LR2 «Koku stāsts»: Par vecmāmiņas dzidro ābeli, kuru nocirta jaunie mājas īpašnieki

Kad biju maza meitene, pie manas vecmammas mājas auga 'Baltā dzidrā' ābele. Tā bija skaista, trīs kuplus zarus izslējusi pret debesīm, katru gadu deva bagātīgu ražu. Un kādi tai bija āboli – tik lieli, ka savās mazajās plaukstās knapi noturēt varēju! Citi āboli bija caurspīdīgi, paceļot tos pret sauli, viducītī varēja saskaitīt sēkliņas. Kad iekodos tādā ābolā, saldā sula tecēja ārā kā no strauta. Notecēja visa mana katūna kleitiņa, mute un rokas, basās kājas… Nu es arī biju kā tāds ābols no ābeles nokritis salds!

Manai vecmammai ļoti garšoja āboli. Viņa tikai pati savām kājām vairs tiem nevarēja aiziet pakaļ, tās bija piepampušas un smagas kā bluķi. Kurš gan jaudātu tādas vairs pacelt.

LR2 klausītāju "Koku stāsti"

19. septembrī noritēja Pasaules talka, kuras mērķis ir apvienot cilvēkus cīņā ar globālo piesārņojumu un klimata pārmaiņām. Latvijas Radio 2 un "Lielā talka" aicināja pievienoties ar rudens tradicionālo koku sēšanas un stādīšanas akciju “"Laimes koki".

Bet koks - tā ir ne tikai mūsu nākotne, bet arī vēsture un vērtība. Tāpēc, gaidot Pasaules talku, LR2 apkopoja stāstus par savu klausītāju īpašajiem kokiem! 

Daži no sirsnīgākajiem un interesantākajiem stāstiem skanēja LR2 ēterā, bet labākos publicē arī LSM.lv. -> Iepazīties ar visiem "Koku stāstiem".

Man vecmammas bija ļoti žēl… Cik vien bieži varēju, gāju pie viņas ciemos. Ābolu laikā man vecmamma lūdza: “Meitiņ, atnes man kādu iepuvušu ābolīti.” Un es ļoti  labi zināju, kāds ir iepuvis ābolītis – tāds, kas nokritis zemē un situma vietiņā sācis palikt brūns un mīksts. Vecmammai – bez zobiņiem – tādu itin viegli bija saēst. Arī pati sev tādus ābolus salasīju. Tad gan mēs abas ēdām, runājām, vecmamma daudz stāstīja par savu bērnību un karu…

Mazu mirkli vēl… un drīz jau mana mīļā vecmamma devās aizsaulē. Man bija divpadsmit gadi. Vienīgā visciešākā saikne ar vecmammu, starp viņsauli un šo sauli, palika dzidrā ābele. Visskumjākajos ilgu brīžos es gāju pie ābeles, pieglaudos pie tās kā pie savas vecmammas. Ābele izstaroja tādu īpašu atmiņu siltumu, kurš mierināja manu sāpošo sirsniņu. Reizēm es apviju rokas ap ābeles stumbru un ilgi nelaidos vaļā… Tā mēs abas sērojām pēc vecmammas.

Pēc kāda laika vecmammas mājā ievācās sveši ļaudis. Es vairs nedrīkstēju iet savā bērnības sētā… Tik no tāluma pāri žogam apsveicinājos ar savu atmiņu ābeli, kurā dzīva bija vēl joprojām manas vecmammas dvēsele.

Pirms pāris gadiem šie svešie ļaudis manu ābeli nozāģēja. Tā tiem traucēja. Tās bija neizsakāmas skumjas, man nebija dota iespēja atvadīties… Nu arī mana ābele ir devusies aizsaulē pie vecmammas. Viņas abas mūžīgi dzīvos manā dvēsles mājā…

Un ziniet, es savā dārzā iestādīju jaunu 'Dzidro' ābelīti! Tā, trīs kuplus zarus izslējusi, tiecas pret sauli!

Par piemiņu savai mīļajai vecmammai un dzidrajai bērnības ābelei.

Sintija

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti