Bernārs Sordē: Ārlietas – iekšlietas

Piedāvājam pēdējo no trīspadsmit - Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Šodien ikvienam ir pieejami „pasaules” labumi. Vietējā vara iedzīvotājiem piedāvā infrastruktūras objektus, ko radījuši pasaulē atzītākie speciālisti, lai piesaistītu arvien izvēlīgākus tūristus no visattālākajiem zemes nostūriem. Teritorija pārvēršas „izstāžu zālē” pasaules mēroga jaunievedumiem, kas, jācer, saglabās reitingu vismaz tik ilgi, kamēr vecās, vietējās ražotnes nebūs pārvērstas patērēšanas centros-hipermārketos-tūrisma objektos. Labākie interjeristi un skatlogu dekoratori pilnībā pārveido un pielāgo vēstures liecības mūslaiku gaumei, liekot justies it visur kā mājās. Ļaudis ir pielāgojušies plaši izdaudzinātajai globalizācijai.

Visapkārt valda hipertrofijas, taču cilvēki to apzinās tikai tad, kad iestājas krīze un kļūst aizvien grūtāk uzturēt ārvalstnieku interesi par vietējiem objektiem.

Risinājums ir gaidīt krīzes beigas un dzīves atgriešanos normālajās sliedēs vai arī, pieņemot, ka krīze tik ātri nebeigsies, beidzot izšķirties par labu citas pasaules veidošanai – tādas, kas paredz valstu sadarbību hipertrofiju novēršanā. Tas nozīmē kardināli mainīt pieeju – no atlikušo vietējo inovāciju izpārdošanas-eksportēšanas par viszemāko cenu pāriet uz hipertrofiju mazinošu sadarbību, teritorijām atbrīvojoties no hipertrofijām, izpārdodot un pārdodot tās kaut vai ar zaudējumiem, lai tikai uz iedzīvotājiem gultos mazāks slogs. Piedāvājumiem ir tik zema cena, ka tas sāk līdzināties labdarībai. Nav atklāta aicinājuma slēgt bartera darījumus, jo tad tas izskatītos pēc likvidācijas un mežonīgas privatizācijas bez jauna kapitāla piesaistes; teritorijas taču cer uz abpusējības principu. Starp valstīm izveidojas sadarbība tajās jomās, kas tieši neskar iedzīvotājus, dodot laiku ikvienam pārskatīt savu dzīves veidu, izveidot atbilstošu dzīves formu. Šai sadarbībai vajadzētu pāraugt kopdarbībā citādas dzīves formas īstenošanai – starptautiskās attiecībās, kur vairs nav pamudinājuma dzīvot uz parāda, pāri saviem līdzekļiem un, jo īpaši, patērēt pretdabiskas, kultūru iznīcinošas preces un pakalpojumus. Starptautisko attiecību pamatā būtu sadarbība, kas tiecas pēc attīstības, un ļauj īstenot ilgtspējīgu, brīvu sadarbību, izskaužot nevienlīdzību. Šī sadarbība veidotu iekšējo tirgu ar tam atbilstošu brīvu personu kustību kā prioritāru pār precēm un kapitālu. Brīvā sadarbība ļauj samierināt ekonomiskas un politiskas intereses, kas šķita sanaidotas uz mūžiem; visi kā viens bija izlēmuši nerunāt par cilvēktiesību jautājumiem, ignorēt valstu attīstības intereses, lai varētu gūt labumu no resursiem un noieta tirgiem, emancipētu vai kolonizētu tos, pievērstu citai pārliecībai un pakļautu.

Īsta sadarbība ļauj rast izlīgumu, tā nozīmē atteikšanos no izpratnes par valstu attiecībām kā dominēšanu vienai pār otru, radot atkarību. Tā aicina valstis uz savstarpēju sapratni, ikvienas valsts autonomijas atzīšanu – personības un identitātes saglabāšanai, suverenitātes īstenošanai un pildot pienākumu pret pārējo pasauli. Šādā sadarbībā nevienlīdzību mazinošai attīstībai ir liela nozīme. Sadarbojoties tiek labāk novērtēti katras valsts individuālie risinājumi, attīstīta pētniecība un amata meistarība, kalpojot Pasaulei, kamēr visi kā viens iesaistās rūpēs par universālo, visiem kopīgo.

Skatoties reāli un bez pārmērīga optimistisma par iznākumu – pasaule ir nonākusi krustcelēs. Vienā virzienā ved dezindustrializācija, otrā – industriāla hipertrofija, un neviens no virzieniem nespēj koriģēt aizvien pieaugošo nelīdzsvarotību savstarpējā apmaiņā. Finanses nespēj to saprast līdz galam. Izaugsme, kas balstīta nevienlīdzībā, vairs nenodrošina Finansēm tīkamus rezultātus.

Izņēmums ir daži valdošo aprindu pārstāvji, kuri, krīzes laikā spekulējot, cer noslēgt visizdevīgākos, visienesīgākos darījumus. Finansēm arī vairs neizdodas aktivizēt nevienlīdzībā balstīto izaugsmi, jo pašas Finanses visur uzspiedušas „taupības politiku” cerībā reiz atgūt (vairumā gadījumu sliktos) parādus. Valstīm nav atlicis nekas cits, kā vien ķerties pie deflācijas politikas, tādējādi samazinot ne tikai investīciju, bet arī patēriņa apjomu. Finansēm un valstīm gribot negribot nākas atzīt, ka pasaules de-hipertrofija ir neizbēgama. Tā pieliks punktu nelīdzsvarotībai valstu attiecībās un ar to saistītajai dehumanizācijai pasaulē, savstarpējās attiecībās ļaujot padziļināti iepazīt vienam otru, (at)pazīt sevi saskarsmē ar citu. Līdz ar to valstu savstarpējās attiecībās vairs nebūs strikta dalījuma ārlietās un iekšlietās. Valstu attiecības raksturos solidāra autonomija, rūpes, lai pieaugtu ikvienas valsts patstāvība un vienlaikus – solidaritātes spēja pasaules Kopējā Labuma saglabāšanai un izmantošanai līdzīgi tam, kā darbojas savstarpējās apdrošināšanas sabiedrība. Valstis kļūs par savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības loceklēm ar pienākumu sargāt Kopējo Labumu un tiesībām to izmantot, veidojot patiesi „Solidāru Valstu Apvienības”, Kopējam Labumam aizstājot starptautiskās institūcijas.

Patiesībā „Solidāru Valstu Apvienības” ir vienīgās, kas vērstas uz nevienlīdzības izskaušanā balstītu attīstību, ar to saprotot pilnu nodarbinātību, iesaistot visus un visdažādākos talantus. Katra Valstu Apvienība veidos savu savstarpējās apdrošināšanas sabiedrību, lai novērstu hipertrofijas risku valstī, kas var rasties, neiesaistoties ciešā sadarbībā ar citām. Šeit nav runa par deglobalizāciju, jo globalizācija pārtop sadarbībā, kas optimālā veidā izmanto radošo potenciālu teritoriju labā, pretēji hipertrofijai, kur šis potenciāls tiek izmests mēslainē.

Galu galā „Solidāru Valstu Apvienība” aptvers visu pasauli, tai kļūstot par savstarpējās sadarbības sabiedrību, lai visefektīvākajā veidā saglabātu un izmantotu pasaules Kopējo Labumu. Iekšlietu un ārlietu līdzsvarošanai valstu attiecībās ir viens mērķis, un tas ir miers.

Tādējādi netiks pieļauts, ka varaskārās Finanses un dažas augstprātīgas valstis apiet „Solidāru Valstu Apvienību” diplomātiju. Šī diplomātija balstīsies nepieciešamībā uzklausīt citus, lai spētu novērtēt cilvēces attīstības sasniegumus un pūles, kas tam vēl jāvelta, nevis produktivitāti un konkurētspēju.

Sociālais aspekts līdz ar to pilnībā atgūst savu nozīmi. Savstarpējā apmaiņa skar visus, un cilvēki apzinās, ka nav jācenšas sagrābt otru savā varā, bet gan jāseko Rolāna Barta (Roland Barthes) aicinājumam „atbrīvot tvērienu” (la déprise). Cilvēki nojauš šīs attieksmes nozīmi Eiropas izglītības apmaiņas programmu „Erasmus” un „Leonardo” kontekstā, taču diemžēl šīs programmas ir smagi cietušas, pakļaujot tās lielu, hipertrofijām pārpilnu tirgu izveides loģikai un ar to saistītajai darba tirgu liberalizācijai. Kolīdz loģika ir pretēja – sadarboties, lai izvairītos no pārmērībām –, vēlamais rezultāts vairs nav vienkārši kopīgi mācīties, katram paliekot pie sava Es, bet gan kopīgi pārtapt jeb, Karlo Osolas (Carlo Ossola) vārdiem runājot[1], pilnībā atbrīvoties no visa liekā, kas apņem patību, atbrīvoties no jelkādas augstprātības, lai saglabātu vien tukšuma radīto dziļuma un atrašanās-ārpus-sevis sajūtu. Ir jāaizmirst iemācītais, kas vairojis propagandu par nāciju, impēriju un civilizāciju pārākumu; pārfrāzējot Džordžo Agambēnu (Giorgio Agamben)[2], nepieciešams „desakralizēt” (profaner) ar precēm un pakalpojumiem saistīto „pasākumu kopumu” (dispositifs), kas mūs ievelk ekonomiskos karos. Šajā nozīmē valstu iekšējo un ārējo attiecību sineģija stabili nostiprina pretestību patērnieciskumam, lai saglabātu tikai pašu svarīgāko – universālu Radīšanu kopdarbībā. Pilsoņu Kopienā (Cité) valda patiesa vēlme strikti nenodalīt iekšējās lietas no ārlietām, lai varētu attīstīt tās pastāvēšanai nepieciešamos sadarbības tīklus.

Ikviens Kopienas loceklis ir vēstnieks, kuram vairāk par robežām rūp Kopienas atvērtība pasaulei un solidaritāte ar pasaules Kopējo Labumu; vienīgais parāds ir tas, ko pilsoņi parādā Kopienai, nevis Finansēm. Viņi pieredz un īsteno pāreju no Finansēm uz pasaules Kopējo Labumu, veidojot patiesi demokrātiskas piedalīšanās institūciju saskaņā ar savu pasaules pilsoņa pienākumu. Neviens vairs nebīstas brīvas personu kustības, jo visi tai iepriekš sagatavojušies un veicina to. Tāda ir pilsoņu-vēstnieku Kopienu būtība: tās ir pieticības un pazemības skolas, kas praktizē viesmīlību, aicinājumu dalīties pajumtē, darbā, idejās. Ikviena valsts dod savu ieguldījumu šajā skolā, lai mācības būtu augstvērtīgas, nepārstāvētu nevienas valsts savtīgas intereses un iemācītu redzēt saikni starp iekšējām lietām un ārlietām. Pilsoņiem-vēstniekiem jāspēj deleģēt līdzīgos starp līdzīgajiem, lai nebūtu vajadzības pēc hierarhijas. Ikvienam jādod iespēja tikt deleģētam. Tādējādi nav lietu, kas pilsonim-vēstniekam būtu ārlietas – viss saistās ar piedalīšanos pasaules sadarbībā.

Arī kosmopolītisms nevienam vairs nav svešs. Tas nozīmē, ka vairs netiek pieļauta grēkāžu meklēšana, kas liek dzīvot mūžīgās aizsargpozīcijās un konfrontācijā. Dzīve vairs nav iedomājama bez sadarbības un rūpēm par Kopējo Labumu pasaulē.

Vai šo pilsoņu Kopienu veidotu pasauli jau nebija paredzējuši tādi politiķi-domātāji kā Pjērs Mendes Frānss (Pierre Mendès France), ierosinot aizstāt valstu ieguldījumu naudā ar ieguldījumu graudā, izejvielās, u.c.? Šajā gadījumā tas būtu devums pasaulei, kas īstenots bez laicīgas vai reliģiskas starpniecības, bez liekulīgas, finansializētas labdarības tirgus izveides. Šiem dāvinājumiem būtu jāatbruņo pasaule – jāatceļ visa veida īstu vai virtuālu ieroču ražošana, izplatīšana un lietošana, lai respektētu cilvēku tiesības sadarboties pasaules Kopējā Labuma saglabāšanā un izmantošanā. Ļaužu piedalīšanās vairs neaprobežojas tikai ar vēlēšanām; tā izpaužas kā savstarpēja solidāras autonomijas vitālās enerģijas apmaiņa. Izpratne par Valsti mainās – Valstij jāveicina pietiekami liela savstarpēja mijiedarbība, kas nepieciešama, lai vairs nebūtu runa par civilizāciju sadursmi, bet gan pasaules Civilizācijas izveidi uz visiem kopīgā, universālā, pamatiem.

Tādējādi aizvien skaidrāk iezīmējas jaunais ceļš, ko izvēlas pasaule, atsvabinoties no sāncensības gara un pieņemot par pamatu sadarbību, atbrīvojot cilvēku no dažādiem individuāla un kolektīva gūsta plāniem, tādējādi atverot viņa prātu citām lietām, ko viņš vairs neuzskatīs par ārlietām.

Eiropa par vēlu nākusi pie atziņas, ka tai jāiesaistās pasaulē, kur valda sadarbība; tā raustās konvulsijās kā sāpīgās radībās pēc nelaimīgas (paš)ieņemšanas. Eiropa, iespējams, ir kļūdījusies, iecerot eirocentrisku attīstību, meklējot savas saknes, lai attaisnotu Eiropas izveidi. Lai arī Eiropa tam nepiekrīt, skaidrs, ka tā nav spējusi pietiekami novērtēt globalizāciju un, piekrītot iesaistīties tajā, ļāvusi sevi ievilkt dažādās kolonizācijās, kas atņem Eiropas spēkus kā iekšēji, tā ārēji. Eiropa attopas pie sienas kā kādreiz pie Berlīnes mūra, un tai daudzas nostādnes ir jāpārskata, jārada sevi no jauna, daudz nekavējoties pie tā dēvēto Eiropas tēvu iecerēm, kas turklāt bieži ir pārprastas.

Eiropa piedzīvo dekolonizācijas revolūciju, atsakoties no (bieži vien republikānisku) monarhiju vai impēriju radītajiem „melnajiem kodeksiem”. Šī revolūcija vienlīdz skar kolonizētos un kolonizatorus. Eiropai ar to jātiek galā kā iekšēji, tā ārpusē. Krīze nav nedz monetāra, nedz arī budžeta, bet gan eksistenciāla krīze pasaules sadarbībā. Eiropa nespēs to pārvarēt, ja turēsies pie savām institūcijām un novecojušām metodēm, kas tikai palielina risku nostaļģisku jūtu vadītiem atgriezties pie protekcionisma, izolacionisma, nacionālisma, autoritārisma...

Sinerģijai starp iekšējām lietām un ārlietām būtu jāpalīdz Eiropai atbrīvoties no konvulsijām. Būtu vēl labāk, ja sāpīgās konvulsijas palīdzētu neatkārtot Vēsturi. Cilvēki to prasa, izraujoties no Sistēmas un Finansēm, saprotot, ka visi atrodas vienā laivā, bet jo īpaši, apzinoties savu līdzatbildību par līdzgaitniekiem pasaulē, jaunā, sadarbības ceļa gājējiem. Lai šī pasaule kļūtu par īstenību, ir jāskatās uz priekšu un jādomā par nākotni. Lai īstenotu pāreju no Finansēm uz pasaules Kopējo Labumu, nedrīkst daudz klausīties Sistēmas praktiķos, ir jāietur distance un jāpārrauj apburtais loks TINA (There Is No Alternative). Ar šo pāreju un distancēšanos pasaule, kam pamatā ir sadarbība, un šai pasaulei radītā Eiropa kļūst iespējama!

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

 

[1] Carlo Ossola, En pure perte, Le renoncement et le gratuit, 2011, Éditions Payot & Rivages, Paris

[2] Giorgio Agamben, Qu’est-ce qu’un dispositif?, 2007, Éditions Payot & Rivages, Paris

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti