Evija Unāma. «10 stāsti par... ». Mati.

5. Mati 

Mati ir sievietes rota. Tā mamma reiz teica, kad dikti vēlējos nogriezt savas bizes. Ilgi īdēju, līdz beidzot viņa piekāpās un 2.klasē rudenī skolā ierados ar zēngalviņu. Savienojumā ar nešpetno raksturu izskatījos pēc puišeļa.

Otrreiz šķirties no gariem matiem nācās pēc mammas traģiska zaudējuma. Uz stresa pamata puse izbira, bija jānogriež.

Tā bija pēdējā reize, kad tik radikāli saīsināju savu rotu... Mammas teikto tvēru nopietni. Tāpēc vēsts, ka pateicoties ķīmijterapijai, kādu laiku dabūšu padzīvot vispār bez matiem, stindzināja. Vēl cerēju, ka varbūt esmu īpašāka, kā citas, ar jaudīgāku organismu un mani tas neskars…  dāmas palātā smīnēja - nekur Tu nespruksi. Mēs visas cerējām, ka nenobirs, kā skujas no jaungada eglītes, bet tagad  - visas te sēžam ar smuki spīdīgiem podiņiem. Arī tu būsi tāda. Atvēlētais laiks saņemties jaunajai frizūrai pēc pirmās ķīmijterapijas ir tieši divas nedēļas. Daudz par maz…

Dienā, kad tas notika, sēdēju vannā ar matu pilnām saujām un raudāju. Grūti bija sevi pierunāt saprast, ka tie ir tikai mati. Un tie ataugs. Kaut kad.

Tad vēl pēdējais solis – noskūt tās šķipsnas, kas izmisīgi turējās pie galvas. Rokas trīcēja, kad ar skuvekli skrāpēju ādu. Atspulgs spogulī uzdzina dusmas un riebumu. Bāla, sveša, plikpauraina, ar milzu lokiem zem iekritušām acīm. Ej nu tagad tāda pasaulē…

Dienā, kad ar māsu devāmies uz parūku veikalu, bija ļoti sutīgs... Lielā platmale, ar kuru piesedzu savu gludi skūto galvu, karsēja un ceļš līdz veikalam bija īsts pārbaudījums. Sviedri kņudināja ādu. Grūti bija atturēties no pakasīšanas.  Šķita, ka visi trolejbusā blenž tikai uz manu cepuri un redz -  ka zem tā kaut kas trūkst... Bija bail, ka kāds nejauši neaizķer manu aksesuāru.  Un tad es tur stāvēšu tāda – plikpauraina. Gribējās pazust.

Parūku veikalā mākslīgo rotu izvēlējos melnu. Pilnīgi pretstatu savai nobirušajai blondajai. Māsa ar pārdevēju mēģināja atrunāt. Bet es iecirtos -  Ja jau dzīve piespēlē rotaļas, tad, lai iet, spēlēšos līdz… 

Tagad, protams, atceroties to laiku, liekas tik sīki, pārdzīvot par tik ārišķīgām lietām, kad jautājums ir par pašu svarīgāko. galu galā, kas gan ir mati. Atauga taču.  Bet tomēr, šīs pašsaprotamās lietas, kas mums ir dotas ikdienā, pret kurām, bieži izturamies pavirši, nevērīgi,  brīžos, kad tiek atņemtas, atgādina, ka ir daļa no mūsu identitātes. Un pazaudējot to, šķiet, ka pazaudējam daļu  no sevis. 

Pārējie stāsti: 

1. Diagnoze. 

2. Ome

3. Lakats.

4. Knopočka 

5. Mati 

6. Lēmumi