operatoru nocēla ar laivu nost, jo saprata, ka tur citi darbi paliks neizdarīti. Pēc tam par šo notikumu tika veidota filma, kā mans pirmais lielais darbs televīzijā – "Noriļska 1941.–1991." Un vēl ļoti interesanti sagadījās, ka šo filmu mēs montējām 1991 .gada augustā, kad notika augusta pučs. Tas ir vēsturisks notikums. PSRS Maskavā tika veikts pēdējais mēģinājums legalizēt padomju varu un tika arestēts Gorbačovs. Un tad notika šī revolūcija pašā Maskavā. Bet mēs montējām filmu ar režisori Ilzi Circeni līdz pat tās dienas vakaram pulksten sešiem, kad Latvijas Televīziju ieņēma OMON.
Mēs pabeidzām filmu, atdevām uz ražošanu, uzbraucām augšā uz savu stāvu un redzējām, ka apkārt jau lido helihopteri, piebraukušas bruņumašīnas un īsti nesapratām, ko darīt.
Ieraudzījām arī ēterā Veltas Puriņas paziņojumu, ka OMON iegājis televīzijā. Viņa izgāja no studijas, sāka demonstrēt mūsu filmu un kaut kādā otrajā, trešajā minūtē filma pārtrūka. Tad mums bija skaidrs, ka ir ieņemtas tehniskās telpas un visa televīzija ir atslēgta. Un tad bija tā lielā dilemma, ko darīt tālāk – sēdēt kabinetā, gaidīt, kad OMON uznāks augšā vai braukt lejā. Skatoties no šī brīža pieredzes, mēs pieļāvām tajā brīdī kļūdu, tā laikam nevajadzēja darīt. Mēs izmantojām liftu un kopā ar Ilzi braucām lejā. Un tad bija tas viens mirklis, ko es laikam ļoti ilgi atcerēšos – tad, kad lifts tuvojās 0. stāvam, tas stāvs, kur mēs visi kāpjam ārā, mēs tā kā pat sastingām un pieplakām pie sienas. Jo īstenībā mēs iedomājāmies, ja tur lejā stāv OMON, viņi taču var visādi reaģēt uz liftu, kas atbrauc un atveras durvis. Mēs sastingām, jā, protams, tur karavīrs priekšā stāvēja ar visu automātu, bet viņš nelika automātu lietā un teica, ka mums vienkārši jāiet ārā. Tāds ir mans pirmās dokumentālās filmas stāsts Latvijas Televīzijā.
Pirmās dokumentālās filmas stāsts un vispār pirmais pusgads darbā!
Tad, kad Latvijas Televīzija tika atbrīvota pēc pāris dienām, tad pēc ziņu izlaiduma šo filmu atsāka demonstrēt no tās vietas, kur tā bija pārtrūkusi.
Cik simboliski! Bet ar Latvijas Televīzijas septiņdesmitgadi mēs arī varētu noslēgt šo sarunu. Par to runājot, mēs jau novērtējām, ka ne gluži 70 gadus, ja mēs vērtētu pēc cilvēka gadiem dotu, varbūt kaut kur starp 30 un 40, bet kā jūs teiktu, kur esam laiku apsteiguši un kur varbūt šajos gados būtu gribējies tomēr nedaudz vairāk paveikt?
Mēs varētu varbūt apsteiguši laiku savā darba gribā, darba vēlmē un pienākuma apziņā, jo, manuprāt, tie cilvēki, kuri strādā televīzijā un vispār medijos, ir ļoti lieli sava darba entuziasti, nežēlojot ne personīgo dzīvi, ne personīgo laiku, ne veselību. Tas, no vienas puses, ir ļoti liels pluss. Bet, skatoties šīs dienas acīm, tā ir arī blakne. Kolēģi, mīliet vairāk sevi! Tādā ziņā mēs esam varbūt apsteiguši pārējo pasauli. Bet es domāju, ka mums ir jāpieliek visās mūsu digitālajās formās. Jo cilvēki, jā, patērē televīziju, bet viņi televīziju patērē visdažādākajās viedierīcēs, platformās, īsajos, atraktīvajos formātos. Un viņi pat nezina, ka viņi skatās Latvijas Televīziju, bet reāli televīzija sagatavo šo saturu. Tur mums ir jāpieliek, lai mēs būtu atrodami visur un visām auditorijām. Un, ja mums izdotos vēl vairāk dažādot savu saturisko piedāvājumu, mums būtu vēl vairāk iespējas un līdzekļu, un ideju, tas jau būtu pavisam forši!
Ir mērķi, uz kuriem tiekties. Ļoti labi, lai izdodas!
Lai mums kopā izdodas!
Iveta, mīļš paldies par sarunu!
Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.
Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.
