Bernārs Sordē: Cilvēka daba nemīl tukšumu

Piedāvājam astoto no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Hipermārketā „Sabiedrība" darbojas neskaitāmi iepirkuma speciālisti, kas liek mazajiem piegādātājiem konkurēt ar globālajiem. Maksimāli lēti iepirkt un pēc iespējas vēlāk norēķināties ar piegādātājiem – tā Hipermārkets gūst savu spekulatīvo peļņu. Šeit vislielākie ieguvēji nav patērētāji, bet gan Finanses. Patērētāji ir kļuvuši par (ie)pircējiem Finanšu interesēs. Ne bez valsts institūciju atbalsta, viņi rada milzu spiedienu uz piegādājiem, lai tie kāpinātu ražīgumu un produkcija kļūtu aizvien lētāka.

Neapzinoties patērētāji bieži vien tādējādi vēršas paši pret sevi, jo lēta produkcija nozīmē mazāk darbavietu, tātad liekāku bezdarbu.

Sabiedrība liek cilvēkiem uz pašu atbildību kalpot Finansēm. Finansēs pārvērstais hipermārkets-Sabiedrība gūst patieso labumu no sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Tie amortizē graujošās sekas, ko rada patērēšanas izvirzīšanai priekšplānā iepretim ražošanai. Vairāk sociālo pakalpojumu nozīmē lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas, varas institūcijām mudinot uzņēmumus piedalīties konkurētspējas-produktivitātes sacīkstēs, diemžēl var likt uzņēmumiem bankrotēt.

Valstis, kas vairāk rūpējas par savu iedzīvotāju labklājību, var zaudēt ekonomiskās aktivitātes ātrāk, un tāpēc tās aizvien vairāk pievēršas darba tirgus liberalizācijas un sociālā budžeta samazināšanas politikai, pamatojot to ar vēlmi saglabāt darbavietas. Diemžēl jāatzīst, ka šī politika nav drošs garants nedz industriālai, nedz arī jelkādai citai nākotnei.

Svarīgākais jautājums, uz ko jārod atbilde – vai ir iespējams atbrīvoties no Sabiedrības pakļautības Finansēm?

Šī pakļautība tiek īstenota ar patērēšanas palīdzību, organizējot Sabiedrību kā hipermārketu. Iepriekš izteiktā sociālā kritika jau mums ļāvusi atbildēt: Sabiedrība nav jāpakļauj Finansēm un hipermārketveidīgai organizācijai. Nākamais jautājums – vai šī izvēle ļaus iet līdzi laikam tāpat kā tirgus ekonomika? – jo mēdz teikt, ka piedāvājuma pielāgošana pieprasījumam neļauj uzņēmumam taupīt pastāvēšanai tik ļoti nepieciešamās konkurētspējas-produktivitātes pūles.

Bet, ja nu ir pilnīgi otrādi un tieši konkurētspējas-produktivitātes prasības ir tās, kas iedarbojas uz piedāvājumu un pieprasījumu, veidojot jaunu laikmetīgumu? Proti, notiek izrāviens „tehnoloģiskā inovācijā", un pēkšņi tiek ieviesti jauni orientieri un iepriekšējā tehnoloģija pasludināta par novecojušu. Diemžēl, labi zināms, ka lielākajā daļā šo „tehnoloģisko inovāciju" nolietojums jau ieplānots a priori, prognozējot produktu un pakalpojumu dzīves ilgumu un plānojot jauninājumu ieviešanu tā, lai atpelnītu tirgus iekarošanā ieguldītos līdzekļus. Vien jāsagaida īstais brīdis tehnoloģiskam jauninājumam, liekot lietā iekšējus vai ārējus resursus, svešus vai vietējus izgudrojumus.

Galvenais ir iegūt noieta tirgu, neielaist un apdzīt konkurentus. Tas ir eksistenciāls, izdzīvošanas jautājums.

Ir skaidrs, ka tiek pieņemti pilnīgi neatkarīgi lēmumi par industrializāciju vai dezindustrializāciju, par nepieciešamām restrukturizācijām un delokalizācijām. Ar finansēs pārvērstā hipermārketa „Sabiedrība" līdzdalību tiek izmantots arī patērētāju naivums.

Sistēma izmanto patērētājus, kuri vienlaikus ir arī (preču un pakalpojumu) ražotāji, līdz viņi, to nemanot, tiek ziedoti uz Finanšu altāra.

Konkurētspēja-produktivitāte kalpo Finansēm, lai noturētu patērētājus, t.i., savus aktīvus, un neuzņemtos nekādu atbildību par pasīviem, t. i., sociālajām izmaksām, kas raksturīgas industriālu pārmaiņu laikam. Patērētāji ir kļuvuši bezspēcīgi, atsvešinājušies no ražošanas līdzekļiem, pārvērtušies par Sabiedrības zombijiem, bez prasmēm un dzīves jēgas.

Konkurētspēja-produktivitāte palīdz veidot globalizētu spoku Sabiedrību, un visi kā viens par to ir nobalsojuši, jo tur vairs nevar neko darīt un nav, ko darīt ilgtermiņa perspektīvā. Bet uz mirkli iedomāsimies, ka varētu būt citādi: vai patērētāji visi kopā nevarētu prasīt zināmu ietekmi inovāciju plānošanā, lai nejustos ieslodzīti spokaini eksperimentālās nometnēs, bet varētu nodoties jaunradei, pilsoņu Kopienas radīšanai?

Tas būtu veids, kā atbrīvoties no Finansēm, jo tikai ar banku uzraudzību vien nebūs gana. Atbrīvošanās nozīmē izvēlēties piemērotu dzīves formu, tādu, kur cilvēki lemjot kopā, demokrātiski, paši nosaka, kas ir un kas nav moderns. Atbrīvošanās nozīmē aizpildīt eksistenciālo bezdibeni, kurā patērētāji aplenkti no visām pusēm bija iekrituši. Viņiem jākļūst noteicējiem pār inovācijām, konkurētspēju, produktivitāti, un jāatsakās no menedžerisma tukšajiem vārdiem, kas domāti, lai maskētu bezdibeņus un ļautu darboties Sabiedrībai-Finansēm ar visām tās firmām, aizstājot rūpes par cilvēkiem ar anestēziju.

Menedžerisms pakļauj Sabiedrību vakuuma terapijai, izsūcot no tās visu, kas veido Sabiedrības saturu, pretošanās spēju, pastāvēšanu.

Lai atjaunotu Sabiedrību, jāprot izšķirt dzīves formai vajadzīgos uzlabojumus, t.sk. inovatīvus, kas ļautu progresēt pilsoņu Kopienai, nevis (tikai) Finansēm.

Šī pieeja ir starpdisciplināra, tā nav balstīta šaurā specializācijā, kas ļāvusi ieviest tikai tādas inovācijas, kas veicina jaunu tirgu sagrābšanu. Jēga ir vienīgi tādai produktivitātei, kas attīsta Sabiedrību kopumā. Tā iegūstama talantu sinerģijā, savstarpēji papildinot vienam otru, nevis konkurējot. Tādējādi jēdzieni „konkurētspēja" un „produktivitāte" ir savstarpēji izslēdzoši un, lai izvairītos no tukšuma, tie jāpiepilda ar pilnīgi jaunu saturu.

Produktivitāte nozīmē zināšanas, atklājumus, kopīgu attīstību, izskaužot nevienlīdzību (nevis vairojot to savstarpējā konkurencē), paliekot autonomiem un solidāriem. Konkurētspējas vietā nāk sabiedrības atvērtība laikmetīgajam jeb spēja atšķirt patiesu laikmetīgumu no viltus laikmetīguma. Tas ir iespējams, sakopojot visas zināšanas, nevis cenšoties tās slāpēt un slēpt no cilvēkiem.

Vara ir mūslaiku un tātad arī pilsoņu Kopienas centrālais jautājums. Varai jāgādā par lielāku cilvēku iesaisti, ieguldījumu, Radīšanu bez sāncensības, nešķirojot valstis pēc reitingiem, bet gan izmantojot un (jaun)radot pasaules Kopējo Labumu. Jārada piepildītība, lai aizpildītu tukšumu.

Varai jāļauj cilvēkiem atgūt suverenitāti, no kuras viņi bija spiesti atteikties par labu hipermārketam „Sabiedrība" un ar to saistītajām kompānijām.

Atgūtais vairs neļauj pieņemt tos, kas ražo tukšumu. Pirmais un galvenais ir pilsoņu Kopienas saliedētība. Lielie infrastruktūras projekti vairs nav priekšplānā, jo tie izsūca Kopienas enerģiju un veicināja vairāk ārēji diktētu, nekā iekšienē sakņotu attīstību, piešķirot privilēģijas tikai dažiem, visam beidzoties ar valsts naudu aprijošām hipetrofijām.

Sociālo konstrukciju atšķirīgumu un oriģinalitāti nosaka dažādība. Ja viena Kopiena būs identiska citai, tad jau būs vienalga, kurā piedalīties, un šāda vienādošana veicinās migrēšanu, pilnībā dezorganizējot sabiedrību... Vērojama divu atšķirīgu perspektīvu sadursme: pirmajā tiek „padziļināts tukšums", lai turpinātu finanšu izrāvienu; otrajā tiek radīta „piepildītība", uzņemoties atbildību par teritoriju un savijot to neskaitāmos solidaritātes mezglos. Pirmajā koncepcijā zināšanas tiek birokrātiski sadrumstalotas, reaģējot uz dažādiem projektu konkursiem, kas izsludināti konkurences labad; turpretim otrajā zināšanām piemīt plurālisms jeb kopskats, lai varētu kalpot kopīgajam.

Tā ir izvēle starp (jau novecojušu) megapatērēšanas pilsētu un – nepārtrauktas un pastāvīgas Radīšanas pilsētu.

Tieši pēdējā ir veiksmīgāka, lai izplatītu idejas un stimulētu solidāru atbildību par mūslaiku pasauli. Jāatzīst, līdz ar kredītu izsniegšanas ierobežošanu krīze ir sagādājusi dažus apskaidrības mirkļus, liekot atmest megalomaniakālus projektus. Šo projektu neīstenošana nostiprina sociālo saiti starp cilvēkiem, tādējādi pierādot, ka daba, tai skaitā cilvēka daba, pārfrāzējot Aristoteli, nemīl tukšumu un neizjūt vajadzību pēc menedžerisma. Tieši vitālās enerģijas spontānumam jāvelta vairāk uzmanības un atbalsta, to nedrīkst bremzēt un ieslodzīt.

Sabiedrība ļāva, lai hipermārkets to monopolizē un kļūst par Sabiedrības eksistences iemiesojumu.

Sabiedrībai bija uzspiestas hipermārketa cenas, peļņa, kontrole, specifiskā organizācija, kas bieži mainījās saskaņā ar sarežģītām direktīvām un sargāja Finanses un (it īpaši) top menedžerus, nevis Sabiedrību vai indivīdus. Nospiedoša un visur klātesoša, Sabiedrība-hipermārkets izjauca rūpniecības struktūru un uzlika iemauktus radošajam.

Kā var runāt par konkurētspējas un produktivitātes vairošanu, ja salikti šķēršļi, kas tikai veicina ekonomikas iznīkšanu? Jārod drosme atzīt, ka vakardienas birokrātiju (ar ko skaidro režīmu sabrukšanu) ir aizstājis sarežģīts un vēl bīstamāks masīvas iznīcināšanas aparāts. Tas ir ne vien policejisks un disciplinējošs, bet arī nāvējošs, totalitārs ideju plānotājs un izpildītājs, lai hipermārketam-Sabiedrībai nekas nepaslīdētu garām.

Ir pienācis īstais brīdis, lai saprastu, ka, saglabājot hipermārketam līdzīgu Sabiedrības organizāciju, nebūs iespējams izrauties no elles, kur tiek pazudināta cilvēku vitālā enerģija, nedz arī aizkavēt Sistēmas pašparalīzi konkurētspējas un produktivitātes meklējumos. Cilvēki saprot, kamēr vēl nav par vēlu jābēg, kamēr hipermārketizācija, tāpat kā birokratizācija, nav sagrāvušas uzņēmējdarbību un visu politiku pilnībā.

Cilvēki apzinās, ka jāatbrīvo solidāras autonomijas vitālā enerģija, neļaujot ieraut sevi institūciju veidošanā, jo tās visas ir vairāk vai mazāk hipermārketiskas.

Cilvēki jūtas apdraudēti īpaši Eiropā, jo tur nemainās domāšana. Cilvēki lemj izteikt konkurētspējas un produktivitātes jēdzienus tikai cilvēciskā, kopienas dimensijā, kas viņiem būtu pieņemama un cienītu cilvēku tiesības un pienākumus iepretim pasaules Kopējam Labumam.

Kolektīvi un individuāli, cilvēkiem jābūt pasaules Kopējā Labuma cienīgiem, neizmantojot to ļaunprātīgi, uz citu rēķina. Ir vajadzīga revolūcija domāšanā, lai palīdzētu un arī mācītos no citām revolūcijām, un tiektos izskaust nevienlīdzību, savstarpēji dalītos bez visur klātesošas finansializācijas, t. i., atbrīvojoties no Finanšu aizbildniecības. Tad kļūst pieņemami arī konkurētspējas un produktivitātes koncepti, jo tie izpaužas kā cieņpilna Eiropas (un citu Solidāru Valstu Apvienību) attieksme pret pasauli. Koncepti pamazām tiek pieņemti un izprasti kā Eiropas un citu Solidāru Valstu Apvienību pagātnes, tagadnes un nākotnes atbildība par apkārtējo vidi, kas nenovēršami pāraug atbildībā par pasauli.

Tā ir līdz-atbildība un kopīgas rūpes par pasaules uzturēšanu un attīstību. Ir noslēgts pasaules mēroga Sabiedriskais līgums, kas ir sociāls, tieši uz Sabiedrību vērsts; Sabiedrību, kas vairs nav nometne un tātad hipermārkets, bet gan pilsoņu Kopiena. Svarīgāk par sociālās attīstības iekļaušanu ekonomiskajā ir abstrahēties no ekonomiskās loģikas, lai atgūtu sociālo attīstību līdz ar vitālo enerģiju, kas ļauj taupīt citas enerģijas, jo karu pieļaut mēs nedrīkstam. Tas liek atpazīt sevi cita raidītā gaismas starā.

Šī izpratne ir gūstama un nododama tālāk, lai veidotu dzīvi no verdzības brīvā sabiedrībā. Ar to mēs darām produktīvus un konkurētspējīgus ne vien mūs pašus, bet arī citus, par spīti tiem, kas nevēlas veltīt pārāk lielu vērību darba atmosfērai un apstākļiem. Šie cilvēki nesaprot, ka svarīgākais ir pārvarēt novecojušo, strādāt, lai Radītu dzīvi, atrisinot ikdienišķas problēmas, lai būtu nākotnē, nākamajās paaudzēs un kopā ar tām; aizejot no pagātnes un tagadnes, lai turpinātu ceļu nākamībā.

Gudrība mums jāvelta dzīves formai, lai izvairītos no nenovēršama bezdibeņa, kura malā mūs gaida Finanses.

Mums pašiem jāvērtē un jālemj, kuras inovācijas, tai skaitā arī Finanšu radītās, ir noteikti saglabājamas, jo rada un veido dzīves formu, un kuras – ne.

Tās nodrošinās nepieciešamo pāreju no Finanšu konkurētspējas-produktivitātes uz sabiedrisku cieņu, liekot mums kļūt par cilvēkiem, kuri domā par pasauli kopumā. Sabiedrība ir ieguvusi savu izpratni un vairs neļauj Finansēm to menedžeriski piesavināties. Demokrātija atdzimst. Pasaulei, tās Kopējam Labumam ir ļoti nepieciešams, lai demokrātija tiem kalpotu. Demokrātija ir nevienlīdzības nepieļaušana, tā ir iekļaujoša, individuāla un kolektīva, arī pateicoties sociālajiem tīkliem. Tā darbojas, lai sargātu Kopējo Labumu, lai Finanses to nesagrābtu, un lobiji – konkurētspējīgāki, produktīvāki un, it īpaši, ienesīgāki par demokrātiju – neiznīcinātu to.

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti