Bernārs Sordē: Bēgļi – turpinājums «arābu pavasarim»; Ceļā uz «sirds inženieriju»

Nesenā franču televīzijas reportāžā[1] bija stāsts par kādu Itālijas ciematu Kalabrijā, kurš atdzimis, pateicoties bēgļiem. Ciemats uzņēmis šos ļaudis, tādējādi palielinot iedzīvotāju skaitu par vienu trešdaļu. Tas iedvesis dzīvību bērnudārzā un skolā, palielinājis vietējās ekonomiskās aktivitātes, it īpaši pateicoties vietējai naudai, ar ko migranti norēķinās par pakalpojumiem, piemēram, kafejnīcā, un ko vienreiz mēnesī komersanti samaina valdības iestādēs pret īstajiem eiro. Domātājs Bernārs Sordē, ar kuru sarunājāmies par šobrīd tik aktuālo migrācijas tēmu, saka, ka šādu teritoriju atdzimšanu var novērot ne tikai Itālijā, bet arī citur, piemēram, Francijā, Beļģijā...

Vai varam nošķirt „politiskos” bēgļus no „ekonomiskajiem”?

Tas praktiski ir grūti izdarāms, jo abi faktori – politiskais un ekonomiskais – bieži vien ir cieši savijušies.

Migrācija ir uzskatāma par turpinājumu t.s. arābu pavasarim, ko piedzīvoja Tunisija, Ēģipte, Sīrija, Libāna, Lībija, Maroka, Alžīrija. Cilvēki šajās valstīs apsūdzēja sistēmu, kas bija novedusi pie autokrātijas, diktatūras, menedžeriskas valsts vadīšanas. Piemēram, Tunisijā valsts vadība bija pievērsusies supermārketiem, apakšuzņēmēja funkcijai, izmantojot zemās algas. Tunisijas iedzīvotāju ienākumi nebija pietiekami, cilvēki slīga nabadzībā, tāpēc pauda neapmierinātību ar algām un arī ar diktatūru.

Cilvēki bija nolēmuši cīnīties pret diktatūru un arī pret ekonomisko sistēmu, kurā mēs visi dzīvojam un kas balstās delokalizācijās, lēta darbaspēka izmantošanā.

Organizējot „pavasara” revolūcijas, viņi vēlējās mainīt politisko sistēmu, lai mainītos arī ekonomiskā. Taču ar šo valstu vadītāju nomaiņu nepietika. Cilvēki piedzīvoja vilšanos un bija spiesti pamest savu valsti. Viņiem radās sapratne, ka izmaiņas jāveic tur, kur tiek pieņemti lēmumi, un tamdēļ arī viņi tagad dodas pāri Vidusjūrai, pie mums, uz Eiropu.

Kādas sekas šī migrācija atstās uz sabiedrību Eiropā? Vai paredzat, ka tā mainīsies?

Es domāju, ka migrācija izraisīs dziļas pārmaiņas sabiedrībā, kuras es dēvēju par „mutācijām”.

Kāpēc? Pirmkārt, migrants vienmēr meklē un atrod tos vietējās sabiedrības locekļus, kuri arī atrodas vājākās pozīcijās un cieš tāpat kā viņš. Bēgļi sastapsies ar eiropiešiem, kuri jūtas tāpat, jo nav apmierināti ar politiku un ekonomisko dzīves līmeni, saviem ienākumiem. Bēgļu acīm atklāsies autokrātiskā Eiropas politika, kas diktē „taupību”, strauji pieaugošais labējo spēku īpatsvars un aizvien lielāks cieņas trūkums pret arodbiedrībām, politiķiem, demokrātiju. Bēgļi un vietēji sapratīs, ka šī ekonomikas sistēma ir jāpārskata, jo tā ir drīzāk destruktīva, nekā konstruktīva.

Tā būs kosmopolītiska pasaules mēroga revolūcija, kas sabiedrībā ieviesīs fundamentāli jaunas vērtības un nozīmēs ne vien „antropocentrisma”, bet arī „kapitālcentrisma” beigas. Līdz šim cilvēku uzskatīja par "Homo economicus", jo finanses ir dzinulis. Es uzskatu (un līdzīgā garā domā vairāki citi filosofi) cilvēciskas būtnes par "Homo alteritas"[2], nevis "Homo economicus" vai "Homo faber".

"Homo alteritas" nozīmē rūpes par citiem, spēju dzīvot kopā ar citiem. Tas arī liek domāt par dzīves formu, kas būtu savietojama ar radošumu.

No „nometnēm”, ko iekārtojusi finanšu pārņemtā ekonomika, mums būtu jābūt spējīgiem virzīties uz dzīves formu, kur mēs visi sadarbotos un, liekot lietā savus talantus, turpinātu Radīt (bībeliskā nozīmē), turpināt Radīšanu, nevis iznīcināt to. Mums būtu jāspēj izveidot sabiedrību, ko raksturotu kopība, kopēja sadarbošanās.

Risinot savas problēmas (zemas algas, vergošana, bezdarbs), mēs sapratīsim, ka tās ir kopīgas visiem. Tāpēc ir jāapvieno migrantu un vietējo iedzīvotāju spēki. Nesen runāju ar kādu beļģu grāmatu izdevēju. Viņš nespēja noticēt, ka Baltijas valstīs minimālā alga ir aptuveni 350 eiro. Vai šajos apstākļos iestāšanās pret t.s. ekonomisko migrāciju neliecina par nevēlēšanos atzīt, ka paši [Baltijas valstu iedzīvotāji – I.S.] esam daļa no ekonomiskajiem bēgļiem?

Kā praktiski migranti un vietēji iedzīvotāji spēs panākt izmaiņas sabiedrībā?

Es domāju, ka vietējie iedzīvotāji paši apjautīs, ka kļūdījušies un cieš tāpat kā bēgļi. Bet cieš arī tāpēc, ka viņu balsīs ieklausās tikai labdarības organizācijas... Tādēļ jebkurā gadījumā būs nepieciešams intelektuāļu atbalsts. Līdzīgi kā Sartrs (Jean-Paul Sartre) savulaik atbalstīja vjetnamiešu „laivu cilvēkus”[3].

Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ka Latvijas un pasaules problēmas ir vienas un tās pašas. Šķiet, ka daļa Latvijas pensionāru nav daudz labāk situēti par bēgļiem. Bēgļu ierašanās ļauj mums kā sabiedrībai paskatīties uz sevi spogulī.

Migrācija ir kā trauksmes zvans, kas liek mobilizēties un mainīt politiku, lai no humānisma trūkuma virzītos uz "Homo alteritas". Es domāju, sabiedrības mutācija notiks ne jau tāpēc, lai izveidotos sabiedrība, kas kārtējo reizi būtu balstīta kādā doktrīnā – islāmismā vai postkoloniālā kristietībā, nedz arī tāda sabiedrība, kur dominē nauda, sensācijās un komunikācijā balstīta politika un kas nepazīst viesmīlību, bet gan sabiedrība, kas ļauj no "Homo economicus" nonākt pie "Homo alteritas", kur otrs tiek uzņemts sirds viesmīlībā.

Tādā sabiedrībā valdītu „sirds inženierija” – apziņa, ka, sastopoties ar otru, mēs abi esam ieguvēji.

Es domāju, ka migrācija palīdzēs nonākt pie vienotības pasaulē – savstarpējās saskarsmes rezultātā, vai tās būtu laulības, vai nē, radīsies kopīgi „gēni”. Migrācija palīdz augt Sabiedrībai-Pilsoņu kopienai, protams, ar nosacījumu, ka tajā valda savstarpēja cieņa.

Lielākā daļa bēgļu nāk no Sīrijas. Kā vērtējat Krievijas karadarbību Sīrijā? Ko varētu darīt Eiropa?

Jau iepriekš esam runājuši par impēriju sadursmi un to, ka jūtamies apdraudēti [4]. Krievija un ASV veic karadarbību Sīrijā; Eiropas Savienībai un ASV varētu būt kārdinājums vērst darbības pret Krieviju. Taču impēriju karš ved uz nekurieni.

ASV intelektuāļi, ar kuriem sadarbojos, uzskata tāpat kā es – impēriju laiks ir beidzies. Tas droši vien izskaidro Krievijas frustrāciju.

Ko varētu darīt Eiropa? Eiropai pirmkārt vajadzētu domāt par citu sabiedrības modeli – tādu, kas vērsts uz cilvēku savstarpējo saskarsmi, apkārtējās vides kvalitātes uzlabošanu, gudrības vairošanu pasaulē. Citiem vārdiem sakot, mums nepieciešama lielāka garīguma dimensija tajā, ko mēs darām. Apziņa, ka dievišķums ir ikvienā cilvēkā. To esmu centies pateikt arī savā jaunākajā gleznā „Pēc vētras jauna pasaule” („Le nouveau monde après la tempête”)[5].

Tādi jēdzieni kā „integrālā ekoloģija” vai „integrālā politika” aicina nepazaudēt cilvēcisko dimensiju ekoloģijā un politikā. Taču ir iespējams plašāks skatījums – tāds, kas aptver cilvēku savstarpējās attiecības šo attiecību garīgajā plāksnē. Tas arī nozīmē pievērsties vairāk kristoloģijai, nevis reliģijai; tā vietā, lai būvētu institūcijas, drīzāk būtu jāskatās, ko Kristus darīja, lai mainītu pasauli.

Institūcijas parasti top kā attaisnojums neko nedarīšanai...

Šobrīd esam pārņemti ar Sistēmu, vairāk nekā ar cilvēku. Arī pāvests, šķiet, ir vairāk pievērsies institūcijām. Grieķijai tiek paģērēts nodarboties tikai ar budžeta deficītu jautājumu, un tāpēc nav brīnums, ka tā nespēj nosargāt savu robežu. Pēc būtības mēs aicinām Grieķiju atgriezties pie diktatūras un to pašu darām ar Spāniju un Portugāli.

Atgriežoties pie Krievijas – kādu risinājumu redzat?

Krievijai būtu jāatrod cits eksistences veids tā vietā, lai censtos atkal kļūt par impēriju un iesaistītos impēriju karā. Varbūt kas līdzīgs Marksa idejām, bet ar citu pieeju, atšķirīgu no industriālās ēras. Krievijai (un arī Eiropai) būtu jābūt daļai no pasaules mutācijām (revolūcijām arābu valstīs, Grieķijā, Latīņamerikā, u.c.), kas izvirza centrā cilvēku, kā arī solidaritātē, mīlestībā un miermīlībā balstītas starpkultūru attiecības.

Ko Jūs iesakāt Latvijai?

Latvijai novēlu nenostāties pret bēgļiem, jo tas var izraisīt gara noslēgtību, traucēt garīgajai izaugsmei. Starp citu, to pašu novēlu arī Francijai.

1. France 2, 21/10/2015, vakara ziņās 20.00.

2. Alteritas – citādība (I.S. piezīme).

3. „Boat people” – tā Francijā dēvē vjetnamiešu bēgļus, kuri pēc Vjetnamas kara laivās un kuģos pameta savu valsti, īpaši 1978. un 1979. gadā (I.S. piezīme).

4. Impēriju laiks ir beidzies, LSM, 13/05/2014 (I.S. piezīme).

5. Gleznu no decembra varēs apskatīt ES mājā, Rīgā, Aspazijas bulvārī 28 (I.S. piezīme).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti