Beļģijas galvaspilsēta Brisele pirms nedaudz vairāk nekā gada piedzīvoja teroraktus ar upuriem sabiedriskās vietās, un vēl pirms dažām dienām kāds mēģināja aktivizēt spridzekli Centrālajā stacijā.
Tieši tajā laikā pilsētā, kas ir pazīstama ar bagātīgu koncertu dzīvi, gaidīja ierodamies pasaules slaveno britu rokgrupu „Coldplay”.
Šis nebūs stāsts par bailēm un tomēr būs par tām. Es dzīvoju pilsētā, kas ir Eiropas centrs, kurā ikdienā ierodas tūkstošiem viesu, kurā ir aktīva kultūras dzīve un cilvēkiem patīk pulcēties, piedalīties, redzēt, uzzināt. Kurā ir koncerti, izstādes, festivāli, visa kā daudz un viss arī ļoti pieprasīts.
Tas, ka Briselē būs divi britu rokgrupas „Coldplay” pasaules tūres koncerti, bija zināms jau laikus, taču man gadījās aizkavēties un neiekļūt to laimīgo vidū, kuriem bija izdevies iegādāties biļetes internetā, pirms lieliem burtiem visās iespējamajās mājaslapās parādījās uzraksts „Sold out!” jeb „Izpārdots”. Taču šī kavēšanās man pašai, tobrīd vēl neapzinoties, ļāva sastapties ar situāciju, kas man lika aizdomāties un par kuru nolēmu izstāstīt šo stāstu.
Sludinājumu - patiesībā trīs teikumus - par to, ka vēlos iegādāties biļeti uz „Coldplay” koncertu, interneta sociālās saziņas vietnēs ieveidoju dienu pirms tā, otrdien, cerot, ka varbūt kādam būs izrādījusies lieka. Neviens īsti neatsaucās.
Un pēc vairākām stundām tās pašas dienas vakarā jau visu piemirsu. Tam par iemeslu bija medijos un interneta ziņu lentēs pēkšņi iekritusi „karstā” vēsts – Briseles Centrālajā stacijā dzirdēti sprādzieni, aizturēts kāds vīrietis ar spridzekļu jostu.
Briselē, kur pirms nedaudz vairāk nekā gada teroraktos metro un lidostā bojā gāja 32 cilvēki, un pilsēta jau vairākus gadus ir paaugstinātā terora draudu stāvoklī, līdzīgas ziņas uztver ar dubultu trauksmi, un arī es ļoti siltajā un karstajā vasaras vakarā, kam nekādā ziņā nepiestāvēja sliktas ziņas, devos uz Centrālo staciju, kas īsā laikā bija evakuēta un pamatīgi norobežota, tāpat kā visa tuvumā esošā vecpilsēta. Mums, žurnālistiem, kas bija ieradušies krietnā pūlī, bija ļauts pārvietoties tikai pa noteiktu, stingri noteiktu ielu koridoru.
Vēlāk uzzinājām, ka šis ir bijis neveiksmīgs terorakta mēģinājums, kuru stacijā dežurējošie karavīri bija laikus novērsuši, vīrieti sašaujot. Nevienu citu neievainoja, neviens negāja bojā, bet ar šo incidentu pietika, lai daudzu jau piemigušajām bailēm acīs iespīdinātu bezkaislīgu lukturi.
Es pārnācu mājās, un jau pret rītu man pienāca ziņas: „Vai negribi biļeti uz koncertu? Es baidos iet.”
Saņēmu arī ziņas no draugiem, kuri dalījās pārdzīvojumos, rakstot, ka nevar izlemt, kā rīkoties, un varbūt vispār būtu labāk, ja koncertus atceltu. Viss taču atkal bija kļuvis tik trausls un nedrošs.
Atzīšos, es arī domāju ilgi un cīnījos ar iekšēju jautājumu, jo bailes ir lipīgas, un tās viegli tiek pāri robežām, tās ceļo no Parīzes uz Briseli un tad uz Londonu, Mančestru un atpakaļ uz Briseli. Un tikai pašā koncerta dienā, četras stundas pirms tā sākuma, es atsaucos kādam no daudzajiem piedāvājumiem un pieņēmu lēmumu doties.
Visu ceļu uz Karaļa Boduēna stadionu es atpazinu vietas un epizodes, kas ir mainījušās un kur, atzīšos, gribētos, lai tās paiet ātrāk. Piemēram, vairāk nekā desmit pieturu garš brauciens it kā priecīgā, karstajā saulē sasilušu cilvēku pilnā metro vagonā, un tomēr…
Un tad, jau iznākot virszemē, pie paša stadiona virs galvas dudināja helikopters.
Karavīru pilnas armijas automašīnas, policistu rindas, tad metāla detektori, pirms kuriem viss somas saturs ir jāizber caurspīdīgā plastmasas maisiņā, lai apsargi var to rūpīgi izskatīt, iztaustīt un šaubīgākās lietas nolikt konteineros glabāšanā. Man bija sajūta, ka šim sietam nu gan ar spridzekli cauri netiek.
Mana vieta bija tribīnēs, blakus pārim no Itālijas un no Krievijas.
Ar viņiem parunājos, un Elena sacīja, ka nav baidījusies nākt. „Dzīve ir jādzīvo. Varbūt bērnus gan nebūtu ņēmusi līdzi, un es arī saprotu cilvēkus, kuri beidzamajā brīdī pārdomāja. Es gan ne..”
Koncerts karstajā Briseles vakarā bija brīnišķīgs. Milzīgas pozitīvās enerģijas pilns. Grupa īpaši pateicās tūkstošiem, kuri ir atnākuši par spīti visam. Veltīja dziesmu visām tām pilsētām – Parīzei, Londonai, Briselei, Mančestrai, kuras piedzīvojušas bēdas. Un, raugoties priecīgo cilvēku un aproču gaismu jāņtārpiņu jūrā, bija grūti noticēt, ka tam visam ir iespējams nodarīt pāri, gan fiziski, gan ar bailēm.
