Vienīgā jaunbūve valstī
Islandes vārds pasaules medijos bieži tika locīts, kad sākās 2008. gada finanšu krahs visā pasaulē, kas arī Latviju noveda tuvu bankrotam. Islandē sabruka banku sistēma, un valsts ieslīga dziļos parādos. Arī celtniecība tika paralizēta, bez darba palika tūkstošiem poļu viesstrādnieku.
Vienīgā jaunceltne visā valstī bija Islandes koncertzāle. Kā saka tās vadītājs, “mēs varējām atstāt ēku pusuzceltu, un tā būtu kā simbols 21. gadsimta Islandei, mūsu krīzei vai mūsu lielummānijai”. Sākotnēji koncertzāli būvēja islandiešu miljardieris Bjorgolfurs Gudmundsons, kuram kopā ar dēlu bija milzu plāni jaunceltņu būvei Reikjavīkas centrā. Viņš bija ekscentriķis, kaislīgs mākslas, teātra atbalstītājs, vienlaikus arī angļu futbola kluba īpašnieks. Bet pēc 2008. gada krīzes visas viņa kompānijas bankrotēja.
Arī Islande pati bija parādos. Lai no tiem izkļūtu, naudu vajadzēja apcirpt skolām un medicīnai (skan pazīstami, vai ne?), taču tika pieņemts riskantais lēmums pārņemt koncertzāles celtniecību, lai gan tās kopējās izmaksas bija vairāk nekā 150 miljoni eiro. Un tagad islandiešiem ir padoms citiem - krīzes laikā jāiegulda kultūrā.
Protams, vajadzīgas dažas atkāpes, lai saprastu, kāpēc apgalvojums teikts ar milzu pārliecību. Islande tiek pieminēta kā veiksmīgs piemērs izkļūšanai no krīzes. Tā nebija tik smaga un ilga, kā tika prognozēts 2008. gadā. Toreiz Lielbritānijas premjers Gordons Brauns asi kritizēja Islandi par nespēju garantēt britu noguldītāju naudas drošību. Taču tagad Islandes ekonomika aug, tai vajadzīgs papildu darba spēks no citām valstīm, īpaši tūrisma industrijā. Reikjavīkas ielās dienas vidū britu akcents dzirdams biežāk nekā islandiešu valoda. Neparasti skaistā ziemeļu zeme ir iecienīts ceļa mērķis arī amerikāņiem. Vislabāk to var sajust vakaros, kad ir laba ziemeļblāzmas prognoze - simtiem tūristu sasēžas autobusos Auroras medībās.
Koncertzāle simfonijām un rokmūzikai
Islandes vēsturē mūzika iezīmējas pavisam nesen. Kad 1876. gadā sauszemes Eiropa sajūsminājās par Vāgnera “Nībelunga gredzena” operu ciklu, Islandē bija daži pūšaminstrumentu spēlētāji, bet tā pa īstam orķestris izveidojās tikai 1927. gadā. Lielākā ēka uz salas bija cietums. Islandieši līdz tam savu radošumu izcēla literatūrā, sāgās. Taču pagājušā gadsimta laikā pie mūzikas instrumentiem un notīm ķērās daudzi salinieki.
Pasaules slavas gājiens islandiešu mūzikai sākās 1990.gados. Celmlauži bija “The Sugarcubes” ar solisti Bjorku vēl astoņdesmitajos gados. Pēc grupas izjukšanas visveiksmīgāko mūziķes karjeru turpināja Bjorka, kas joprojām ir Islandes popmūzikas simbols. Sekoja “Sigur Ros” un elektroniskās mūzikas veterāni “GusGus”, bet šajā gadsimtā – “Mum”, “Of Monsters and Men” un citi.
“Harpa”, lai arī mājvieta Islandes operai un simfoniskajam orķestrim, ir vieta, kur notiek rokkoncerti, elektroniskās mūzikas koncerti un mūzikas festivāli - skaidrs, ka mazajā Islandē tai jāielūdz pēc iespējas plašāks salinieku loks.
Reikjavīka kā Ņujorka un Parīze
Bet runājot par mūziku Islandē, nevar runāt tikai par “Harpu”, lai cik neparasts veiksmes stāsts tas ir - katru gadu vairāk nekā miljons apmeklētāju. “Mūzika Islandē bija arī pirms “Harpas”,” lietas pa plauktiņiem grib salikt grupas “GusGus” dibinātājs Daniels Agusts Haraldsons.
Uz jautājumu par islandiešu mūzikas, īpaši popmūzikas radošo plaukumu atbildei ir divas daļas - viena atbildama, otra ne. Pavasarī runājām ar māksliniekiem Odesā, mītiem un Ostapa Bendera slavas ieaijātajā Ukrainas pludmales pilsētā. “Deadlainus” mākslinieki ievēro tikai ziemā, jo vasaras svelmē ir pārāk daudz slinkuma veicinātāju - sākot no svelmainās saules, beidzot ar nebeidzamām nakts ballītēm. Islandē daba tieši otrādi, veicina mākslas rašanos. Islandē ziema ilgst astoņus mēnešus, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai ziemas spelgonī nolīstu mājās un radītu, un radītu... Tieši tā šoziem taps “GusGus” jaunais albums - mūziķi aizbrauks uz mazu lauku mājiņu un strādās tur, kupenu ieskauti.
Taču uz Islandi arī pārceļas citu valstu mūziķi. Smatijs Smits, britu izcelsmes mūziķis, spēlējis “rockabilly” grupā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, savā apģērbā joprojām saglabājot panka/roka stilu. Viņu atrod operators Mārtiņš Šalmis, pavisam nejauši iemaldoties izstādes atklāšanā galerijā blakus mūsu viesnīcai. Logos “Sex Pistols” albumu vāciņi un dejojošas meitenes, skan mūzika un ballīte notiek pirmdienas vakarā.
Izrādās, tiek atklāta izstāde ar mūzikas dokumentālās fotogrāfijas meistares Dženetas Bekmenas un mūzikas producenta Sī (Cey) Adamsa darbiem. Abi ir Smatija seni paziņas. Viņa atmiņa stāstos var klausīties stundām - par Endiju Vorholu, Bobu Dilanu, Deividu Boviju. Arī par abiem viesiem viņš iztāsta tā, ka kļūs kauns, ka par viņiem nezinājām līdz šim.
Dženeta Bekmena kopš astoņdesmitajiem iemūžinājusi hiphopa skatuves māksliniekus, viņai toreiz izdevās iekļūt noslēgtajā sabiedrībā, jo pati bija minoritāte - britu izcelsmes ebrejiete. Adamss ir mūzikas ierakstu kompāniajs “DefJam Recordings” izveidotājs un strādājis ar tādiem māksliniekiem kā “Beastie Boys”, Jay-Z, bet vēlāk veidojis dizainu mūziķu albumiem, piemēram, "Foo Fighters". Adamss zīmēja grafiti Ņujorkā vēl tad, kad tas bija uz robežas ar likumību.
Abi ņujorkieši - ar izstāžu pieredzi "MoMA" un citos lielos muzejos - Reikjavīku ar maziņo mākslas galeriju izvēlējušies par nākamo pieturas punktu pēc savas izstādes Parīzē. Abi ļoti neuzkrītoši iejūtas islandiešu ziemas sākuma darbdienas ballītē. Bekmena fotografē, Adamss zīmē grafiti, ko palūdzis ierakstu veikala īpašnieka dēls.
Paliekam gan bez intervijas ar Adamsu un Bekmenu. Zīmējot grafiti, Adamsa sastatnes sagrīļojas un viņš nogāžas no tām. Lai gan izbīlis lielāks nekā trauma, Dženeta sameklē pretsāpju līdzekļus un aizved Adamsu uz viesnīcu. Mums nākamajā rītā jālido prom, iespējas aprunāties vairs nebūs, tā arī neuzzinām, kas ir bijis lielāks magnēts atbraukt uz Reikjavīku - Islandes maģija vai Smatija šarms.
Bet galvā skan teikums no intervijas ar “Harpas” koncertzāles vadītāju, vēl viens padoms līdzās tam, ka kultūrā jāiegulda krīzes laikā. “Mums visu laiku jāizliekas, ka esam liela nācija, liela valsts”.
Raksts tapis ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā atbalstu.
