Dod pieci! 2024
Jau 11. sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad pievērsīsies veselības aprūpes trūkumiem Latvijā, izgaismojot finansiālo bezizeju, ar ko saskaras cilvēki ar kritiskām un akūtām veselības problēmām, kuriem nepieciešama tūlītēja palīdzība, bet valsts ārstēšanās izmaksas nesedz. Tie ir gadījumi, kad cilvēkus no dzīvības šķir konkrēta un pašiem nesasniedzama naudas summa.
"Dod pieci!" kā allaž nedēļas garumā – no 13. līdz 19. decembrim – raidīs no īpašās stikla studijas Doma laukumā Rīgā. Līdz tam iespējams ziedot arī "Dod pieci!" akcijas lapā "Ziedot.lv" mājaslapā.
Disciplīna – nosvērtība, izturētība, paradums ievērot stingru kārtību. Tā šis vārds aprakstīts skaidrojošajā un sinonīmu vārdnīcā "Tēzaurs". Vārds, kas noteikti neraksturo mani. Tomēr, saskaroties trešo reizi ar ļaundabīgo audzēju, nācās to ieviest savā ikdienā.
Nolēmu paralēli smagajām ķīmijterapijas procedūrām cītīgāk pastrādāt ar savu ķermeni. Palīdzēt tam atjaunoties pēc ķīmiskām trieciendevām organismā. Atceries, Alberts Einšteins ir teicis: "Nevienu problēmu nevar atrisināt ar to pašu prātu, kas to ir radījis!" To, manuprāt, var attiecināt arī uz veselību. Bija jāmaina fundamentāli viss – ēšanas paradumi, kustību daudzums un attieksme pret ārpasauli. Skumjākais, ka pie vērtīgām atziņām un to ieviešanas ikdienā nonākam vien tad, kad blakus "kaulainā sāk skaļi grabināt izkapti". Ja tā padomā, katrs savā ikdienā ļoti labi zinām lietas, kas nu nekādi nekorelē ar veselību – mazkustīgums, pārslodze darbos, neveselīgs ēdiens. Šie ir vispopulārākie grēki, un tik ļoti grūti no tiem atbrīvoties.
Pirms ķerties klāt savu paradumu maiņai, daudz lasīju dažādus avotus par organisma atjaunināšanas veidiem. Dažādu informāciju sūtīja arī bērni, draugi un paziņas. Ne viss šķita pieņemams un ne visu ieviesu ikdienā. Konsultējos arī ar savu ārsti. Tobrīd nonācu pie secinājuma, ka vārds "disciplīna" ir mokošs. No rītiem Vima Hofa elpošanas vingrinājumi, vingrošana, kontrastduša – tas prasa laiku un milzu gribasspēku. Bija rīti, kad kā Minhauzenam (aiz matiem) sevi no gultas bija jāceļ laukā. Un atrunas – ja tu zinātu, cik daudz argumentu un attaisnojumu ir nedarīšanai!
Pagāja laiks, līdz iestrādājās tā veselīgā rutīna, kad rīta aktivitātes jau kļūst kā nepieciešamība pirms dienas darbiem. Protams, bija arī brīži, kad gribasspēka pietrūka. Visbiežāk šie kritumi nāca pēc ziņām, ka audzējs pat nedomā atkāpties. Šķita, ka tas viss ir bezjēdzīgi. Bet atcerējos solīto saviem bērniem – darīšu visu, ko varu, lai nav sev jāpārmet, ka kaut ko esmu palaidusi pašplūsmā. Sāku apmeklēt arī fizioterapeitu un doties uz trenažieru zāli. Onko pacientiem ir ļoti nepieciešami intensīvi spēka vingrinājumi. Arī tad, kad ir ļoti grūti. Lai rezultāts noturīgāks, izvēlējos individuālas nodarbības.
Tikmēr ķīmijterapija ar katru reizi nāca ar arvien lielākām blaknēm. Nepaspēj atgūties, ka jāiet jau atkal. Bija dienas, kad vilkos (vārda tiešajā nozīmē) uz dienas stacionāru pēc kārtējās devas ar tādu kā nolemtības sajūtu. Tur, ieraugot vēl desmitiem tādu pašu kā es, drūmums tikai pastiprinājās. Labi, ka tādos brīžos līdzās ir kāds, kas sapurina. Neļauj sašļukt. Tomēr pāri visam ir spēja pašam sagrupēties un negaidīt brīnumu no malas.
Dienā, kad uzzināju, ka vēzis ir atkāpies, bet jāturpina dzert zāles, ko nevaru atļauties, bija divējādas emocijas: prieks par rezultātu un panika – kā to noturēt?! It kā biju izārstēta un varu atgriezties normālajā ikdienā, bet bez zālēm tas nebūs uz ilgu laiku. Ja nebūs zāles – sagaida atkal smagi ķīmijterapijas kursi ar nezināmu rezultātu. Mulsinošākais šai visā, ka valstij šis faktors formālisma priekšā ir tik mazsvarīgs…
