Labrīt

Interesantākās idejas konkursam "Laukiem būt" finālam

Labrīt

Vestards Šimkus: Klusumā ar sevi cilvēks sastop pats sevi

Sarunas par klusumu: polārpētnieks Franks Patins

Ina Strazdiņa: Dzirdēt asinis savā ķermenī

Franks Patins ir ledus pētnieks, ceļotājs, ģeogrāfs, pasniedzējs, kurš deviņas reizes bijis Antarktīdā. Es viņu satiku pavisam neierastā vietā. Uz teātra skatuves Briselē. Franks runāja par savu pētnieka pieredzi pirms izrādes par Antarktīdu. Viņš ir sprigans, kā man šķiet, ziemeļu vēju aprautu, mazliet raupju seju un ar to skatienu, ar ko apveltīti tie pasaules apceļotāji, kuri ir redzējuši tālāk par horizontu.

Ar Franku esam tālu no ledājiem. Viņa darba vietā - Briseles Brīvajā universitātē, un te tikai kartēs un fotogrāfijās redzami tie punkti, kuros Franks ir bijis, vadījis mēnešus, pētījis, izcēlis ledus paraugus, domājis un atklājis. Blakus istabās milzu saldētavās guļ tūkstošiem gadu veci ledāju fragmenti - pasaules rašanās un izdzīvošanas bibliotēka. Šos ūdenī iesalušos rēbusus Franks šķetina un nolasa bez kļūdām.

Franka stāsts par pirmo tikšanos ar ledājiem man neiziet no prāta. „Vairākas nedēļas,” viņš stāsta, „tu pavadi kuģī, un - ak mans Dievs! - cik tā ir trokšņaina vide: tur ir motori, kas darbojas bez apstājas. Visu diennakti – viens vienīgs troksnis. Un tad tu pārcelies uz helikopteru, kas ir vēl skaļāks, un tad tevi izmet Antarktīdā.

Helikopters aizlido, un pēkšņi vairs nav nekā. Pēc trokšņa – nekā, un priekšā un visapkārt - milzīgs un absolūti balts plašums, un tu sajūties pilnīgi, pilnīgi apmaldījies.

„Ja nav vēja," Franks saka,” un tu tur vienkārši stāvi, tad nav pilnīgi nekā, ko sadzirdēt. Man patīk doties dabā, vienmēr ir paticis, jau kā bērnam, iet mežos. Un tu tur vienmēr kaut ko dzirdi.

Cilvēki meklē klusumu, bet tas nekad tā pa īstam neiestājas, jo tu dzirdi lapas kustamies, dzied putni, vienmēr ir kaut kas, kas notver tavu uzmanību. Bet Antarktīdā nekā no tā nav. Nav koku, nav lapu, nav nekā, kam vējš liktu kustēties, nav putnu, kas varētu dziedāt kā mežā.

Jā, ir trokšņainas pingvīnu kolonijas, bet tās ir jāsatiek. Un tomēr, arī šajā klusumā kaut kas visu laiku ir. Tu dzirdi it kā sīkoņu, dunoņu. No sākuma var šķist, ka tā ir kāda vibrācija ausīs, varbūt pārāk daudz rokkoncertu esmu apmeklējis, bet nē,

tu atskārsti, ka tas nav nekas cits kā tavas paša asinis tavā ķermenī. Jo tu esi vienīgais, kas šajā nekā neesamībā vari radīt skaņu.”

Franks atzīstas: „Man patīk un man nepatīk klusums. Man reizēm pilnīgā klusumā ir grūti koncentrēties. Reizēm es īpaši izvēlos troksni  – brūno, balto vai rozā troksni, ko var atrast programmās datorā. Atšķirībā no Antarktīdas te, pilsētā, pilnīgu klusumu piedzīvot un atrast vispār nav iespējams. Mēs esam piedzimuši troksnī un katru dienu ar to sastopamies, un tajā mēs jūtamies ērti un droši.

Cilvēki saka, ka dodas dabā pēc klusuma, bet tur viņi gluži vienkārši bēg no ierastā trokšņa un atrod citas skaņas.”

Franks Patins ir ne tikai polārpētnieks, bet arī mūziķis, un viņš atklāj, ka tomēr pēc Antarktīdas viņš allaž atgriežas savādi iedvesmots, viņam gribas radīt, komponēt, tikai pirkstos pēc mēnešu dīkstāves ir jāatgriež vingrums. Baltums un ledāju miers viņā ir atvēris jaunas maņas. „Un tad es vakaros," saka Franks, „esmu universitātē, atveru plaši visas durvis, uzlieku savu mīļo džeza mūziku skaļi, un esmu pats savā salā, savā aizsargā, savā Antarktīdā, savā klusumā.”

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti