Fakts: Otrdien piketā pie Ministru kabineta (MK) bija pulcējušies aptuveni 100 Latvijas ledus haļļu darbinieki, kā arī hokeja klubu un sporta skolu audzēkņi ar saviem vecākiem, lai protestētu pret strauji augošajiem elektroenerģijas tarifiem. /diena.lv/
PAREIZAIS VIEDOKLIS šoreiz nekonsultēs par Latvijas hokeja valsts vienībai vajadzīgo taktiku un stratēģiju cieņpilnam rezultātam tūlīt startējošajā Pasaules čempionātā. Kuru gan tas hokejs var interesēt?!
Tāds PAREIZAIS VIEDOKLIS radās ievācot ziņas par vakar pie Ministru kabineta notikušo hokeja ļaužu piketu. Neviena no nopietnajām figūrām neuzskatīja par nepieciešamu aprunāties ar sanākušajiem. Tas mazliet izbrīna jo tur bija bērni, ar kuriem labi fotografēties un pašvaldību vēlēšanas ar nav tālu. Acīmredzot, politiķi baidījās, ka to var noturēt par neatļautu aģitāciju. Tādēļ sarunai ar niķīgajiem piketa cilvēkiem tika deleģēts… ko Jūs, pat ne valsts sekretārs, bet kāds ierēdnis kura titulu grūti iegaumēt. Departamenta priekšnieka vietnieks par sporta līniju vai tā apmēram. No Izglītības un Zinātnes ministrijas. Minētais kungs klāstīja sanākušajiem pilnīgi nedzirdētas patiesības. Viņi to noteikti nebija zinājuši. Ka piemēram nacionālā sporta bāzes statusā esošām hallēm (8no15) esot atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa, varot dabūt milzīgu dotāciju gan no valsts gan pašvaldībām. Neviens par to nekad nebija iedomājies. Un kad jau saruna griezās uz „tagad visiem grūti ar to elektrību” un „šogad nē bet nākamgad skatīsimies”, bija skaidrs, ka tas ir tāds aizplīvurots „atvainojiet, mums jābeidz”. Un kaut kā vispār aizkadrā palika tās halles, kurām tas dižais Nacionālais statuss nav piešķirts. Izbrīna, ka pie piketētājiem neuzradās Ušakovs&Ameriks ar izklāstu par Rīgas nesavtību un priekšrocībām šajos gadījumos, tūlīt uz vietas dodot arī iespēju pārdeklarēties uz galvaspilsētu.
Tā kā šim jautājumam, proti- hokeja haļļu izdzīvošanai, acīmredzot aizņemtības dēļ nav pievērsusies „Prudentia” un pat ne „Concordia Valdemaria”, PAREIZAIS VIEDOKLIS uzskata par nepieciešamu dot dažus padomus, ko tad pasākt šādā situācijā.
Bezizejas gadījumu praktiski nav. Haļļu īpašniekiem būtu jāiepērk no ķīniešiem pietiekams daudzums lētu velotrenažieru. Tos ar vienkāršām metodēm pievieno elektrības tīklam. Atnāk tētiņi un māmiņas ar lolojumu uz treniņu, sapako šo uz laukumu, bet paši – sēžas uz trenažiera un, skanot brašai mūzikai, sāk ražot elektrību. Ieguvumi vairāki – elektrība pašiem, vecākiem fiziska izkustēšanās un laiks ātrāk paiet. Mazliet inovatīvāka, bet izdarāma ir tāda opcija, ka paši hokejisti kustoties darbotos kā strāvas ģeneratori. Uzsāk spēli – un spuldzes iedegas. Projām ejot neaizmirsīsies gaismu izslēgt. Bez tam – ne vienmēr vajadzīga spilgta gaisma. Ir taču zināms, ka lielākie meistari savas izcilās tehnikas un vārtu gūšanas vairāk demonstrē, kā mēdz teikt, balstoties uz sajūtu. Tā ir iespējams iemācīties perfekti spēlēt tikai tumsā. Pēc pāris gadu šādas treniņu metodikas redzēsit – Harijs Vītoliņš un Oļegs Znaroks paši prasītos uz Latviju atpakaļ. Vai ņemsim- tas cits jautājums.
Vēl viens muļķīgs konstrukcijas pārmērīgums. Halles tiek būvētas ar jumtiem. Daudz lielāks dabiskas gaismas apjoms būtu pieejams. Varētu rīkot pilnmēness turnīrus. Un nekādu bažu par jumta brukšanu no sniega. Pati ledus attīrīšana, savukārt, uztverama kā viegla iesildīšanās.
Ja nu galīgi, kā sērīgākie hokeja haļļu pārstāvji bija vaimanājuši, tā lieta šur tur tuvojas dabiskam noslēgumam, kā piketā tika teikts – miršanas stadijā - arī tomēr izeju var atrast. Un pietiekami finansiāli izdevīgu. Kā jau var redzēt, tad lielveikalu skaits ne galvaspilsētā ne provincē nav pietiekams. Visi pērkot kā traki. Izīrēt halli kādam lielveikalu tīklam būtu tālredzīgs un izglītojošs solis. Jaunie censoņi veikalu telpās noteiktās stundās varētu spēlēt veikalos un pārdevējos. Vai zagļos un apsargos. Tādējādi apgūstot praktiskās uzņēmējdarbības pamatus. Aplūkojama arī vēstules rakstīšana Briselei. Būtu jāatrod tikai pareizā direktīva, kuras gaismā hokeja lieta pārvērstos par obligātu un neapšaubāmu. Zināms, ka šādos gadījumos amatpersonas zaudē jebkuru pretošanās un spriešanas spēju.
Domājams arī, ka jaunatnes hokeja aizstāvji nebija atraduši īstos vārdus. Pirms kāda laika PAREIZAIS VIEDOKLIS jau norādīja, ka ceļu remontēšanai bez pārāk garām diskusijām atvēlēja kādus 10 miljonus. Par negaidītu bet prioritāri svarīgu lietu savulaik atzina arī teātru apkures rēķinus vai atskurbtuves veidošanu Rēzeknē. Nu neizdodas pagaidām hokejam.
Bet tagad PAREIZAIS VIEDOKLIS grib akcentēt piketa neveiksmes galveno cēloni.
Svarīgākais tomēr ir tas, ko vecos laikos ne gluži pareizā latviešu valodā sauca par tekošo momentu. Kuru ir jāizprot. Viens no masveidīgas hokeja kustības apoloģētiem Latvijā bija/ir trekno gadu simbols Aigars Kalvītis. Ko gan Jūs gribat? Hokejs saistās ar netīkamām atmiņām un drusku pat ar Gazprom! Nevajadzētu aizmirst, ka tagad Latvijā iestājušies citi laiki. Valda citi tikumi, citas paražas un hobiji. Daži skrien, citi stellē elektrovilcienu modeļus. Bet galvenais - tagad raksta grāmatas. Par krīzes pārvarēšanu. Nu ja katrs no hokeja cietējiem tagad sāktu rakstīt savu grāmatu „Kā es pārvarēju krīzi”! Tad tiem pievienotos citi un drīzākā laikā mēs iegūtu informācijas apjomu, kurš tuvs Barona dainām. Mūs apskaustu visa Eiropa un pat Polam Krugmanam nāktos ar kaunu pārskatīt savu nicīgo attieksmi.
Ar cieņu, Bundžu Jānis, ļoti neatkarīgs eksperts
