Zane Peneze: «Uzvelc tautastērpu!» - ir vēl daudz ko stāstīt, izzināt un izpētīt

“Tur taču viss ir pateikts, nez cik raidījumu jau bijuši par tautastērpiem, vai tad var ko jaunu parādīt.” “Un vai tad viss jau nav uzrakstīts un grāmatās norādīts?” “Un vispār, apnicis.” 

Ievelku elpu, notraušu skepticisma radītās radošās šaubas, un strādājam tālāk. Raidījums “Uzvelc tautastērpu!” ir radies tāpēc, ka ir vēl daudz ko stāstīt, rādīt, izzināt un izpētīt.

Taču svarīgi ir, kas par šo stāsta. Turpmākos astoņus ceturtdienu vakarus raidījumā “Uzvelc tautastērpu!” LTV1 kadrā darbosies Dīvs Reiznieks un Agnese Kleina. Viņi nav folkloristi, viņi nav dizaineri, bet viņi arī nav slavenību kategorijā, lai raidījumu varētu nosaukt par šovu “Saģērbies ar zvaigzni”. Viņi vada raidījumu tāpēc, ka katram ir savas attiecības ar tautastērpu, kas viņus padara par aizraujošiem stāstniekiem.

Agnesi nevar nepamanīt. TV ekrānā redzēsit viņas izvēles apģērbā. Zinu, ka būs neskaitāmi komentāri par to, “kas viņai uz galvas”. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pateikt, ka Agnesei galvā ir miljons ideju, pamatoti spriedumi un ambīcijas, kuras viņa nevilcinās īstenot. Mums ir pamats būt lepniem par viņu, Agnese ir izveidojusi bilingvālu žurnālu “Benji Knewman”, kuru pērk un lasa visā pasaulē no Amsterdamas līdz Ņujorkai. Šuvējas meitas vērīgā acs ļauj Agnesei saskatīt nianses un saprast, kā domāja cilvēki, kas šeit pat Latvijā dzīvoja 150 gadus pirms mums.

Dīvs savukārt tautastērpā ģērbts kopš dzimšanas. Mammai Ilgai Reizniecei brunčos ieķēries, viņš ar visu savu būtību uzsūcis sajūtu par tautisko. Skatītāji Dīvu, iespējams, atcerēsies kā jaunu žurnālistu, kurš ar spurainiem matiem kadrā stāstīja par ārzemju ziņu aktualitātēm raidījumā “Globuss”. (Te Dīvam un Agnesei viena kopīga iezīme - skatītājus neatstāj vienaldzīgus “tas, kas viņiem uz galvas”.) Pēc ārzemju ziņu analīzes un sporta reportāžām no olimpiskajām spēlēm tagad Reiznieks nonācis pie “modes”. Tautastērpu viņš uzvelk biežāk nekā reizi gadā - dejojot tautas deju ansamblī “Zīle”, viņš tautastērpā pucējas bieži.

Veidojot šo raidījumu, esmu sapratusi, ka cilvēkiem patīk norādīt, kā ir pareizi. Vai precīzāk - kā ir nepareizi. “Tā taču vainagu nedrīkst likt.” “Tās nav latviskās krāsas, fui.” “Nevar taču pie tautastērpa vilkt brūnus zābakus!” “Un kurš tā sien jostu!??”

Bet tradicionālo tautastērpu ir veidojuši cilvēki, kuriem bija sava gaume, sava rocība un sava drosme. Drosmīga bija tā nīceniece, kura pirmā uzvilka sarkanos brunčus, nevis zilos. Viņu noteikti toreiz aprunāja visās malās, bet tagad burkānkrāsas brunči ir Nīcas “firmas zīme”.

Pareizais un nepareizais, iekonservētais un mainīgais. Šīs robežas ir plūstošas, un varu pačukstēt priekšā, ka redzēsit 150 gadus senas apģērba detaļas, kas izskatīsies kā mūsdienu avangards.

Ir idejas, kas aug lēnām un ilgi. Šī raidījuma aizmetņi radās pirms pusotra gada - vasarā, kad deju kolektīvi dungoja Raimonda Tiguļa “Lec, saulīte” grandiozajā deju uzvedumā Mežaparka estrādē. Jauna dziesma, kas, man nav šaubu, būs simtgades Dziesmu svētku repertuārā. Beigu taktīs tajā ieskanas “pūtvējiņu” meldiņš. Līdzīgi arī mainās līdzi tautastērps - uz stipriem pamatiem radot jaunu skaistumu pasaulē.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt