Bernārs Sordē: Vairāk taisnīguma – jā, bet kāda?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Piedāvājam ceturto no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu” – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Sistēma un Finanses dzīvo no nevienlīdzības. Tās liek būt konkurētspējīgiem, lai pašas varētu turpināt krāšanu un piesavināšanos. Globalizācija ļauj Sistēmai un Finansēm bez grūtībām šķērsot tiesisku valstu robežas, ar moderno komunikāciju tehnoloģiju palīdzību veikt ne vien reālus, bet arī virtuālus darījumus.

Sistēma un Finanses gūst labumu no visizdevīgākajiem nosacījumiem; cilvēkiem, lai izdzīvotu, ir jāpiesaista investori.

Precīzāk sakot, cilvēki nonākuši tik tālu, ka viņu eksistenci – neatkarīgi no nodarbošanās – nosaka investori. Noraidītas netiek nekādas investīcijas, tās liek cilvēkiem pielāgoties, ko pieņemts dēvēt – iet kopsolī ar laiku. Modernā pilsoņu Kopiena (Cité) iecerēta kā nometne (camp), un cilvēki vairs nenosaka tās attīstību. Attīstība nonākusi Finanšu kompetencē, kas nosaka kapitāla kustību, pieplūdi vai aizplūdi. Finanses lemj par sev piemērotāko telpas organizāciju, nesastopot lielus šķēršļus, jo cilvēki jūtas ļoti lepni par to, ka tieši viņi ir izraudzīti, nezinot, vai kādu dienu tas nebūs jānožēlo. Agri vai vēlu pagātne tiks muzejiskota, lai arī to varētu iekļaut investoru programmās; tā vairs nepieder cilvēkiem, bet gan kalpo spekulācijām, kuras galu galā nosaka katru cilvēka kustību. Šādā pasaulē tiesiskas valstis tiek neizbēgami pielāgotas Finanšu vajadzībām, lai Finanses varētu palielināt savu „izmaksu efektivitāti”. Finanses izvirza prasības un pašas izstrādā sev piemērotas, savu izaugsmi veicinošas, starptautiskās uzņēmējdarbības tiesības, neatstājot to apkalpojošo institūciju ziņā. Finanses ir patiesais tiesību radītājs un veidotājs. Valstīm ir Finanšu vēlmēm pakārtota loma. Ja Finanšu attīstība nebūs pietiekama, pastāv risks, ka arī tiesības neattīstīsies, un paliks tikai novecojušas, iesīkstējušas paražu tiesības. Tas var novest pie dažādām vairāk vai mazāk slēptām darbībām un beigu beigās kaitēt pašām Finansēm un kapitāla kustībai, traucēt pakļaut un kontrolēt valstis, kā arī veikt noderīgas un ienesīgas privatizācijas un izmest jaunus tīklus. Finansēm izdodas uzspiest savu grāmatvedības un juridisko kārtību lokālā mērogā, lai pēc tam nostiprinātu šo kārtību starptautiski.

Finanšu shēmas kļūst aizvien izdomas bagātākas, uzskatot, ka ikviena valsts piedāvā īpašus, sava veida nodokļu „paradīzes” nosacījumus. Valstis ir iecietīgas, kamēr no tā var gūt peļņu, tāpēc nav brīnums, ka lielas investīcijas nonāk valstīs ar arhaisku un apšaubāmu uzņēmējdarbības praksi.

Finanšu radītām tiesībām raksturīga spēja pieņemt vispragmatiskākos lēmumus, pat izvērtējot ļoti atšķirīgus apstākļus. Tās mazina nacionālo tiesību lomu un sarežģī to piemērošanu, jo nacionālās tiesības tiek nepārtraukti revidētas. Drīz tās saglabās oriģinalitāti tikai tajās jomās, kur nepakļaujas Finansēm, un dažreiz tas būs tikai krimināltiesībās. Tieši šajā jomā nacionālajām tiesībām ir jākļūst efektīvākām, lai garantētu Finansēm vēlamo tiesiski finansiālās drošības klimatu. Visam nebūt nav jābūt perfektam, jo Finanses zina, ka tiesiskās valstīs slēpti darījumi ir kļuvuši par visai izplatītu parādību. Globalizācijā Finanses pašas šādu praksi radījušas vai arī bijušas tieši iesaistītas tās izveidē. Tie vairs nav druīdi, kas spriež taisnu tiesu ozola paēnā; to aizvien biežāk dara Finanses pašas, lai stimulētu investēšanu, kas ļauj attīstīt tirgus un gūt peļņu no ieguldītā. Brīvības ir tikai tik daudz, cik tās vajadzīgs kapitālam un patērēšanai, saskaņā ar konkurences regulējumu.

Kā nacionālā, tā arī starptautiskā mērogā, tiesības visupirms attiecas uz ekonomiku. Parasti ir runa par patērētāju un komercsabiedrību tiesībām. Ir nonācis tik tālu, ka tiesības ignorē pilsoņu Kopienu, Sabiedrību, Sabiedrisko līgumu. Arī Eiropa par to nebija uzņēmusies pilnu atbildību, tādējādi vairojot ekonomiskās sfēras vienaldzību pret sociālo, cerībā gūt lielākus panākumus globalizācijā. Eiropa noārda valstis, un tā vietā, lai veidotu Eiropu-Sabiedrību, ir tapusi Eiropa-uzņēmums jeb precīzāk – Eiropa-filiāle, kas darbojas ar globālo Finanšu licenci. Tāpēc nav jābrīnās par sekām: institūcijas nefunkcionē, svārstoties neziņā starp atšķirīgas intensitātes sociālajām un demokrātijas ambīcijām. Eiropa aicina dalībvalstis darīt visu, lai piesaistītu investorus: ievērot abpusējības principu, t.i. piekāpties sociālajā jomā, lai piedalītos nevienlīdzības radīšanā, kas vajadzīgas Sistēmai un Finansēm spekulācijām. Kad sociālais jau pamests, Eiropa nonāk pie ekonomiskās sfēras vienaldzības arī pret tiesībām un acīmredzami ieslīgst starptautisko institūciju rokās, lai tās kontrolē Eiropas atbilstību finanšu, juridiskajā un grāmatvedības jomā.

Neiejaucoties valstu un banku lietās, Eiropa ir zaudējusi spēju kontrolēt sevi un spriest taisnu tiesu.

Rodas šaubas par Eiropas uzticamību, jo tā pārāk paļāvusies uz Finansēm, ticējusi Finanšu labvēlībai un žēlsirdībai, nesaprotot, ka Finanšu mērķis ir kolonizēt Eiropu. Krīze Eiropā, iespējams, radusies, atsakoties no Eiropas valstiskā mugurkaula, kas būtu ļāvis tai iegūt drīzāk Solidāru Valstu sabiedriskas Apvienības, nevis federālas valsts formu. Eiropas bagātība slēpjas dažādībā, vēsturē, tāpēc, lai pārvarētu krīzi un nekad vairs to nepiedzīvotu, tā nedrīkst atļauties atņemt valstīm sabiedrību veidojošās un tās darbību nosakošās tiesības (droit sociétal). Ar Krīzi jāsaprot starp Eiropas valstīm esošās netaisnības. Lai Eiropa dzīvotu un nebūtu tikai aizvien lielākā nevienlīdzībā grimstošu dalībvalstu summa, ir jā(re)konstruē sabiedriskā vienlīdzība. Uzticības gaistonē jāveido demokrātija, vairs nenodalot mājas arestā nonākušo nabago tiesības no vairākām rezidencēm apveltīto bagāto tiesībām; vairs nedalot valsti tiesiskā un beztiesiskā jeb darot galu principam „kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”. No šī redzes punkta raugoties – vienojot valstis solidārā Sabiedrībā – Eiropas pilsonība nozīmē vienlīdzību tiesībās un iespējās; tā nozīmē balstīt attīstību uz nevienlīdzības izskaušanu Eiropā.

Nebūs pareizs apgalvojums, ka taisnīgums ir priekšnolemts – tas jāveido tāpat kā Eiropa un kopā ar to. Taisnīgums nozīmē rīkoties preventīvi.

Taisnīgumam jāveido Eiropa, tās politiķi un institūcijas. Tam jāveido Eiropa kā dzīves forma, lai izvairītos no nepārtraukti pieaugošā likumu, regulu un direktīvu skaita. Visa pamatā jābūt vienkāršībai un dabiskumam, reālajai cilvēku dzīvei, bez menedžeriskiem un finanšu izkropļojumiem. Jājautā, vai līdz šim rastais taisnīgums nav pārvērtis dzīvi par finanšu operāciju? - lai padarītu to par preci un vairotu standardizētu apmaiņu, kas liktu aizmirst dzīvi un itin drīz to pazudinātu. Dzīve atdzimst, cienot dažādību, pielāgojot to radīšanai, nevis patērēšanai un tverot realitāti visā tās sarežģītībā. Taisnīgumam pirmāmkārtām jākoriģē dzīves forma, cilvēku darbība dzīves formā, kā arī Eiropa un tās demokrātija.

Kopienas-nometnes (Cités-camps) ir jāaizstāj ar demokrātiskām pilsoņu Kopienām. Radošie tur gādā par taisnīgumu un spriež taisnu tiesu kā līdzīgi starp līdzīgiem. Radīt nozīmē veidot taisnīgāku Sabiedrību. Sabiedrība ir Radīšanas centrā, lai izvairītos no taisnīguma pārvēršanas par finanšu operāciju, kas neļauj veikt Sabiedrībā nekādas korekcijas. Vairs nav runa par vainīgo padarīšanu par upuriem un upuru padarīšanu par vainīgajiem; taisnīgumam jāveido Sabiedrība, kur valda vienlīdzība, mīlestība, miers, brīvība un solidaritāte. Jautājums tiešām ir par Sabiedrību. Un tas nav reducēts uz likumu, noteikumu harmonizācijas apspriešanu, lai būtu vieglāk konkurēt, būt konkurētspējīgiem, produktīvākiem, taupīgākiem, lai būtu lielāka izaugsme un, beigu beigās, lai būtu mazāk oriģinalitātes un jaunrades.

Taisnīgums ir tas, kas Radīšanas procesā ļauj brīvi izpausties talantiem visās jomās.

Tas nav teilorizēts, feodāls, koloniāls, tas veido Sabiedrību, kas sniedz gudrību un atbrīvo cilvēka vitālo enerģiju. Taisnīgums ir iespējams, pateicoties uzskatu dažādībai, ar ko cilvēki dalās globālajā tīmeklī un sociālajos tīklos. Taisnīgums ir miermīlīga, bet nepārtraukta revolūcija pret aristokrātiju un buržuāziju, pret netaisnībām. Jaunajai pasaulei, kas briest, vairs nav nekādas līdzības ar to pasauli, kuru mēs pazinām. Jaunajā pasaulē par taisnīgumu negādā zvērinātie, bet gan līdzīgi starp līdzīgiem, paši pilsoņu Kopienas locekļi, un viņu pienākums ir ne tikai spriest tiesu, bet arī izskaust netaisnības cēloņus, koriģējot dzīves formu, ja nepieciešams. Sankcijas izpaužas kā pienākums sniegt ieguldījumu Kopienas attīstībā. Jo Sabiedrība, kas dēvē sevi par attīstītu civilizāciju, nevar turpināties un attīstīties augstprātībā, piebāžot aizvien pilnākus cietumus ar tiem, kas nosaukti par vainīgajiem, un izstumjot viņus no sabiedrības. Tas var vest tikai pie lielas potenciālo rekrūšu masas, ko savervēt visāda veida kariem un kolonizācijām, kas noderīgi Sistēmai, Finansēm un nometnēm, bet neļauj veidot dzīves formu un pilsoņu Kopienu.

Kopienai jāļauj atsvabināties no Sistēmas un no Finansēm, lai tā iegūtu pilnīgi neatkarīgu dzīves formu.

Kopiena nedrīkst ļaut Sistēmai un Finansēm atgūt varu pār to, un arī lai aizstāvētos, tai atklāti jānosoda globalizācija, kuras mērķis ir pārvērst Kopienu finanšu operācijās. Kopiena aicina „Sašutušos” veidot jaunas Pretošanās Padomes, jaunus „Volstrītas dumpjus” („Occupy Wall Street”), lai savaldītu tirgus un finanšu institūcijas; tā aicina arābu un arī citu valstu revolucionārus gāzt Sistēmas un Finanšu oligarhiju. Šī kustība izvēršas visā pasaulē; tā ir par Valsts, Baznīcas un Finanšu nodalīšanu, lai Taisnīgums kļūtu patiesi cilvēcīgāks. Briestošā revolūcija solās definansializēt, atbrīvot visu un visus no caurvijošām finanšu operācijām un darīt galu naudas varai. Tā aizstāv dzīves formas meklējumus, kas nes Taisnīgumu un Mieru. Tā meklē miermīlīgus izpausmes veidus, kas skaidri atspoguļo prasību pēc cilvēka cienīgas dzīves – radīšanas demokrātijā, pilsoņu Kopienā, Sabiedrībā. Patērēšanas demokrātija, kam cilvēki tika netaisnīgi pievērsti, ir izbeigta. Cilvēki atskārš, cik viņi ir dažādi un viens otru papildinoši šajā daudzveidībā; ka sociālā saliedētība izriet no solidaritātes – kopīgai izaugsmei, nevis nevienlīdzības vairošanai. Saliedētību nodrošina nevienlīdzības izskaušana. Nevienlīdzībai nav vietas taisnīgā sabiedrībā!

Vai Eiropai izdosies saprast šo principu, ņemot vērā pašreizējās nodokļu politikas, kas neatbilst cerībām un gluži pretēji gaidītajam – liek samilzt nevienlīdzībai? Ja Eiropa to sapratīs, tas pierādīs acīmredzamo: Kopiena top saliedētībā un Taisnīgumā, un tā ir mūris pret naudu, nevis naudas vergs. Kopienas uzdevums nav līdzsvarot dažādas varas, bet gan atbrīvot cilvēkus no pakļautības, lai varētu radīt ilgstpējīgu Sabiedrību.

Vai Eiropai nebūtu vajadzējis nostiprināt katras nācijas Taisnīguma pamatus, lai netiktu sabūvēti Bābeles torņi?

Eiropa nespēja savaldīt dažādu tiesību speciālistu ordu invāziju tā, ka bez šīs ordas cilvēki vairs nevar paspert ne soli, nedz arī veidot attiecības. Ikvienam ir pa juristam, kas nozīmē attālināšanos no Sabiedrības, līdz tā iznīkst. Kad juristi bija pabeiguši Sabiedrības hibridizāciju, viņi to virtualizēja, padarot Sabiedrību par vairāk nekā abstraktu, pat nesaprotamu. Un tā cilvēki tiek turēti nepārtrauktā tiesas procesā – bet ne tādēļ, lai nodrošinātu (zudušās) Sabiedrības funkcionēšanu, bet gan lai speciālisti pārtiktu no nevienlīdzības, kas kā kaskādē tiek nodota risināšanai tālāk – no vietējā uz valsts un tad uz starptautisko līmeni. Cilvēki tiek mudināti abstrahēties no Sabiedrības, lai nebūtu jābēg prom. Viņi līdzdarbojas Finanšu virtualizācijā un grib izvairīties no nodokļu maksāšanas. Šādi radīt Taisnīgumu nav iespējams, un pasaule vairs nespēs apstādināt Finanses barojošās nevienlīdzības ražošanu. Juristi ir nolikti kalpot Finansēm cīņā pret jelkādu Sabiedrību. Viņu atlīdzība pieaug, viņus interesē tikai visienesīgākās lietas; viss ir bizness, un peļņu var gūt ar juridiski-finansiālām shēmām un pat ar kolektīvām sūdzībām (collective actions), kas apdraud ne tikai to, kas vēl palicis pāri no Sabiedrības, bet arī pašas Finanses.

Bija jānonāk tiktāl, lai juristi beidzot saprastu: viņi ir Sistēmas kraha (līdz)dalībnieki. Vai tad viņi nebija tie, kas piesedza un pat organizēja likumu un direktīvu pārkāpšanu, padarot Sistēmu nekotrolējamu (ex ante, tikpat labi kā ex post) līdz pat pilnīgai diskreditācijai?

Beidzot jāatzīst, ka Sistēma ir korumpēta un pat dažreiz ar juristu palīdzību. Ne jau tikai bankas būtu jāregulē un pat jāpārstrukturē, lai darītu galu ļaunprātīgai uzticības izmantošanai, bet arī visa banku ekspertu armāda, kuru pulkā ir arī daži spoži juristi, kas specializējas Sabiedrības „ķermeņa” sadalīšanā gabalos. Citiem vārdiem sakot, Sabiedrība ir slima. Tā nonākusi tiktāl, ka tai trūkst patiesa taisnīguma, lai aizsargātu savu imūnsistēmu pret Sistēmas agresiju. Jā, Eiropa ir nepārtrauktā tapšanas stadijā, taču būtu labi, ja tās rīcībā būtu skaidra situācijas analīze, lai nebūvētu uz smiltīm. Eiropa jāceļ uz stabiliem pamatiem; pamatiem, kas ļauj attīstīties dzīves formai, nevis Finanšu impērijas ekspansijai; dzīves forma nepieciešama, lai varētu attīstīt cilvēka sociālo, sabiedrisko potenciālu; tajā nav vietas Finanšu neparedzamībai un nepastāvīgajiem tikumiem. Eiropa ir veidojama uz Taisnīguma pamatiem. Kā gan citādi tā varētu likties pievilcīga tik daudzām tautām, kas cer uz Eiropu (vai Eiropas Padomi), lai dzīvotu un izdzīvotu?

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti