Bernārs Sordē: Lielā mobilitāte

Piedāvājam vienpadsmito no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Komunikāciju un transporta attīstība veicinājusi dažādu aktivitāšu centru izaugsmi, vienlaicīgi hipertrofējot tos. Šī „attīstība" balstās infrastruktūras koncentrācijā un monopolā, kas ļauj samazināt attālumus un pārvaldīt arvien plašākas laiktelpas. Disnejlenda kļūst par klientu piegādes zonu, vilinot apmeklētājus no dažādām zemēm un kontinentiem, lai vienlaikus nodrošinot ienesīgumu, turpinātu attīstīties. Šodien cilvēki ir nepārtrauktā kustībā; viņi vairs nevar cerēt uz vietējām vajadzībām pielāgotu infrastruktūras tīklu; cilvēku plūsmai jāveicina faraonisku infrastruktūras projektu attīstība, kas izraisa migrāciju – sākumā īslaicīgu un pēc tam – pastāvīgu.

Agrāk produkcija slīdēja pa rūpnīcas konveijera lenti, strādniekam paliekot savā postenī; tagad arvien biežāk cilvēki pārvietojas – vispārējas mobilitātes garā, bet produkcija stāv uz vietas.

Tas ne vienmēr nozīmē darba un dzīves apstākļu uzlabošanos. Cilvēkiem pavēlēts būt nepārtrauktā kustībā, dzīties pakaļ infrastruktūras objektiem cerībā gūt tiem pieeju, ja vien finanses to atļauj; viņi nedrīkst veidot pastāvīgas saites ar savu dzīves vietu. Saites tiek veidotas tikai ar infrastruktūras objektiem un uz zināmu laiku, kamēr cilvēkus un objektus vēl nav skāris nolietojums un tie ir konkurētspējīgi un produktīvi. Izaugsme pasaulē notiek, galvenokārt, pateicoties pārmērīgām hipertrofijām, kas vairo Finanšu vadošo darboņu – nepārtrauktas cilvēku un produktu kustības organizatoru – migrāciju, un, pateicoties loģistikai, kas ļauj atpelnīt hipertrofijās ieguldīto. Pasaule tādējādi ir lemta hipertrofijās balstītai izaugsmei; tās labiekārtojums līdz ar to kļūst arvien kroplāks, jo to nosaka ienesīgumu, konkurētspēju un produktivitāti veicinošas satiksmes un sakaru sistēmas, kas ļauj samērā īsā laikā gūt peļņu no ieguldītā un veikt hipertrofēto būvju renovāciju. Teritoriju labiekārtošana iekļauj renovācijas perspektīvu, lai būtu brīva telpa spekulācijai, t. sk. ar nekustamo īpašumu.

Pilsētu infrastruktūras objektu, arī apvedceļu būve seko izaugsmei un nosaka cilvēku moblitāti un ar to saistītos izdevumus. Tiek veicināta spekulācija, ražošanas vai pakalpojumu uzņēmumiem arvien biežāk pelnot no uzņēmuma mītnes pārdošanas pilsētas centrā un tās pārcelšanas uz perifēriju. Varam secināt, ka komunikāciju attīstība veicinājusi spekulēšanu, kas der Finansēm, izrīkojot un paverdzinot cilvēkus. Cilvēki to izjūt vai katru dienu, taču Sistēmu nevaino. Viņi nesaprot, ka globalizācija, kas rada Sistēmu vienīgi sev pašai, pakļauj viņus Brauna kustībai, sagraujot visas sociālās struktūras – no ģimenes līdz sabiedrībai un pat pasaulei – un tādējādi apdraudot Dzīvību, nemaz neminot neatgriezenisku vides piesārņošanu un izpostīšanu. Tiek sarautas cilvēku solidaritātes saites ar pasauli; var vien sevi mierināt ar sasniedzamību sociālajos tīklos (Facebook, Twitter...), kas ļauj emancipēties un izvairīties no Finanšu nenoteiktās tieksmes ieviest sev tīkamu sociālās organizācijas formu kārtības, efektivitātes un drošības vārdā. Cilvēki paši iemācās likt lietā komunikācijas ieročus, lai atbrīvotos no Finanšu impērijas.

Ir pienācis brīdis, kad ar virtuālu pašorganizēšanos, cilvēki mēģinās gāzt Finanses un tās spekulantus.

Finanses, kas ir vairāk virtuālas, nekā reālas, pateicoties bezjēgas un bezrobežu spekulācijām, sastapsies ar virtuāli atjaunotas, sašutušas cilvēces pretestību. Un pretestība gūs virsroku, ja pratīs atgūt un no jauna cilvēciskot Sabiedrību, kas nozīmē, atslēgt to no tīkla, kas veido pakļautību Sistēmas hipertrofijām. Finanšu karadarbība pret Cilvēci notiek divos veidos: kontrolējot satiksmes ceļus un sakaru līdzekļus un attiecīgo teritorijas iekārtojumu. Progress netiks pamests novārtā, tas tiks „iekarots" – „Occupy Wall Street" nozīmē. Tā nav atgriešanās Viduslaikos. Nāk jauns laikmets – solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmets, kas ļaus cilvēcei progresēt. Tā nav tehniskas dabas revolūcija, kā daudzi paredzēja, vēloties pasaudzēt Sistēmu; tā ir dzīves formas un dzīves telpas labiekārtošanas revolūcija. Vairs nebūs organizētas nemitīgas pārcelšanās, vai arī tās notiks reti – tad, ja cilvēks pats, nevis Finanses, to vēlēsies. Demokrātija nozīmē saglabāt un izplatīt Dzīvi – iespējami tālu, dziļi, kā asins plūsmu kapilāros; zināšanu un prasmju pielietojums it visur ir enciklopēdiski plašs un brīvs un veido Kopējo Labumu. Var saprast Sistēmas vadoņu paniskās bailes noslīkt savā propagandā, pietiekami neanalizējot industrializētās globalizācijas (teilorisma vai lean menedžmenta) regresīvos aspektus. Valdošie nezina, ko iesākt ar pilnīgi nepiemērotām, novecojušām organizācijas metodēm, kas ļāva tikt pie varas ar ad hoc institūciju palīdzību. Šīs metodes lika kārtot un pārkārtot dzīves telpas un plūsmas, pilnībā ignorējot sākotnējās ieceres. Tām bija jāpierāda uzticība Finansēm, un nu tās ir diskreditētas, atzītas par nehumānām. Dzīves formas revolūcija ne tikai pārveidos, bet apšaubīs metožu būtību. Ir vajadzīgas metodes, kas rada pavisam citu dzīves telpas iekārtojumu un atšķirīgu jaunu tehnoloģiju pielietojumu.

Cilvēki pāries no virtuālā uz reālo, iekārtojot telpu kā dzīves formu, kas sakņojas dabā, domās un darbībā, pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Talantiem sadarbojoties, cilvēki veidos Sabiedrību bez hierarhijas. Sociālie tīkli ietver cilvēka, dabas un tehnoloģiju komponenti; pār pēdējo cilvēks būs noteicējs, balstoties savā pētnieka, amata meistara un radītāja būtībā. Vēlme būt kopā un savstarpējs atbalsts neļaus cilvēku atkal padarīt par līdzekli. Patiesībā, jāsāk ar izpratni par pilsoņu Kopienas sociālo uzbūvi, un tad – jārada jauna sociālo tīklu koncepcija, nevis otrādi, ļaujot Finansēm būt par noteicējām. Cilvēks atgūs veselumu, spēju pretoties tehnoloģijām, pār kuru nebeidzamo „jaunradi" viņš nebija noteicējs. Labiekārtot dzīves telpu nozīmē mācīties radīt tehnoloģijas, lietot un attīstīt tās. Nekā kopīga ar agrāk iepazīto un ienīsto. Agrāk pasaules struktūru, lai tā būtu vieglāk uztverama, veidoja hipertrofēti infrastuktūras objekti ar apdzīvotām ietekmes zonām; tagad cilvēki prot veidot kaut ko cilvēcīgu – „sadarbību pilsoņu Kopienā", – lai vairs nekļūtu par savas jaunrades vergiem, bet gan noteicējiem pār jaunradi, kura veidos „cilvēka-dabas būtnes" laiktelpu struktūru. Sabiedrība ir sociāla „zināšanu un prasmju" transcendence. Tā vairs nav patērēšana ikdienas soļa atvieglošanai; Sabiedrība nozīmē saistību ar Dzīvi un agrāk par apgrūtinājumu uzskatīto pienākumu uzņemšanos. Dzīve nozīmē dalīties, lai ikviens būtu iekļauts un dzīvotu.

Dzīves pamats tiek veidots solidāri visiem kopā bez hierarhijas, lai atklātos visu cilvēku talanti, kas var būt noderīgi visaptverošam Sabiedrības progresam.

Tāpēc ir noteiktas robežas, ko Sabiedrība apņemas nepārkāpt, lai cilvēki varētu būt solidāri un vienlaikus – viesmīlīgi pret citiem. Jāizbeidz megalomānija, kas uzkrāvusi Sabiedrībai smagu materiālu un finansiālu nastu. Arī pārmērīga urbanizācija nav vēlama, jo tā atbrīvo Sabiedrības locekļus no atbildības vienam par otru; nevienu nedrīkst izstumt no Sabiedrības, ikviena uzdevums ir rūpēties par citu. Sabiedrībā nav pieņemama vienaldzība pret citiem, jo tā noliedz pienākumu palīdzēt nelaimē nonākušajiem, dalību Sabiedrības veidošanā un pilsoniskumā un apdraud solidaritāti. Saliedētība ir pastāvīga nevis epizodiska vēlēšanu dienas parādība ar pārliecību vai negribīgi atbalstot kandidātu, tādējādi balsojot par hipertrofijām kā pēdējo iespēju novērst sociālo sabrukumu. Būt tuvumā, lai spētu uzklausīt, ir vitāli svarīgi „cilvēkam-dabas būtnei". Distancēšanās no cilvēciskuma vai no dabas šajā ziņā ir traucējoša un liek aizmirst dzīvi. Tuvumam un uzklausīšanai ir nepieciešama dzīves telpas labiekārtošana, nevis nepārtraukta jucekļa radīšana, lai ar transporta un komunikāciju palīdzību bez apstājas pārceltu. Sabiedrības problēmām nav tehniska risinājuma, to nevar atstāt sociālo tīklu ziņā. Sabiedrība pieder universālas un kosmopolītiskas pilsoņu Kopienas veidotājiem, un vairāk par tehniku Kopienai jācenšas saprast cilvēku. Tieši cilvēciskā dimensija, kas piemīt Sabiedrību veidojošām pilsoņu Kopienām, ļauj piedāvāt atšķirīgus risinājumus saliedētības problēmām, lai cilvēki saglabātu savas vitālās enerģijas autonomiju un vienlaikus – solidaritāti. Šīs Kopienas sadarbojas un neļauj dominēt tehniskiem, vairumā gadījumu nehumāniem, risinājumiem; Kopienas ļauj ievērojami samazināt komunikācijas-transportēšanu-pārvietošanu, kas ar hipertrofētu tehniku aizstāj un atrofē Dzīvi.

Rodas līdzekļu ietaupījums, jo tehnika vairs nekalpo sacensībai konkurētspējas un produktivitātes vārdā. Komunikācijas, transports un pārvietošana vairs nekalpo tirgu iekarošanai, kas liedz cilvēkiem cilvēcisku dzīvi, vitālu enerģiju, autonomiju solidaritātē ar citiem. Solidāras vitālās enerģijas izplatīšanai daudz nevajag. Runājot par Eiropu, kā tā varētu rast piemērotu, stabilu konfigurāciju, ja to veido metropoles – varas monopoli, kas ir savstarpējā un starptautiskā – globālā un kontinentālā – cīņā par varu? Šīs hipertrofētās telpas tik ļoti koncentrējas uz globalizācijā pieejamo preču, pakalpojumu un finanšu (vairāk nekā cilvēku) plūsmas piesaisti, kas aizsedz Kopienas veidošanas grūtības. Nekāda vara, pat ne autoritāra, nespēs samierināt visas šīs plūsmas un radīt harmoniju; harmonija nav iespējama finanšu globalizācijā, – tikai cilvēku transcendējošā kosmopolītismā. Finanšu plūsmu piesaistei uzsāktais pozīciju karš beidzas ar Valstu sagrāvi, ko paveic metropoles, vēl pirms ir radusies pretoties spējīga Eiropa. Skaidrs, pirms mācīt pasauli, būtu nepieciešams radīt Sabiedrībā Dzīvi. Dzīve nozīmē atteikties no sāncensības hipetrofijās kā vietējā, tā starptautiskā mērogā; neveidot institucionālas superstruktūras, kuras nebūs rīcībspējīgas. Tas ir priekšnoteikums, lai mazinātu preču, pakalpojumu un finanšu plūsmas, un komunikācijas-transports-pārvietošana kalpotu solidātiem un miermīlīgiem mērķiem. Lai šis viedoklis rod dzirdīgas ausis Finanšu veicinātās brīvās apmaiņas aizstāvju vidū!

Brīvajai apmaiņai būtu jābalstās tikai un vienīgi abpusējā solidaritātē, lai respektētu pilsoņu Kopienu autonomiju un nepārvērstu tās cilvēku aizturēšanas nometnēs. Kopienām nevajadzētu atteikties no savas funkcijas un padoties brīvās apmaiņas, tai skaitā, Finanšu plūsmu liberalizācijai; tieši pretēji, šīs funkcijas ir jāpaplašina, lai Kopienas veicinātu, nevis grautu Eiropas vienotību. Ja tas izdosies, Eiropa varēs uzelpot un tai nebūs jāiespīlējas disciplīnas dzelzs kreklā. No antīkajiem laikiem zināmā „zelta likuma" nozīme arī vairs nav jāizkropļo; tas ir konstitucionāls dzīves likums: „Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši" (Mt.7:12). Tad Eiropa varēs atsākt runāt par savām vērtībām, ko tā uzkrājusi meklējumos pēc universālā, neaprobežojoties tikai ar jūdu un kristiešu saknēm. Eiropa balstās uz savām vērtībām, lai varētu kontrolēt brīvās apmaiņas plūsmas un atgrieztu pie Dzīvības „cilvēku-dabas būtni"; tās nedrīkstētu ieraut brīvās apmaiņas straumes atvaros, naudai kļūstot par vienīgo sarunu objektu. Tā tiktu aizmirsta Dzīve...

Ciematos, pilsētās un vairumā metropoļu vairs nav grāmatnīcu. Tās ir iznīdējuši loģistikas megacentri, kas piegādā globālajā tīmeklī pasūtītās grāmatas.

Metropoļu krustpunktos, kur labi attīstīts transports un komunikācijas, milzīgas platības tiek veltītas kultūras dehumanizācijai, tās padarīšanai par patērējamu jebkurā vietā un maksimāli ērti; kas pirmais brauc, tas pirmais maļ – pasūtījumu izpilde ir robotizēta un prasa maz darbinieku, ja neskaita tos, kuri pieņemti darbā ar fleksibliem nosacījumiem, uz neilgu laiku, Ziemassvētku dāvanu iesaiņošanai. Un cilvēki priecājas par jaunām darba vietām, kas nokritušas kā no gaisa. Evolūcija būs uzveikusi grāmatniekus. Gluži kā dinozauriem, kas traucē Finansēm, viņiem bija jāpazūd no šīs Eiropas un pasaules, kur tehnikas progresam nav nekā kopēja ar Sabiedrības progresu!

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti