Bernārs Sordē: Atgūt migrācijas jēgu

Piedāvājam piekto no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu” – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Metropoļu izaugsmi veicina cilvēku pieplūdums no nelabvēlīgiem reģioniem, kur algas ir zemas un bezdarbs – milzīgs. Pārspīlētā būvniecība ļauj nekustamā īpašuma spekulantiem uzturēt investīcijas rentablā līmenī, neraugoties uz draudošo inflāciju. Ir sagaidāms, ka kaut kādā brīdī šī kustība mainīs virzienu un Ķīnā vai kur citur pilsētas tiks celtas laukos, lai beidzot rastu paklausīgas darba rokas. Lauksaimniecībai tiek atņemti resursi, un tai ir jāiesaistās intensīvas modernizācijas un internacionalizācijas procesos. Jāpiebilst, ka spekulāciju centru izveide nodrošina „spaidu darba nometņu” attīstību, ko nosaka globalizētas brīvās apmaiņas attiecināšana uz visiem un visur. Šie spekulāciju centri pārvēršas par hipertrofētām Finanšu platformām, kas piedāvā pasaules mēroga pakalpojumus un caur taustekļveidīgiem spekulatīvā piedāvājuma tīkliem valda pār pasauli. Ekspluatējamas darba rokas ļauj spekulācijai apiet teritorijas un valstis. Darba cilvēkus kritizē par vēlmi pelnīt vairāk, nestrādājot vairāk. Viņiem pārmet dzīvošanu pāri līdzekļiem, jo cilvēku nopelnītais nedrīkst apdraudēt hipertrofiju rentabilitāti un banku un spekulantu peļņu. Darba rokām ir jāiztur mobilitātes un fleksibilitātes spiediens; tām jāaizmirst savas iemaņas un spējas un sava izcelsme. Cilvēki tiek gatavoti kļūt par vergiem, algotņiem, likteņa varā pamestiem migrantiem. Attīstības valstīs šī tendence ir tik spēcīga, ka apdraud nācijas vienotību. Atliktu vien pasludināt, ka nācijas vienotība kavē konkurētspējas saglabāšanu un uzlabošanu.

Attīstītām valstīm, savukārt, imigranti ir vajadzīgi, lai apturētu pārmērīgu algu pieaugumu, risinātu demogrāfijas problēmas, spētu izturēt attīstības valstu konkurenci.

Imigrācijas kvotas nenosaka integrētspēja, bet nepieciešamība jebkādiem līdzekļiem saglabāt ekonomisku izaugsmi, pat riskējot ieviest taupības pasākumus, iekšējo devalvāciju. Nedz attīstītās, nedz attīstības valstīs migranti nav vainojami visos iespējamos ļaunumos – Sistēma un Finanses izmanto migrantus kā mainīgo nezināmo, kas tiek pievienots vietējiem iedzīvotājiem un ļauj kūdīt vienus pret otriem ekonomiskās konkurences gara vārdā. Globalizācijas apstākļos Sistēma un Finanses nevar nerosināt migrāciju. Sistēma un Finanses aicina savus vadošos darboņus ķerties pie visām atklātajām un vēl neatklātajām attīstības iespējām pasaules mērogā. Šie ieceltie mobilitātes lāpneši aicina cilvēkus pārcelties. Sistēmas un Finanšu ideāls būtu iespēja izvēlēties un atlasīt paklausīgus cilvēkus, kas atbilst viņu mērķiem un nolūkiem. Sistēma un Finanses uzskata – darba tirgus liberalizācija nepieciešama it visur pasaulē. Tas paredz nepieciešamības gadījumā darbaspēku pavadīt līdz robežai un, pavisam noteikti, neaizsargātas darba iespējas bez darba devēju pienākuma sekmēt ģimenes apvienošanos. Šī privilēģija ir paredzēta tikai globalizētās verdzības darboņiem un Sistēmas un Finanšu vadoņiem. Bagātības tiek saraustas uz nevienlīdzību rēķina, verdzībai aptverot arvien lielāku iedzīvotāju un rasu daudzveidību. Šodien to sauc par menedžerismu.

Menedžerisms virza migrāciju, vairojot nevienlīdzību un raušot bagātību. Tā darbības metodes valstīs, kuras piekopj dezindustrializētas un finanšu aktivitātes (piem., Apvienotā Karaliste), atšķiras no metodēm valstīs, kur vēl ir nepārtraukti restrukturizējama industrija (piem., Francija). Taču vislabāk atšķirību atspoguļo dalījums impērijās un pakļautajās teritorijās. Pirmās koncentrē savās rokās globalizācijas tīklus; pēdējās ir globālo tīklu iepirkuma centrāļu pakļautībā, kas dod noteiktas migrācijas pavēles visā plašajā pasaulē. Kā attīstītās, tā attīstības valstis-apakšuzņēmējas galu galā beigs pastāvēt, ja vien nekļūs vai turpinās būt par nodokļu paradīzēm. Šīs valstis pašizsmelsies un varēs kādu laiku vilkt dzīvību, vienīgi piesaistot sezonas strādniekus, kas, savukārt, vairos migrantu kosmopolītisku solidaritāti. It visur jauniešu bezdarbs liek pieņemt tiem gadījuma darbus. Konkurētspēju vairojošā cīņa pret inflāciju rada ekonomisku depresiju. Virtuāli globalizētā Sistēma un Finanses mirst tāpat, kā ir dzimusi virtuālā globalizācija – no migrācijas. Sistēma un Finanses vēlējās vairot pieprasījumu, un tās iet bojā, nespējot arvien vairāk ražot un industrializēt. Intensīva un ekstensīva ražošana vairs nav risinājums, jo liek cilvēkiem migrēt Finanšu izdzīvošanas vārdā. Migrācija līdz ar to maina savu raksturu un kļūst par apliecinājumu savstarpējai kultūru bagātināšanai, cieņai pret cilvēku, nevienlīdzību novēršanai, cīņai pret hipetrofijām, kuras kā migrācijas izraisītājas kļūst liekas. Migrāciju vairs nenosaka pienākums bēgt.

Migrācija notiek, lai realizētu talantus un aicinājumus, uzkrātu zināšanas, prasmes un pieredzi; bet visvairāk tādēļ – lai sāktu darboties saskaņā ar jaunām paradigmām.

Tiek atklāts cits redzējums uz pasauli. Migrācija dod iespēju iepazīties ar atšķirīgiem redzējumiem un neierastām valodām. Tā rosina pašizziņu, parādot, ka vērtības ir relatīvas. Tā apliecina cieņu saimniekam pateicībā par viesmīlību. Tādējādi veidojas pārnacionālas pētnieku un sava amata meistaru kopienas. Kosmopolītisms, radot no visaptverošā, ik reizi sakņojas teritorijas dzīvē. Enciklopēdija ir radīta visās valodās; tā sniedz izpratni par dzīves formām visā to liturģiskajā pilnībā, kas nozīmē, - to sakrālajā dimensijā. Kultūras vairs netiek izlaupītas, bet gan cienītas un izprastas, tādējādi tās stiprinot. Ja Finanšu izraisītā verdziskā migrācija radīja normalizāciju-standartizāciju, izputinot dzīves formas, lai globalizētu un sašaurinātu izvēli, tad kultūras migrācija neposta kultūru, kas veido dzīvi. Cilvēks vairs netiek deportēts no nometnes uz nometni; viņš mācās veidot pilsoņu Kopienu visās kultūras dimensijās. Cilvēks sargās Kopienu no industrializētas demontāžas. Eiropa saglabājas visā daudzveidībā, kas rada tās bagātību. Tā mācās pārtapt uz labu, kļūt viesmīlīgāka, izskaust naidīgumu un stiprināt savu savdabību un neaizskaramību. Vairs nav jābaidās no Finanšu barbarisma. Dzīves formas ir bagātības, kas nav domātas eksportam, citiem nododamas ir tikai zināšanas un prasmes, kas ļautu citām kultūrām bagātināties radošā nevis imitācijas procesā. Tieši tajā slēpjas īsta pretošanās kolonizācijai, akulturācijai, sabrukumam. Pētnieki un sava amata meistari vispirmāmkārtām iemieso savu Kopienu dzīves formā, un tikai pēc tam – zināšanās un prasmēs. Viņus neierobežo kalpošana patēriņam; viņi mudina vairot radošo. Viņi ir dzīves formas dzīvā bagātība, dzīves forma izskaidro viņu radīto un viņu gribu pārvērst to vispārējā aicinājumā.

Dzīves formas pēc būtības ir radīšanas politika. Progress ir visaptveroša dzīves formu attīstīšana visās dimensijās; progresam vairs nav tikai un vienīgi finanšu aspekts. Pasaules konurbācija vairs nav pieņemama, tā nemazina nevienlīdzību. Radot dzīves formu, jāmeklē citi teritoriju iekārtošanas veidi. Finanšu tīklu organizēto nometnes veidojošo migrāciju nomaina migrācija, kas vērsta uz Kopienas dzīves uzlabošanu. Pirmā veida migrācija mācīja uzņēmumiem un iestādēm globalizāciju; otrā veida migrācija meklē kopīgo tajā, ko cilvēki atklājuši ceļā uz zināšanām un prasmēm. Kustība maina virzienu, no centrbēdzes kļūstot par centrtieces kustību, kur mērķis ir stiprināt migranta izcelsmes valsti un atbrīvot to no paverdzināšanas. Migrācija jāuzlūko par „sabiedrisku valsts ārējo attiecību dienestu”, kura uzdevums ir nodrošināt abpusēju viesmīlību starp valstīm, lai veidotu Kopēju Labumu pasaulē, kura neatņemama sastāvdaļa ir zināšanas un prasmes.

Brīvu preču un finanšu pakalpojumu kustību nomaina brīva pieeja pasaules Kopējam Labumam, kas nav izteikts finansiālos terminos.

Migrācija, kas uzlabo un rada Kopienu, nodrošina kontaktu un attiecību brīvību, kā arī viesmīlību un atzinību tiem radošajiem gariem, kas kalpo pasaulei, nevis Finansēm. Migrācija rosina solidāru dāvināšanu un abpusējību. Pilsoņu Kopiena saplūst ar Universitāti. Universitāte vairs nav Kopienas slogs, tā vairs nav lemta nemitīgai izdevumu samazināšanai vai pārkārtošanai Finanšu uzņēmumu interesēs, sekojot prasībai „arvien mazāk valsts”. Universitāte tiek atzīta par neaizstājamu cilvēkiem, viņu identitātei un viņu valstiskai kopāpastāvēšanai. Saliedētību un vienotību raksturo mēra sajūta, nevis hipertrofija. Lielie darbi un uzdevumi nedrīkst atstāt ēnā sabiedrības prioritāti – dzīves formas veidošanu un saglabāšanu. Vietēju un starptautisku investīciju mērķis ir vispirmāmkārtām cilvēks kā individuālā, tā kolektīvā plāksnē. Īslaicīga vai ilgstoša viesmīlība ir nepieciešama, lai vairotu pasaules Kopējam Labumam vajadzīgos talantus un prasmes. Tās vairs nav Finanses, kas nosaka cilvēkresursu kustību, tagad kustība notiek Kopēja Labuma atjaunotnes un vairošanas vārdā. Kosmopolītisms dara iespējamu solidāru dalīšanos Kopējā Labumā. Nav taču noliedzams, ka egoisma pašpārvarēšanas dinamika izskaidro imigrantu veidoto valstu vitalitāti, kas balstās sociālās inovācijās. Finanses bieži vien nespēj saprast šādu attīstību (piemēram, Latīņamerikā, arī citviet); Finanses spontānai solidaritātei mēģina pretstatīt feodālā laikmeta nevienlīdzību.

Kolonizācijas atjaunošana, paškolonizācija izmanto vitālo enerģiju, lai uzlabotu Finanšu rādītājus, piesavinātos Kopējo Labumu, kura sadale jau pašos pirmsākumos ir jāveic saskaņā ar kosmopolītiskiem principiem. „Krīze”, kuru mēs tagad pārdzīvojam, atklāj sadursmi starp Finanšu gribu visu kontrolēt un noteikt un cilvēku vēlmi atgūt cilvēciskas patstāvības cieņu savstarpējā solidaritātē. Krīze pretstata Finanšu totalitāro, globālo impēriju cilvēkiem, kas grib būt brīvi no Sistēmas un būt savā nehierarhiskajā, nevienlīdzību mazinošajā dzīves formā. Spriedze aug, Finansēm arvien vairāk diskreditējoties, cilvēkiem saprotot, ka tieši Finanses ir vainojamas visās naudā un peļņas avotā pārvēršamajās nelaimēs. Divām pasaulēm, no kurām viena ir Finanšu izraisīta migrācijas pasaule, bet otra – „pasaules Kopienas-Universitātes” migrācijas pasaule, draud nopietna sadursme. Eiropa spilgti atspoguļo šo pasaules mēroga sadursmi. Taupības pasākumi, ko Eiropa sev uzspiedusi, lai apmierinātu Finanses un reitingu aģentūras, skar arī migrāciju. Šie pasākumi sašķeļ cilvēkus, liek noslēgties sevī, aizmirstot par solidaritāti, Sabiedrība sabrūk nometnēs, kas katra izceļas ar savu īpašo identitāti. Cilvēkiem nav atlicis nekas cits, kā vien pretoties Finansēm, lai atgūtu savu brīvību.

Nauda, Finanses ir kļuvušas par „kauna mūri”, kas jāsagrauj, lai atkal apvienotu Eiropu, no nevienlīdzībā balstītas attīstības pārietu pie patiesas izaugsmes, atgrieztos pie pilsoņu Kopienas, demokrātijas, attīstītu Radīšanu, nevis patēriņu.

Vēsturiskajā gaitā Eiropa nekad nav ierobežojusi savu iedzīvotāju pārvietošanās brīvību, šodien Eiropai nav cita ceļa, kā vien celt Kopienu kopsolī ar pasauli. Šis un nekas cits ir vajadzīgs Eiropai, tās pastāvēšanai un attīstībai. Svešzemniekiem vien atliek baudīt viesmīlību un „balsot” par tās uzplaukumu kopēju interešu, pasaules Kopējā Labuma vārdā. Eiropa nedrīkst ciest no „Finanšu mūra”, kurš galu galā liegs tai pieeju zināšanām un prasmēm, un Radītspējai. Eiropa nedrīkst ļauties pagrimumam, tā nedrīkst pieļaut pašizlēgšanos no pasaules Radīšanas procesa. Kopienu radošā un pilnveidojošā migrācija ir jauns laikmets. Industriālo ēru pēc vairākkārtīga Finanšu kraha mēs varam atstāt pagātnē. Jauno laikmetu mēs sauksim par solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmetu. Un migrācija būs tā virzītājspēks.

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti