Bernārs Sordē: Cilvēka-dabas būtnes pretestība

Piedāvājam devīto no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Kad cilvēks saplūst ar dabu, viņš izjūt nepieciešamību atgūt pašcieņu, izraujoties no Sistēmas. Šī „ekoloģiskā" alianse liek atteikties no antropocentriska pasaules uzskata, aizstājot to ar natūrcentrismu. Tur nozīme ir augu un dzīvnieku valstij, matērijai un brīvam pasaules radīšanas un jaunrades garam. Daba pašsaprotami nepieder cilvēkam; cilvēkam ir jābūt dabas cienīgam. Cilvēka mīlestību pret dabu nedrīkst pārvērst finanšu operācijā un ļaut Finansēm to piesavināties; mīlestība pret dabu ļauj cilvēkam veikt nebeidzamus atklājumus, kas ar analoģijas un atdarināšanas palīdzību ļauj progresēt dzīves formai. Pētot sugas un to savstarpējās attiecības, var saskatīt iespējas atbrīvoties no Sistēmas, redzot, ka dzīve ir iespējama ārpus tās, ja ļauj cilvēkam veidot pilsoņu Kopienu un izmantot talantus citādi, jo šobrīd ļaunprātīgi tiek izmantoti un sagrauti pat tie modeļi, ko cilvēkam un dabai izdevies izveidot mijiedarbībā. No Sistēmas „grēka" varēs atbrīvoties, jaunradot patiesu cilvēka un dabas mijiedarbību. Pētot to, kā Sistēma un Finanses noplicinājušas cilvēku un cilvēci, būtu lietderīgi vienlaicīgi aplūkot izkropļojumus, no kuriem cietusi daba. Tai bijis grūti, pat neiespējami pildīt savus pamata pienākumus pret noplicināto un dehumanizēto cilvēku. Cilvēcības atkarošanai jāiet roku rokā ar lielākiem dabas pienākumiem pret cilvēku. Tie ir jāatklāj no jauna, lai daba un cilvēks atgūst visas dimensijas, ārpus Sistēmas un tās Finanšu retingiem.

Tāpat kā cilvēkam ir jārūpējas par dabu, arī dabai jārūpējas par cilvēku, sniedzot emocionālo patvērumu, uzturu, ārstējot un ļaujot cilvēkam iepazīt dzīves formu, kas brīva no Sistēmas.

Saprātīgai politikai vajadzētu veicināt cilvēka un dabas atbrīvošanos no Sistēmas. Tas iezīmētu jaunu, solidāras autonomijas (tai skaitā starp cilvēku un dabu) vitālās enerģijas laikmetu, kas seko industriālajai ērai. Jādara viss iespējamais, lai izbeigtu Finanšu kanibālismu pret dabu nolūkā industrializēt vēl vairāk, būvēt pilsētas un piepilsētas, lai vairotu konkurētspēju un produktivitāti un galu galā iedzītu cilvēku vēl lielākā patēriņa verdzībā. Jādara viss, lai vairs neatsvešinātu cilvēku no dabas, nepadarītu viņu vienaldzīgu vai naidīgu pret to. Ar dabu jārod izlīgums, izraujoties no Finansēm.

„Cilvēka-dabas būtnes" jeb ekosolidāra politika būtībā nozīmē sacelšanos pret Sistēmu. Tā ļauj cerēt, ka dzīve netiks ziedota Sistēmai un Finansēm. Nākotne ir iespējama, ja pētnieki un sava amata meistari apvieno cilvēka un dabas gudrību, saprotot, ka no industriālās ēras jāsper izšķirošais solis vitālās enerģijas laikmetā. Viņi nepieļauj lauksaimniecības zemes platību sarukšanu, svešu (aram)zemju kolonizēšanu, agroindustrijas intensifikāciju, hipertrofētus tirgus. Viņi ciena savu dzīvesvietu, savu zemi, jo smeļas no tās enerģiju un spēku, lai pretotos Sistēmai. Bet, ja ekosolidāra politika tiks veidota kā kopija industriālajai politikai un, vissliktākajā gadījumā, naftas un derīgo izrakteņu ieguves industrijai, tad gan šo pētnieku un amata meistaru eksistence būs apdraudēta. „Cilvēka-dabas būtnes" politika, šķiet, ir pēdējā iespēja, lai glābtu dabu, neskatoties uz vispārēju priekšstatu par industrializāciju, kas, Sistēmas iedrošināta, vienīgā esot spējīga pabarot planētu. Taču par kādu planētu šajā gadījumā ir runa?

Sistēmas pērtiķos pārvērstu cilvēku planētu, kur viņus neviens pat vairs necenšas saprast? Vai planētu kā visas dzīvās radības dzīves laboratoriju?

Runājot par cilvēka un dabas simbiozi, mēs runājam par dzīvi, kas visiem spēkiem jāsaglabā kā svēts dažādības un evolūcijas iemiesojums. Dzīve ir atmiņa. Tajā iekodēta senču uzkrātā pieredze. To nevar feodalizēt, standartizēt; tā ir atbrīvota un respektējama iespēja būt. Pakļaujot cilvēku un dabu industrializācijai, tiek apdraudēta cilvēka nākotne, jo viņš tiek dzīvnieciskots un ieslodzīts nāves nometnē. Cilvēks – pētnieks un sava amata meistars – simbiozē ar dabu velta sevi kā meditācijai, tā konkrētai rīcībai, kā pārdomām, tā darbam, veidojot dzīves formu. Veselais saprāts viņam ļauj saprast dzīvi un izšķirt to, kas ir pretmets dzīvei; to, kas jāiegrožo, neražojot pārmērīgus kvantumus vitālās enerģijas citiem, bet gan nodrošinot savu autonomiju, to, lai citi var paļauties uz viņa solidaritāti; tādējādi kalpojot par laboratoriju Kopējam Labumam. Dzīves forma ir Kopējs Labums pasaules mērogā; tā nav privatizējama, jo ir svarīgi, lai pasaules Dzīve ilgst mūžīgi. Tāpēc ekosolidārai politikai jāiekļauj tādas aktivitātes, kas ir saderīgas ar Dzīvi un ir savstarpēji papildinošas, un saskanīgas. Šī politika nedrīkst tikt nostumta malā, tai jābūt pilsoņu Kopienas veidošanas centrā. Tā paredz autonomiju un vienlaikus sadarbību, tā ir absolūti nepieciešama demokrātijai. Neiznīcināsim lauku ciematus; tie atdzims, pateicoties spontānai pētnieciskai sadarbībai, kas sakņojas zemē un uzplaukst kā patiesība. Mērķis nav industrializēt, bet gan fundamentāli pārskatīt un radīt no jauna dzīvi. Sistēmas stiprināšana līdz pat visaptverošam un globālam enerģijas izsīkumam nav aktuāla; lēmums ir skaidrs un nepāprotams – radīt vitālas pretošanās enerģijas, domājot par citu pasauli.

Tieši vitālajā enerģijā apslēpts cilvēka un dabas spēks, cilvēks un daba to neatdalāmi vairo. Šis spēks ir jāatrod un jāvelta industrijas pamestajām un izkropļotajām teritorijām, lai rehabilitētu dabu un cilvēku, cilvēku-dabas būtni. Spekulācija izraisīja katastrofu, barbarisku attieksmi pret zemi, cilvēku izslēgšanu-deportāciju, Finanšu virsvaldību. Bet ar spekulāciju atmaskošanu un nosodīšanu vien nepietiek; nedrīkst kļūdīties vēlreiz un saraut saites starp cilvēku un dabu, kas radīja spekulācijām auglīgu augsni. Pētniekiem un sava amata meistariem piemītošās saites ir garants viņu uzticībai pasaules Kopējam Labumam un priekšnoteikums viņu dalībai Kopienas demokrātijā kā ikdienā, tā svētkos.

Kultūra sakņojas zemē, bet tā nav aprakta, tā spēj nepārtraukti bagātināties un uzņemt citas pasaules kultūras, atmetot mītu par rasu tīrību, kas ir aburds apgalvojums kā no zinātniskā, tā no vēsturiskā skatu punkta.

Kultūra nevar pastāvēt bez dabas, tā nevar pastāvēt arī globalizēto Finanšu izraisītas kultūras iznīcības apstākļos. Cilvēks-dabas būtne, kura dzīve ir pretošanās, ir vienlaikus dabas ainavu un savu iekšējo sajūtu skulptors. Izcelt dabas un cilvēka dabas vērtību ir sinonīmi, kas nozīmē līdzsvarot labo un kreiso smadzeņu puslodi, dzīvi un dzīves telpu, garīgumu un mākslu; šī pieeja ir antropo-natūr-centriska; vizuāli tā atgādina DNS dubultspirāli, kas sastāv no divām savītām, ar saitēm savienotām virknēm. Domāšanas duālā struktūra atspoguļojas organizācijās un institūcijās un maina cilvēka dalības veidu sabiedrībā. Pirms veikt kādu darbību, jāvērtē, kādu iespaidu tā atstās uz Dzīvi. Rūpes par dabu un cilvēku ir vienlīdz svarīgas. Tā nav dzīves patērēšana, bet gan nepārtraukts cieņas apliecinājums tai. Rodas nepieciešamie apstākļi tam, lai došana varētu atgūt nozīmi, arī ikdienā. Cēlsirdība veicina solidaritāti, jo domāšanā dominē holistiska pieeja; dāsnums netiek izstumts kā iepriekš, kad viss bija izteikts naudā un kalkulācijās, dāsnumu veicina pievēršanās no vīzijas realitātei un otrādi. Līdz ar to pilnībā mainās oikonomia (saimniecības vadīšana): ekonomika vairs nav abstrakta, no dzīves atrauta saikne starp piedāvājumu un pieprasījumu. Tā spēj aptvert vairākas kompleksas dimensijas. Ekonomika vairs nav nedz liberāla, nedz sociāla; tā kļuvusi par ekonomiku, kuras centrā ir dzīve (économie de la vie). Universitāte-pilsoņu Kopiena apņemas koriģēt industriālās ēras laikā radušās novirzes, lai sagatavotu augsni solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmetam; Universitāte atkaro to autonomiju, kas ir tās vērta: neatkarību no tirgoņiem, kuri pārdod tik vien kā erzac-dzīvi. Universitāte iegūst autonomiju izpratnē par dzīvi un tās neaptveramo dažādību, lai kalpotu demokrātijai, tā rod brīvību piedalīties pilsoņu Kopienas dzīves veidošanā, dzīves Kopienas radīšanā.

Eiropa atkal ir pārdomu procesā. Vai tā eksistē, pateicoties mēģinājumiem racionalizēt lauksaimniecības, cilvēku, izejvielu resursus? Sākumā tika noteikts saražojamais daudzums un minimālās cenas, lai sagatavotu Eiropas tirgu globalizācijai. Taču galu galā Eiropa aizmirsa to, kas ir dzīve laukos; aizmirsa arī par dzīvi pilsētās. Tā deva priekšroku finanšu, nevis sociālajai saliedētībai, kur, Žana-Lika Nansī (Jean-Luc Nancy) vārdiem runājot, ikviens būtu unikāls un respektējams, tāpat kā visi pārējie, kas veido kopumu (singulier pluriel). Eiropa neprot pakāpties atpakaļ un atzīt kļūdas, tā nodarbojas tikai ar brūču apkopšanu vai arī paliatīvo aprūpi. Nevar uzskatīt, ka slimība ir skārusi tikai kādu noteiktu darbības veidu, apdraudēta ir dzīve kopumā, neskatoties uz visiem – neizbēgami birokrātiskiem – klīniskiem izmēģinājumiem, par kuru īstenošanu lemts „no augšas", tālu no cilvēka-saiknē-ar-dabu. Izmēģinājumu nepietiekamie rezultāti vai drīzāk neveiksmes nespēj aizkavēt mazo lauku saimniecību iznīkšanu, cilvēku bēgšanu uz pilsētām; lauksaimniecības pielīdzināšanu naftas ieguves rūpniecībai, ko pavada multinacionāla un globāla agroindustrializācija; spekulācijas pasaules lauksaimniecības izejvielu tirgos ar milzīgām nevēlamām sekām, piemēram, bada dumpjiem.

Eiropa piedalās Dzīves iznīcināšanā – savās mājās un citviet, – „labākajā" gadījumā, aizstājot Dzīvi ar Finansēm.

Eiropa noplicinās savus laukus, mainīs ainavas, lai atbilstu tām, ko konkurētspējas un produktivitātes nolūkos izveidojušas strauji augošās ekonomikas. Šī atdarināšana būs paveikta, Eiropa pakļaus eitanāzijai daļu no sava cilvēka-dabas būtnes potenciāla. Kad Eiropas dzīves telpa piedzīvos krīzi, tā kļūs rentablāka ar lielu infrastruktūras projektu palīdzību, ar tādām integrētām izklaides un nekustamā īpašuma operācijām kā Disnejlenda, kas vairo konkurētspējai-produktivitātei nepieciešamo nevienlīdzību. Ellišķīgā loģika nāks gaismā; Eiropa pazaudēs savu ģenētisko mantojumu. Veltīgi tā būs centusies uzvelt atbildību ārpasaulei, tai pat laikā, aicinot migrēt uz Eiropu, lai atjaunotu tās ģenētisko materiālu. Nekas nelīdzēs. Eiropa saglabās tikai pavisam relatīvu pievilkšanas spēku un būs zaudējusi īsto, radošas brīvības, Dzīvi.

Eiropai jāatrod šī radošās brīvības Dzīve, lai taptu no jauna un apturētu nenovēršamo pasaules iznīcību, no kā arī Eiropa nebūs pasargāta. Tas nenozīmē egoismu protekcionisma garā, bet gan brīdinājuma signālu par tuvojošos apokalipsi, par ko liecina novērojumi un pētījumi par finansializācijas patoloģijām. Specializācija, tai skaitā, lauksaimniecībā, nedod cerību uz risinājumu, tai jābūt visaptverošai pieejai aktivitātēm, kas nav vērsta uz peļņu, bet tver Dzīvi tās daudzveidībā un sarežģītībā, lai izprastu Dzīvi un kalpotu tai. Tā varēs atgūt dzīves formu; pētnieku un amata meistaru sadarbība ietērps katru pilsoņu Kopienu un tās pilsētciematus atšķirīgās drānās; Kopienas vairs nebūs pagātni slavinošas vai utopiskas, bet gan neaizstājamas, lai Dzīvei būtu nākotne. Eiropa pamatoti interesējas, kādu lauksaimniecību dalībvalstis un iedzīvotāji vēlētos. Tikai šo jautājumu var saprast dažādi.

Vai tiek jautāts, kādas preces un pakalpojumus cilvēki vēlas no hipermārketa-Sabiedrības, ko paši radījuši vai ļāvuši tam tapt, lai turpinātos miers un saticība starp valstīm un Kopienas līmenī?

Vai tas ir dziļāks jautājums – par kādiem cilvēkiem-dabas būtnēm un nevis hipermārketa kalpotājiem mēs vēlamies (vai nevēlamies) būt? Mēs varam nojaust atbildes. Izvēle ir par labu Sabiedrībai, kur cilvēks ir saiknē ar dabu, dabas būtne, un kur mūsu attīstība ir iespējama. Šāda Sabiedrība ļaus mums atgūt īstu pilsonību – ne jau nācijai un tēvijai, bet gan lai veidotu un sargātu Kopējo Labumu pasaules mērogā. To pauž triangularitāte Dzīve-Miers, Daba-Pārtikšana, Zināšanas-Prasmes. Ekonomiska loģika pretstatā Dzīvei Eiropai liek atzīt, ka izšķērdība ir cieši saistīta ar peļņu. Patērētāji kļūst par vainīgajiem, jo Eiropai nav varas iejaukties visā globalizācijas ķēdē; tāpēc patērētājiem tiek pārmestas pārāk augstas prasības, kas savukārt ietekmē normas un standartus, kuru ievērošana maksā pārāk dārgi. Tā galarezultāts ir pārtikas atkritumu kalni. Hipermārketizētās Sabiedrības patērētāji pieliks punktu ražošanai. It visur pasaulē cilvēks-dabas būtne ies bojā, bez jelkādas īpašas reklāmas par viņa drīzo galu.

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti