Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Lakats.

Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par... ». Mati.

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Knopočka.

Evija Unāma. «10 stāsti par ...». Knopočka

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst… Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos. 

Sēdēju uz soliņa pieturā un drebinājos. Negulētā nakts darbā, ziņas lasot, bija paņēmusi pēdējās enerģijas paliekas. Vēl tas pārāk aukstais bleķa beņķis, pārāk plānā jaciņa un pārāk gausais sabiedriskais transports. Īgņojos, jo bažījos, ka nokavēšu savu rindu uz staru terapiju. Pilsēta, vēl satinusies rīta miglas segā, lēni modās. Pa retam vakardienas svinētājam aizmeimuroja tukšajās Vecrīgas ielās. Sēdēju viena un tik ļoti ilgojos pēc savas gultas…

Kaut kur biju aizmaldījusies domās, kad pieturā pieklamzāja drukna, pavecāka kundze un, teju gāžoties virsū, nosēdās blakus. Parāvos malā un pukstot no kundzes pēcpuses apakšas izvilku savu somiņu. Viņa pat nepakustējās un nelikās manām, kam bija uzsēdusies. Sapīkusi domās jau teicu ardievas kosmētikai un saulesbrillēm, kad pamanīju no kundzes azotes spīguļojam divas brūnas ačteles un melni spīdīgu purniņu. Nīgrums pazuda kā nebijis.

Izplūdu smaidā un nespēju atraut acis no kundzes lielajām krūtīm, kur starp milzu pauguriem iespiests, tīri apmierināts žāvājās mazs tumši brūns suņuks.

Tante, pamanījusi manu interesi, lepni pavaicāja – patīk? Nemaz nemēģinot noslēpt, pamāju.

- Tā ir mūsu Knopočka, – viņa iepazīstināja. - Izskatās tikai maziņa, īstenībā īsts zvērs. Neļauj svešiem savējos aiztikt, kož pirkstos. Meitas suns. Es tik pieskatu, kamēr viņa dakterējas.

To pateikusi, viņa  ar slapju šmaukstu nobučoja Knopočku. Suņuks labpatikā piemiedza acis. Gaidot transportu, klusi sarunājāmies. Abas bijām ceļā uz slimnīcu. Viņa pie meitas. Tik agri, jo citādāk kopā ar suņuku palātā netikt. Dakteri neļaujot. Saprotami. Slimnīca taču. Ar māsiņām gan varot sarunāt. Par to viņa meitenēm šokolādīti aizvedot. Meita, pat ļoti slima esot, dikti satraucoties par mazo zvērēnu. Tāpēc svarīgi šo spalvu kamoliņu šad tad atrādīt. Saprotot, ka slimnīcā savi noteikumi, tomēr meitas vēlmes ir pāri visam…

Tante, sparīgi purinot galvu, attaisno savu nelielo pārkāpumu un piebilst: – Viņa izķepurosies. Viņa man cīnītāja. Viņas dēļ esmu gatava, ja vajadzēs, arī zirgus uz palātu aiznest...

Uzzinot, ka dodos uz apstarošanu, viņa ar cerību pilnām acīm apvaicājas: - Tev taču ir labāk, vai ne?

- Jā, ir, - pārliecinoši atbildu.  Atviegloti nopūšoties un bužinot mazo Knopočku, viņa čukst: – Redzi nu, arī mūsu Ļenočkai viss būs labi!

"Dod pieci" akcija

Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.

Todien es biju šīs kundzes un Knopočkas cerību stars… 

Pārējie stāsti: 

1. Diagnoze. 

2. Ome

3. Lakats.

 

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti