Viduslaiku sabiedrībās lielākā daļa savstarpējās komunikācijas un rakstītās informācijas pārneses notika mutiski. Vairums cilvēku tolaik grāmatās rakstīto dzirdēja nolasītu priekšā – dievkalpojumā, maltītes laikā vai svinībās. Sanāk, ka vajadzētu pētīt klausīšanās vēsturi lasīšanas vēstures vietā. Bet klausīšanās vēsture ir tik netverama, ka to ir gandrīz neiespējami rekonstruēt. Arī lasīšanas vēsture ir grūti tverama. Ir taču ļoti daudz reiz lasītu grāmatu, kuras ir gājušas bojā, un ne mazums grāmatu, kuras, kaut saglabājušās, iespējams, nav lasītas nemaz. Lasīšanas vēsture ir nenoteiktību un pieņēmumu pilns pētniecības lauks.
Ir vairāki maldīgi pieņēmumi, kas traucē izprast lasīšanu pirmsmodernajā laikmetā. Viens no tiem ir uzskats, ka mūsdienu lasīšanas pieredze, kas veidojusies 19. gadsimta lasīšanas un industriālās revolūcijas laikā, būtu attiecināma arī uz viduslaikiem. Mēs visbiežāk lasām klusām. Viduslaikos vienmēr lasīja skaļi – gan sev, pie sevis murminot, gan citiem, kas lasīt neprata. Lasītpratēju skaits viduslaiku sabiedrībās bija ļoti neliels, vien pāris procenti no visa iedzīvotāju kopskaita, bet tas nenozīmē, ka grāmatai kā informācijas nesējam bija margināla, nenozīmīga loma. Tās bija būtiskas reliģisko rituālu svinēšanā un palīdzēja saglabāt zināšanas.
Grāmatu iespiešanas sākums 15. gadsimta vidū strauji neizmainīja lasīšanas ieradumus. Pirmsmodernā laikmeta lasītājs intensīvi lasīja vienu vai vairākas grāmatas – ar liturģiskajiem, teoloģiskajiem vai juridiskajiem tekstiem. Gūtenberga izgudrojums padarīja grāmatas pieejamākas, bet reizē mazināja lasītāja iespējas ietekmēt saturu, jo lasītājam kā pasūtītājam bija daudz lielākas iespējas pielāgot manuskriptu savai gaumei un vajadzībām.
Meklējot lasītājus viduslaiku Livonijā, daudz kas paliek apslēpts mūsu skatam, jo lielākā daļa no Livonijā viduslaikos lasītajām grāmatām ir gājusi bojā. Tāpēc lasīšanas vēsture Livonijā ir pieņēmumu un neatbildamu jautājumu pilna. Mana eseja, kurus fragmentus dzirdat, ir mēģinājums ieskicēt uzzināto par lasīšanu viduslaikos Latvijas teritorijā, parādot dažādas lasītāju kopības un vairākus lasītājus, kuri ir atstājuši pēdas savās grāmatās. Mēģināšu arī atbildēt uz jautājumu, kāpēc viduslaikos nebija latviski lasošo.
Visu rakstu lasiet literatūras un filozofijas portālā Punctum vai plašāku stāstījumu var klausīties audio.
