Bernārs Sordē: Pārskatīt Izglītību un Pētniecību

Piedāvājam trešo no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu” – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

 

Finanšu operācijās pārvērstā globalizācija ir stipri mainījusi aktivitātes un to izkārtojumu telpā. Uzņēmumus tagad var restrukturizēt, stratēģiski apvienot, iegādāties un pārpārdot. Dzimst jauni attīstības (mega)centri, bet lauki pārvēršas tuksnešos. Robežas bieži vien nepastāv; tās tiek viegli pārvarētas, lai izmantotu kādas teritorijas sniegtās priekšrocības preču, finanšu pakalpojumu un darbaspēka plūsmu pārvaldē. Brīva kustība ir valdošo aprindu brīvība pārkārtot teritorijas pēc saviem ieskatiem. Viņi lemj, kuras iespējas izmantot, rada jaunas, lai gūtu lielāku peļņu. No iedzīvotājiem tiek prasīta pielāgošanās – būt elastīgiem un, ja nepieciešams, mobiliem.

Izglītības iestādēm ir jāgādā par cilvēku pieskaņošanos Sistēmas evolūcijai. Tās jau sen attiekušās no neatkarīgas lomas Sabiedrības veidošanā.

Tās vairs nerada pilsoņu Kopienu (Cité), bet gan nodarbojas ar izglītības loģistiku, nometinot izglītojamos vienkopus, lai atbilstu globālo tīklu nometņveidīgajai darbībai. Izglītības iestādēm ir piešķirta autonomija, kādu parasti dod apakšuzņēmējiem, pieļaujot atšķirības pārvaldē, kas vienlaikus nedrīkst mainīt vai kaitēt uzņēmumu grupas pārvaldei. Mācību iestāžu autonomija ir vajadzīga Sistēmai, lai „brālīgi” sadalītu lielo (grupas) uzņēmumu izraisītas attīstības nastu, uzveļot to sabiedrībai un, ja nepieciešams, izveidojot valsts-privāto partnerību. Iestādes ir pakļautas reitingiem, lai mudinātu tās pavadīt un pieskatīt lielo kompāniju virzību globalizācijā. Tās pašas kļūst globālas, taču tiek sarindotas hierarhiski un piedalās Sistēmai vajadzīgajā nevienlīdzības uzturēšanā, Sistēmas finanšu hierarhiskās darbības nodrošināšanā. Pasaule patiesi ir Finanšu impērijas varā, kas radījusi savu aristokrātiju un vietējo buržuāziju.

Valsts nodarbojas galvenokārt ar investoru piesaisti, daudz nesatraucoties par izglītības iestādēm.

Tās tiks pielāgotas pēc tam, tiešā sasaistē ar investoriem; tām jābūt prezentablām, lai tās varētu nodot investoru rīcībā. Ir skaidrs, ka mācību iestādēm un to programmām būs jāseko Sistēmas evolūcijai. Faktiski globalizācija ir tās privatizējusi. Izglītības iestāžu potenciālajiem klientiem nav nekāda sakara ar teritoriju; teritorijās vairs nav kultūras „atradņu” – analogu naftas vai citu izejvielu atradnēm – kas nodrošinātu valsts nākotni, ļautu panākt citas, attīstītākās valstis, izrauties un atbrīvoties no kolonizācijas, atmaksāt parādus. Ja vēl tomēr ir kādas atradnes, tās tiek cedētas Finanšu impērijas varenajiem un turklāt par viszemāko cenu, jo ir Krīze. Valstis ļaujas, lai finansisti tās izģērbj kailas, jo vēlas izrādīt paklausību un menedžerisku kompetenci tās suverenitātes pārvaldīšanā, kas tām vēl atstāta. Jāatzīst, ka valstīm patiešām palicis visai maz autonomijas vadības grožu turēšanā.

Pētniecība līdz šim nav minēta apzināti, jo tā ir turpinājums izglītībai un ir no tās ļoti atkarīga. Pētniecībā Sistēmas evolūcija ir atstājusi vēl dziļākas pēdas, izvēloties stratēģiski izdevīgākās vietas pētniecības centru izvietojumam. Sistēma ņem vērā vispārējo reitingu, kāds piešķirts tai kalpojošajām izglītības un pētniecības institūcijām. Reitings jau būtībā atspoguļo institūciju stratēģiju augsta potenciāla tirgu iekarošanai. Uzņēmumiem svarīgākais ir sagrābt un attīstīt jaunas kultūras „atradnes” uz vietas, pat ja tas nozīmē racionalizēt savu klātbūtni tradicionālajos tirgos. Savos tradicionālajos tirgos uzņēmumi var iztikt arī bez pētniecības un, varbūt vēlāk arī pārtraukt ražošanu vai montāžu.

Tirgos ar stabilu noietu nav jānopūlas ar pētīšanu, to var delokalizēt uz citām valstīm.

Tā ar vairumu preču un pakalpojumu jau ir noticis, „pamestajām” valstīm un iedzīvotājiem būs jāsamierinās ar atbilstoši iesaiņotu un formatētu zināšanu importu. Būs jāsaprot, ka ir labāk un lētāk ieviest vietējā tirgū ārzemju inovācijas un pieradināt patērētājus pie tām. Valstīm pārsvarā vairs nevajadzēs uzturēt pētniecības un izglītības „atradnes” uz vietas, ja nu vienīgi tādas, kas sniedz pamata zināšanas. Valstis ļāvušas šīm „atradnēm” ātri izsīkt – nevienlīdzīgā attīstībā, laižoties lejup pa nabadzībā vedošu attīstības spirāli, kas pirms tam bija augšupejoša un turību sološa.

Eiropa tiecas īstenot politiku, lai kaut ko darītu lietas labā: ir piešķirts vairāk naudas, lai spētu pretoties Eiropas zināšanu telpas demontāžai. Bet to ir grūti panākt, jo ir jānodrošina investoru brīvība spēlēt konkurences spēli un tādējādi – padarīt Eiropas telpu vēl nevienlīdzīgāku. Tas izglītībai un pētniecībai dod vēl mazāk iespēju pildīt nevienlīdzību mazinošu lomu. Eiropa ir atdevusi atbildību par savas teritorijas labiekārtošanu globālajiem tīkliem, kas var izraisīt tikai un vienīgi vēl lielāku nekotrolētību. Globālie tīkli pieņem lēmumus, brīvi saimniekojot pasaules telpā un izvirzot valstīm aizvien vairāk prasību. Eiropa varēs gūt „panākumus” tikai tad, ja tai izdosies salāgot savu un globālo tīklu izvēlēto un „konfigurēto” zināšanu telpu. Bet patiesībā šie „panākumi” nozīmē pilnīgi un galīgi kļūt par Finanšu un finanšu globalizācijas kalponi.

Izglītība un pētniecība globalizējas un nepakļaujas vairs nekādai, ne politiskai un nedz arī Eiropas un tās dalībvalstu, uzraudzībai.

Izglītības un pētiecības institūcijas atver filiāles visā pasaulē, lai apmierinātu dažādas uzņēmumu, valsts un privātās administrācijas prasības, kas pēc savas iegribas rada vai iznīcina darba tirgu. Izglītības un pētniecības iestādes veido un pārveido Eiropu, atbrīvojot valstis no valstiskajām funkcijām izglītības jomā, kuras tām būtu vajadzējis pildīt, ja šīs funkcijas būtu politiskas, nevis ekonomiskas. Pietrūkst pavisam nedaudz, lai izglītības un pētniecības iestādes pašas pārvērstos par tīkliem, piesaistot no finanšu tirgiem savai attīstībai nepieciešamos naudas līdzekļus. Izglītības un pētniecības liberalizācija jāturpina, lai cilvēkiem sniegtu pietiekami plašu patēriņa gammu un viņi varētu justies labi pasaulē, kas reducēta uz patērēšanu. „Patērēt patērēšanai” kļūst par pašmērķi un robežojas ar absurdu, jo aizvien retāk ir runa par ražošanu, kur nu vēl radīšanu. Viss tiek reducēts uz finanšu operācijām; pie izglītības un pētniecības var tikt kā pie jebkuras preces vai pakalpojuma – ņemot kredītus ar augstām procentu likmēm, uz kuru bāzes (līdzīgi kā hipotekārajiem kredītiem) tiek radīts otrreizēju kredītu apjoms (subprime). Vienīgais mērķis ir paplašināt klientu loku, ne jau attīstīt teritoriju. Finansēm un bankām izdodas turēt iedzīvotājus kredītu varā. Attiecīgais tirgus segments ir svarīgs viņu pastāvēšanai un izdzīvošanai. Izglītība-pētniecība ir „Finanses”, kas stāv ārpus un pāri šai pasaulei, tās ir globalizētas un, protams, kosmopolītiskas, un vienaldzīgas pret teritorijām un kultūrām.

Izglītība un pētniecība neizkopj individuālos potenciālus, tā deformē tos, lai pievērstu patērnieciskumam un garantētu Finanšu darbību, izšķiežot vitālo enerģiju.

Ir pēdējais laiks krasam domas pavērsienam. Ikvienam indivīdam kā unikālai būtnei, piedaloties sabiedrības veidošanā, ir jāzina, ka bez šīs sabiedrības viņš nav nekas. Sacensība sabojā pasauli. Tā selekcionē indivīda „noderīgās” īpašības un apdraud viņa daudzību[1] (multitude). Cilvēkam ir svarīgi attīstīties kopienā, pētnieku un sava amata meistaru komandā, nevis būt piekaltam tehnoloģiju konveijera lentei, mašinizētam un pēc mēra piegrieztam. Pētniekiem un sava amata meistariem jāsaglabā brīvība un jāturas kopā, lai varētu noteikt attīstības gaitu un veicināt to, nesagraujot sabiedrību. Izglītībā un pētniecībā nozīmi atgūst tutorat metode – Skolotājs kā ceļvedis dzīvē, garīgais un intelektuālais balsts, padomdevējs un virzītājs, - lai varētu nodot zināšanas un pieredzi no vienas paaudzes otrai un vēl vairāk – saglabātu cilvēci kā kopienu, bez kuras pasaule iet bojā. Visi kļūst par Skolotājiem (multi-tutorat), lai aptvertu visas zināšanas un prasmes, un skolnieks vienlaikus būtu arī skolotājs, un otrādi. Morāli novecojušas nav iekārtas, bet gan drīzāk sabiedrības sociālā organizācija, kas ir saskaldīta (specialitātēs, apakšlīgumos, delokalizācijās) un neļauj iekļaut visus sabiedrības locekļus dzīves formā. Sabiedrība ir dzīves forma, to nedrīkst pakļaut patērnieciskumam. Multi-tutorat nozīmē aizstāt patērēšanu ar radīšanu. Tas nozīmē ņemt vērā talantus, teritorijas; atvērtību pasaulei, pieeju pasaules enciklopēdijai, Kopējā Labuma veidošanu, apzinoties, ka tas jādara pasaules mērogā, lai pasaule būtu solidāra, nevis nevienlīdzības plosīta un rezultatīvisma apsēsta.

Izglītība un pētniecība ir atbrīvošanās no Finanšu verdzības; tā nozīmē pētīt Kopējo Labumu – esošo un to, kādam tam vajadzētu būt, lai kopiena – sadarbojoties ar citiem pasaulē – būtu vienota Radīšanā.

Tādi projekti kā ITER tad vairs nav tikai transkontinentāli, bet gan globāli. Tie vairs nav nozīmes ziņā sekundāri, kā ekoloģija ANO ietvaros, bet gan visu gribēti, prioritāri un eksistenciāli. Valstīm jābūt vienotām Kopējā Labumā, lai sabiedrība iegūtu no nevienlīdzību mazinošas attīstības. Valstu izglītības un pētniecības institūcijas, kas tad darbotos vienoti, piešķirtu īsto nozīmi federācijai – solidaritāte pasaules attīstībā, nevis vara, kas nozīmē sāncensību. Izglītības un pētniecības institūcijas ciešām saitēm savieno valstis un padara tās līdzdalīgas pasaulē. Pavērsiens domāšanā rodas, redzot, cik daudz iniciatīvu pārvērstas finanšu operācijās, kur dzinulis ir peļņa, nevis kopība. Tas ir signāls ikvienam piedalīties Kopēju Labumu radošas, nevis patērējošas dzīves formas veidošanā; visā dzīves garumā piedalīties izglītībā un pētniecībā, nepieņemot domu, ka kāds varētu būt novecojis „pasaules Kopienā”. Dzīves forma un attīstība ir savstarpēji saistītas. Ikviens indivīds rada savu talantu vadīts. Nav ceļmalā pamestu cilvēku; indivīda vitālā enerģija ir Kopējs Labums, un katrs cilvēks ir vērtība, kā ikviens koks un citi augi, dzīvnieki, minerāli.

Šajā aspektā ir svarīgi, lai Eiropa pārskatītu savu pieeju – lai celtu, nevis grautu Eiropu, pakļaujoties Finansēm, sāncensībai, bagātību uzkrāšanai un aristokratizācijai. Vairāk nekā savstarpējā diplomu atzīšana būtu jāsekmē zināšanu un talantu – un tātad kompetenču – daudzveidība; jāpieņem citāds kā papildinošs, esamību bagātinošs, kā svarīga daudzības sastāvdaļa. Agrāk kompanjonāžas dalījās dzīves formās; pieredzējušie amatnieki nodeva nākamajām paaudzēm ne tikai darba metodes, bet arī prasmes un zināšanas, un dzīves pieredzi. Šodien netiek peltas Erasmus veida programmas, īpaši tādēļ, ka programmas vieno iesaistītās mācību iestādes, lai tās varētu kļūt par starptautiskiem tīklveida uzņēmumiem. Šīs programmas dod vairāk labuma globalizācijai, nevis Eiropai. Mācību iestādēm – līdzās zināšanām un prasmēm – būtu jānodod tālāk dzīves formas; tām jābūt atvērtām visiem vecumiem, izcelsmēm un daudzveidībai, lai kalpotu nevienlīdzību mazinošai attīstībai.

Tām jābūt radošām, nevis inovatīvām, un radošām vairāk sociāli, nekā tehniski.

Humanitārajām zinātnēm un mākslām jāatgūst nozīme starp citām (t.sk. eksaktajām) zinātnēm, nemaz nerunājot par finanšu menedžmenta disciplīnām, kas, protams, ir morāli novecojušas. Eiropai jākļūst dziļākai – ne jau ar zināšanu sacensības ekonomiku, bet gan ar Sabiedrību, kas sniedz gudrību un atbrīvo cilvēka vitālo enerģiju. Tad arī pilsoņu Kopiena neizzūd nometnēs, bet gan aug un plaukst, brīva no jelkādas paverdzināšanas. Eiropas izglītības un pētniecības iestādēm jāspēj piedāvāt kas vairāk par paredzēšanu, futuroloģiju vai prognozēm; tām jāveido pasaule-teritorija, kas atbrīvo un atbrīvojas. Tā nav utopija, tā ir preventīva darbība. Apmācība vai pētniecība vairs nav ne oportūnistiska, ne viendienīga. Tās ceļ pasauli, kas atbilst cerībām un vēlmēm. No iestādēm netiek prasīti biznesa plāni un ceļa kartes, lai pierādītu rentabilitāti; tām jānodarbojas ar tādas Sabiedrības koncepcijas izstrādi, kas „dotu pasaules Kopējam Labumam nepieciešamo vitālo enerģiju” – mazliet līdzīgi kā Abrahama Linkolna savā laikā dotais uzdevums ASV Universitātēm.

Kopējais Labums pieliek punktu visa veida imperiālismiem, kā vienpolāriem, tā arī daudzpolāriem. Mācīties to, ka ir iespējams dzīvot citādāk, ir vitāli svarīgi, lai izrautos un izrautu Eiropu no Sistēmas. Tāpēc nevajag baidīties iziet ārpus vēstures un citu disciplīnu rāmjiem, kas pēc mēra piegriež zināšanas un prasmes. Daudzdimensiju pieeja ļauj izvairīties no sektantisma: tā aptver pasaules teritoriju kopumu, egoistiski nesadalot tās pēc specializācijas. Attīstība attiecas uz visām Eiropas-pasaules sociālā ķermeņa daļām.

Iecerēto Eiropu veido solidāras valstis, kas ļauj tai būt daudz solidārākai ar pasauli. Eiropas dzīves forma ir viesmīlīga; tā elpo vienā ritmā ar pasauli.

Atšķirīgs redzes leņķis ļauj mācīties no citiem cilvēkiem un citām dzīvām radībām un vielām. Finanšu iedibinātās hierarhijas vairs nav spēkā un nav lietojamas. Tās bija ieslodzījušas pasauli normās un standartos. No tā bija jātiek vaļā. Izglītībai un pētniecībai būtu bijis jāsagatavo cilvēki renesansei. Eiropa būtu bijusi pavisam cita. Izglītībai un pētniecībai jāatbrīvo no Sistēmas, nevis jāiesloga tajā. Tad tās būs progresīvas.

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

[1] Tulkotāja Rinalda Zembaha ieviestais jaunvārds latviešu valodā, Ž. Delēzs, F. Gvatari, Kas ir filosofija?, Jāņa Rozes apgāds, 2011 – tulk. piezīme.

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti