Mans vārds ir Evija Unāma.
Esmu piedzimusi ar savdabīgu ģenētisku mutāciju, kas nozīmē – ir liela iespējamība, ka dzīves laikā varu saslimt ar vēzi. Un tā ir arī noticis. Vairākkārt. Pirmās divas reizes izveseļojos, pateicoties mūsu valsts veselības aprūpei, taču trešajā nācās lūgt iesaistīties sabiedrību un sniegt finansiālu palīdzību. Ārstu konsīlijs bija lēmis, ka labākais risinājums manā ceļā uz veselību ir zāles "Olaparib". Taču tās valsts manai diagnozei nekompensē. Zāles ir ļoti dārgas un būs jālieto visu atlikušo mūžu. Diendienā. Pat saliekot kopā visu manu ģimenes budžetu, to iegāde ir neiespējama. Man paveicās. Cilvēki saziedoja līdzekļus. Vismaz gadu varu būt mierīga. Bet ir vēl simtiem citu cilvēku, kuri šobrīd lūdz pēc atbalsta, jo valsts, dažādi to pamatojot, ir atteikusi.
Reiz, pirms valsts svētkiem, mūsu Valsts prezidents, toreiz gan vēl ārlietu ministrs, ir teicis: "Valsts ir tik stipra, cik stipri ir tās cilvēki." Piekrītu, tomēr par valsts stiprumu liecina arī cits lielums, proti, spēja parūpēties par tās neaizsargātākajiem iedzīvotājiem. Un šī spēja mūsu valstī diemžēl ir gaužām vāja.
Prokrastinācija
Vai zini, kas ir prokrastinācija? Tāds moderns, grūti izrunājams, bet bieži lietots svešvārds.
Dod pieci! 2024
Jau 11. sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad pievērsīsies veselības aprūpes trūkumiem Latvijā, izgaismojot finansiālo bezizeju, ar ko saskaras cilvēki ar kritiskām un akūtām veselības problēmām, kuriem nepieciešama tūlītēja palīdzība, bet valsts ārstēšanās izmaksas nesedz. Tie ir gadījumi, kad cilvēkus no dzīvības šķir konkrēta un pašiem nesasniedzama naudas summa.
"Dod pieci!" kā allaž nedēļas garumā – no 13. līdz 19. decembrim – raidīs no īpašās stikla studijas Doma laukumā Rīgā. Līdz tam iespējams ziedot arī "Dod pieci!" akcijas lapā "Ziedot.lv" mājaslapā.
Internetā ar vārdu "prokrastinācija" apzīmē gan tieksmi darbus atlikt uz vēlāku laiku, gan vilcināšanos, gan vēlmi maksimāli ilgi nedomāt par netīkamu uzdevumu veikšanu.
Bija 14. oktobris, pirmdiena. Vēlā pēcpusdienā saņēmu e-pastu, ka "DataMed" sistēmā ir pieejami izmeklējuma rezultāti. Ar aprakstu. Proti, ziņa, vai jaunās zāles būs vai nebūs palīdzējušas ceļā uz veselību. Biju darbā. Dokumentu vaļā nevēru. Atliku uz vēlāku laiku, kad būšu mājās, vienatnē, tad. Arī domas par tur iespējamo vēsti gaiņāju prom.
Mājās esot, savukārt neplānoti uzsāku ģenerāltīrīšanu – mazgāju grīdas, berzu flīzes, dzenāju putekļus, pārkrāmēju plauktus un metu lielus apļus ap datoru. Vienvārdsakot, prokrastinēju. Dators tobrīd iemiesoja visu manu problēmu sakni un atrisinājumu, jo tajā tobrīd bija informācija, kas mainīs manu tuvāko nākotni. Līdz ziņai no "DataMed" biju mierīga, bet pēc tās saņemšanas jutu, kā pārņem arvien pieaugoša trauksme un, neslēpšu, arī panika. Nav jau brīnums – šie rezultāti informē, vai visa jezga ap dārgajām zālēm ir bijusi jēgpilna, vai arī jāmeklē atkal citi ceļi uz veselību, visticamāk, smagu venozo ķīmiju veidā ar visām izrietošajām sekām – izbirušiem matiem, no tūskas uzblīdušu seju, nelabu dūšu, vājumu, izdedzinātiem asinsvadiem un nezināmu iznākumu, jo cik gan tāds cilvēka organisms var turēt. Bet pāri visam – ar emocionālo kritumu, nogurumu un bezcerību. Tā, manuprāt, ir pārāk bieža viešņa onkoloģisko pacientu mājās. Kad zāles nepalīdz, izmisums ir neaprakstāms. Ir labi, ja vēl ir dažādi rezerves varianti, kā ārstēties. Bet, ja ārsts paziņo, ka viņa zināšanas un iespējas ir izsmeltas, tad ir smagi.
Tikai vēlā vakarā piesēdos pie datora. Ar strauji pukstošu sirdi lasīju aprakstu. Starp sarežģītu vārdu virtenēm arī saprotams teksts: "Nav norādījumu par onkoprocesa progresiju un attālu izplatību." Šauboties, vai to uztveru pareizi, nosūtīju aprakstu arī savai ārstei. Atbilde apliecināja, ka – jā, esmu šobrīd no vēža tīrs cilvēks un varu pilnvērtīgi dzīvot. Protams, turpinot lietot dārgās zāles. Tās veiksmīgi cīnās ar nelūgto viesi manā organismā, un jācer, ka turpinās to darīt.
Tobrīd fiziski jutu, kā atslābst ķermenis un prāts. Apraudājos. Vairāk nekā gadu ilgais ceļš uz atveseļošanos ir vainagojies ar labām ziņām. Tagad tik noturēties!
Līdzcilvēki man iedeva iespēju dzīvot brīdī, kad valsts ir novērsusies…
