Ina Strazdiņa: «Septiņi stāsti» – Pavaicā kalniem

Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.

Ina Strazdiņa: Pavaicā kalniem

Kādu reizi aizbraucu pie Latvijas karavīriem Afganistānā. Armijas bāzē satiku tulku Faridu. Visus garos kara gadus tulku te bija daudz, un viņi bija izšķiroši operācijās, lai varētu sazināties ar vietējiem. Karavīriem aizejot, daudzi vēlējās doties līdzi, baidoties par savu likteni. Kā nekā pretinieku – talibu - acīs viņi bija nodevēji. Daudzus un daudzu ģimenes arī ķēra atriebības lodes. Farids nekad neteica, vai vēlas doties prom, viņš darīja savu darbu, kamēr tas bija, un īsti nekad neatklāja, ko patiesībā domā. Un kādu vakaru mēs aizgājām paskatīties uz to pusi, kur bija viņa mājas, tās bija aiz klajuma, aiz kalniem.

Kalni ir pirmais, ko ieraugi, kad tuvojies Afganistānai. Tie pietuvojas lēni, blīvi, nepārejoši un paliek ar tevi visu laiku. Vai tu būtu pacēlies virs zemes, vai abām kājām stingri nostājies uz tās. Tie maina krāsu, formu, augstumu. No putna lidojuma tie var izskatīties pēc saburzīta zīda auduma, pēc izžuvušas jūras dibena, pēc tikko aparta lauka vai māla traukā salauzītām kanēļa standziņām. Un ir arī smaragdzaļās ielejas, no kurām krācēm lejas dzidri balti ūdenskritumi. Afganistānā ir tāds teiciens: „Labāk ūdens krūze rokā, nekā ezers aiz kalna.” Vai arī: „Ja nezini, pavaicā kalniem.” Un te ir tik daudz, ko jautāt, te ir tik daudz nezināmā, tāpēc kalniem ir jābūt īpaši gudriem.

Ar Faridu esam nonākuši pie vārtiem un raugāmies vakara saulē. Tā tūlīt iekritīs kalnos. Tumsa šajā zemē iestājas ātri, tāpat kā no rīta ātri top gaisma. Kaut kur tālumā pāri smilšainajam klajumam ir Farida mājas. Viņš ir tulks un katru dienu nāk uz armijas bāzi. Viņš brauc līdzi, lai kādi arī būtu karavīru ceļi. Runā ar vietējiem, palīdz sazināties, saprasties.

Farids ir svarīgs, un viņš to zina. No viena vārda var mainīties desmit likteņu. Farids ir kā kalns, kuram vaicā, un viņam vienmēr ir jāprot atbildēt. Garš, balts krekls un dzeltena veste. Farids skatās uz smilšainajiem laukumiem no karabāzes žoga. Kad viņš bija mazs, te tādu mūru nebija, daudz kā nebija un, iespējams, viņš nekad nebūtu nācis uz šo vietu, kas agrāk tik tukša un smilšu klāta, tagad ir cilvēku pilna.

Mēs paejamies mazliet sānis gar mūri uz tirgus pusi. Krāsaini lakati, rakstainas cepures, lieli akmeņi gredzenu acīs, kaula ziloņi un sudraba jostas. Visa kā daudz un viss tik spožs.

Es Faridam izstāstu, ka no pirmās reizes Afganistānā man prātā palicis skats, kā pilsētā tikko lijis un vecs vīrs čīkstošu riteni brauc taisni pa vidu peļķēm. Tās ātri  izžuva tāpat kā braucēja notašķītās mēteļa malas.

Un vēl es atceros, kā citā karstā dienā kāpām kalnā skatīties no augšas uz Kabulu. Tā bija sasilusi un dzeltena. Atnāca bērni - skaļš bariņš - un lūdza ūdeni. Aiz pelēcīgi brūno kleķa mūru vārtiem pagalmos ganījās kazas, vistas, šķindēja trauki un pa brīdim ierējās suns. Ceļš augšup vijās stāvs, putekļains, ar lieliem, pamīšus izsvaidītiem akmeņiem abās malās, pa kādam sausas zāles kumšķim. Bet skats bija skaists un ar katru soli - arvien majestātiskāks. Biezā, karstas pēcpusdienas plīvurā ietīti, pie horizonta bija sastājušies kalni. Toreiz es vēl nezināju, ka tiem var arī vaicāt.

Farids klausās un klusē, viņš te ir bijis ilgāk, visu savu mūžu. Viņš zina labāk, ko nozīmē raudzīties uz pilsētām no augšas, ko iegrimt to trokšņainajās ielās, kas ir pareizi un kas nē, kas izskatās skaistāk, nekā ir patiesībā.

Bāzē kļūst tumšs, spīdinām bateriju, tā ir vienīgā atļautā gaisma. Drošības dēļ. Šo vietu nedrīkst redzēt pa gabalu, tai ir jāpaslēpjas. Kalni ir neredzami, kaut kur tumsā, mazliet bīstami. Rīt Faridam pavaicāšu, vai viņš zinās labāk.

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti