Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lindas stāsts: Kruķis un korsete jāmeklē neziņas tumsā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kā dzīvot jauna cilvēka dzīvi valstī, kurā karo

Vai ir nepieciešamība nošķirt pieļaujamu un ierobežojamu izteikšanās brīvību?

Māris Zanders: Atļaut nedrīkst aizliegt*

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Vai pastāv nepieciešamība nošķirt pieļaujamu un ierobežojamu izteikšanās brīvību? Tālākās pārdomas rosināja divi notikumi. Pirmkārt, tā saucamo viltus ziņu tēmai veltīta vieslekcija Latvijas Universitātes ciklā “Pasaules līderu lasījumi”. Otrkārt, jauna, pret tā saucamo naida runu internetā vērsta likumdošana Vācijā, kas stājās spēkā 1.oktobrī.

Ir zināms, ka melot, tas ir, sagrozīt faktus, nav labi. Līdz ar to tālāk nebūs runa par situācijām, kad kāds nepatiesību skaidri un gaiši mēģina pasniegt kā faktu. Runa būs par interpretāciju, viedokli. Par, domāju, daudziem no mums zināmu situāciju, kad “kā ir patiesībā” noskaidrot ir grūti, tomēr tas jau nav kavēklis viedokļa paušanai.

Ideju vēstures aprindās ir viedoklis (ha!), ka tam, ko šodien gari un plaši apcer kā “alternatīvo faktu” un “pēc-patiesības” situāciju, saknes meklējamas ietekmīgu franču filozofu darbos pagājušā gadsimta sešdesmitajos – astoņdesmitajos gados, kuri nostiprināja domu, ka “viss ir interpretācija”. Nemāku spriest, cik liela ir šo filozofu loma, tomēr nevar noliegt, ka a) interpretācijai ir liels spēks, b) dažkārt visu, kā saka, salikt pa plauktiņiem, balstoties tikai uz faktiem, arī grūti, un interpretācija ir nepieciešama.

Kā piemēru interpretācijas spēkam minēšu Katalonijā notiekošo. Vietējo neatkarības atbalstītāju referendumu ārvalstu līderi komentēt vairās, savukārt pozitīvi par to izteicies tāds savdabīgs personāžs kā Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro ("The Economist", 2017.gada 30.septembris, 28.lpp.). Jautājums, kā mēs to interpretējam? Es varu Maduro atbalstu izmantot, lai kataloņu aktīvistus diskreditētu. Ja jums tādi tie atbalstītāji, tad... Lai gan tikpat labi es varu Maduro pozīciju skaidrot kā elementāru vēlmi ieriebt Spānijas valdībai par tās vēso attieksmi pret Maduro režīmu.

Savukārt, ja runājam par interpretāciju neizbēgamību, kā nedaudz eksotisku piemēru varu minēt nesenu arheoloģisko atradumu Jeruzālemē, kur aptuveni 4000 gadu senā kapa vietā atrasts trauks ar ... krupjiem bez galvas. Speciālisti norāda, ka trauks ir tipisks tiem, kādos liktas pārtikas veltes mirušajiem, savukārt krupji kā iespējamā pārtika gan esot kaut kas neparasts. Tātad visticamākais, ka par šo atradumu vēl ilgi būs tikai interpretācijas, minējumi – tie krupji tur salikti kā ēdamais, varbūt pavisam citu iemeslu dēļ utt.

Savukārt Francijā izdevies, par pamatu ņemot senu sievietes galvaskausu, rekonstruēt šīs sievietes seju, kas pats par sevi ir fakts un brīnišķīgs veikums. Savukārt tas, kas šī sieviete bijusi, vai tiešām Marija Magdalēna – nu, te mēs nonākam līdz interpretācijām, turklāt ļoti iespējams, ka dažādas interpretācijas saglabāsies vienlīdz spēcīgas vēl ilgi.

Īsi sakot,

es nedomāju, ka interpretācija, subjektīvs viedoklis a priori ir kaut kas zemāk vērtējams par faktu.

Cita lieta, ka ir pamatoti jautāt, kad interpretāciju, viedokli – lai cik ekstravagantu un kaitinošu – drīkst brīvi paust publiski un kad jāsāk domāt par kādiem ierobežojumiem.

Mēģināšu noformulēt savu subjektīvo pozīciju, viedokli (vēlreiz ha!).

Apmēram pirms mēneša lasīju kādu tekstu par to, kādas tik valodas dažādos laikos, tajā skaitā, joprojām tiek uzskatītas par tādām, no kurām cēlušās visas pārējās. Izrādās, uz šādu statusu dažādu gudrinieku ieskatā var pretendēt ne tikai senebreju vai sanskrits, bet arī somu, basku, tamilu, zviedru, poļu, holandiešu, velsiešu utt. valodas. Skaidrs, ka absolūtā vairumā gadījumu šādi viedokļi ir, atvainojiet, sviests. Bet – vai tie nodara reālu ļaunumu? Nē. Ja nē, neredzu problēmu.

It kā vienkārši, tomēr patiesībā tas tā nav, jo

daudzos gadījumos ir neiespējami pateikt, vai izplatītais viedoklis – pat ja tas neaicina uz vardarbību – neradīs smagas sekas.

Domāju, ka nav jāatgādina tumsonīgās stulbības, kuras ikviens brīvi var izlasīt par dažādu slimību ārstēšanu ar tā saucamām netradicionālām metodēm. Tomēr vienu spilgtu piemēru minēšu. Eksperti uzskata, ka Dienvidāfrikas bijušā vadītāja Tabo Mbeki savulaik regulārie, publiskie paziņojumi, ka HIV neaizraisa AIDS, ka medicīnas piedāvātās ārstēšanas metodes ir bīstamas, ir saistāmi ar apmēram 330 tūkstošiem Dienvidāfrikas pilsoņu priekšlaicīgas nāves gadījumiem. Nemaz nevajag naida runu, lai būtu smagas sekas...

Tāpat neviens nevar prognozēt, kādu uz vardarbību vērstu “klikšķi” kāda smadzenēs var izraisīt dažādas filmas, reliģiski teksti utt. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāsaprot, ka

tie ierobežojumi, kādi dažādās valstīs pastāv izteikšanās brīvības kontekstā, lielā mērā ir tikai ielāps.

Mazliet ciniski izsakoties, sabiedrība vienojas kaut kādus publiskus apgalvojumus aizliegt, tāpēc, ka a) kaut kas it kā jādara, plus b) ir politkorektuma konjunktūra, kas pasaka priekšā, kādi apgalvojumi aizliedzami. Kaut ko nedrīkst, savukārt kaut ko drīkst, lai gan dažkārt nav skaidrs, ar ko atļautais ir mazāk aizvainojošs un, iespējams, agresiju no aizvainotā puses rosinošs.

Vēl viens iemesls skeptiskai attieksmei pret aizliegumiem saistīts ar arvien jaunām tehnoloģiskajām iespējām melu un blēņu izplatīšanā. Un te es nonāku pie jaunā likuma Vācijā. Pat abstrahējoties no tā, ka aizliegumu mērķi ir selektīvi, man nebūtu iebildumu pret būtiski lielākiem sodiem, ar kuriem turpmāk Vācijā būs jārēķinās interneta industrijai, ja tā operatīvi neaizvāks visādas riebeklības. Bet, kā atzīst eksperti, neonacisti un domāšanas veidā līdzīgi personāži vienkārši pārceļ savu saturu uz, kā saka, jurisdikcijām internetā, kurām dziļi nospļauties par Rietumu priekšstatiem, ko drīkst un ko nedrīkst publiski teikt.

Traģikomiskais šajā situācijā ir tas, ka nav jau tā, ka piekļuvi arī pārceltajam neatļautajam saturam Vācijas varas iestādes nevarētu būtiski apgrūtināt, bet, redz', Rietumi nevēlas šajā ziņā līdzināties tādiem autoritāriem režīmiem kā Krievija, Ķīna un tā tālāk.  Līdz ar to faktiski šie jaunie, lielākie sodi joprojām ir kaut kas “ķekšīša” dēļ.

Vai iepriekš teiktais nozīmē, ka mēs faktiski esam nolemti visādu faktos nebalstītu, brīžiem pilnīgi plānprātīgu viedokļu pārpilnībai informatīvajā telpā?

Visvienkāršāk, protams, būtu teikt: nu, nevajag lasīt tās muļķības! Problēma ir tā, ka nav jau nemaz tik viegli skaidri saprast, ka tās ir muļķības. Nu, es varu minēt tikai savu versiju par pazīmēm, kuras kādā tekstā ieraugot, es kļūstu ļoti skeptisks. Viena no tām – ja redzu vispārinājumus.

Viens piemērs. Dažādu iemeslu dēļ manas attiecības ar reliģiju ir neitrāli atsvešinātas. Bet, ja es nesen redzu ziņu portālā tekstu ar virsrakstu “Dziļi sirdī visi apzinās, ka Dieva nav” un tādā garā, tad es, lai gan esmu agnostiķis, secinu, ka šī apgalvojuma autors runā tik lielas blēņas, ka man vienkārši nav interesanti, ko viņš saka.

“Visiem zināms, ka...”, “visā pasaulē” un līdzīgi apgalvojumi liecina, ka mums ir darīšana ar blēņām, iespējams, bīstamām. Aizliegt tās nevar, atpazīt var.

* Parafrāze par Krievijas imperatorei Katrīnai II piedēvētu epizodi, kad viņa it kā aizmirsusi komatu pavēlē “apžēlot nedrīkt pakārt”, radot pamatīgu apjukumu padotajos.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti