Saku, ka esmu no Latvijas Radio, un jautāju, vai viņi ir vietējie. Viens ir no Ogres, bet otrs - saulkalnietis. Izstāstu savu vajadzību. No Ogres atbraukušais satraukts iesaucas, uzrunājot paziņu – vai tiešām tāda lieta miestā notikusi? Biedrs nosaka - jā, bija tāds gadījums. Pārdevēju zinājis vien kā sievieti, kura strādā veikalā un dzīvo blakus mājā. Kad jautāju, ko viņš domā par to, ka noziegums joprojām nav atklāts, vīrs atbild ar pretjautājumu - vai viņam par to vispār būtu jādomā?
Tikmēr viņa biedrs kartupeļu kastu cilāšanu licis pie malas un iztaujā – vai tiešām tādas lietas ciematā notikušas. Viņu jautājums ieinteresē. Bet viņa biedram runāt par seno slepkavību negribas. „Kāpēc jūs par šo lietu interesējaties?” viņš prasa. Vīrietis domā, ka ir svarīgāki jautājumi, uz kuriem būtu jāmeklē atbildes. Piemēram, kas noticis ar pensiju fondu. Viņam ir teorija, ka Ivars Godmanis, bijušais Latvijas premjerministrs, fondu ir iztrallinājis. „Lūk, tas ir jāizmeklē!”
Sievietes slepkavas meklēšanu viņš uzskata par laika šķiešanu. Tādas lietas visu laiku notiek, viņš nosaka.
Kā valsts palīdz slepkavībā cietušajiem?
Personai, kura ir atzīta par cietušo kriminālprocesā, ir tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša nozieguma rezultātā radīto kaitējumu – morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu.
Visos gadījumos kompensāciju var saņemt vardarbībā cietušais, bet slepkavības gadījumā – mirušā tuvinieks, kuru atzīst par cietušo.
Cietušajam ir tiesības uz valsts kompensāciju arī tad, ja noziedzīgā nodarījuma izdarītājs vai viņa līdzdalībnieks nav noskaidrots, vai viņš saskaņā ar Krimināllikumu pie kriminālatbildības nav saucams.
Slepkavībā cietušajiem valsts izmaksā kompensāciju, kas ir piecu minimālo mēnešalgu apmēra. Šobrīd tie ir 2150 eiro.
2018. gadā šādas kompensācijas izmaksātas 97 gadījumos par kopējo summu gandrīz 165 000 eiro.
Tas ir mazākais slepkavībās cietušo skaits pēdējo piecu gadu laikā.
Pirmo reizi kompensācijas izmaksātas arī mazāk nekā 100 cilvēkiem. Piemēram, 2016. gadā to saņēma vairāk nekā 140 cietušie, kuriem valsts izmaksāja 200 000 eiro.
Cietušajam izmaksāto valsts kompensāciju gan pēc tam piedzen no vainīgā un izlīguma gadījumā, piemēram, slepkavam 2150 eiro viena gada laikā jāatmaksā valsts kasē.
Autors: Rūdolfs Krieviņš, Latvijas Radio
Mēs aizmirstam notikumus no savas dzīves. Tas ir normāli. Vēl ātrāk no atmiņas izgaist tas, kas ar mums tieši nav bijis saistīts. Nav “jācepas” par lietām, ko nevaram ietekmēt vai mainīt, vai ne?! Tomēr vienaldzība var kļūt lipīga.
Sabiedrība nav tikai kartupeļu krāvējs, bet arī policijas darbinieks, uz kura galda nozieguma izmeklēšanas materiāli nonāk, un nav pieļaujams, ka vienaldzība pielīp viņam. Jo nogalināt var ne tikai slepkava, bet arī vienaldzība, paviršība vai muļķība.
Slepkavības apraksts lietas materiālos arī nav emocionāls. „Durti-griezts penetrējošs ievainojums kaklā. Durti-griezts penetrējošs ievainojums krūškurvī,” lasāms lietas materiālos, un tālāk seko anatomisks ievainojumu apraksts un secinājums – šie ievainojumi ir dzīvībai bīstami.
Saka, ka ārstam nav jājūt līdzi katram pacientam. To pašu var teikt arī par policista, prokurora, tiesneša darbu. Te ir svarīgi fakti - ir atrasts ierocis, uz tā ir aizdomās turamā pirkstu nospiedumi, kāds ir nozieguma motīvs. Emocijas izmeklētājos mēs redzam tikai filmās.
Bet katrs upuris ir cilvēks. Zinu, ka tas skan nevajadzīgi emocionāli. Valsts ir apņēmusies rūpēties par katra cilvēka drošību. Satversme saka: ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tāpēc emocijām ir tiesības uzbangot, ja tiesības uz dzīvību tiek pārkāptas.
Kopš 2005. gada Latvijā nav atklāti 453 kriminālprocesi par slepkavību vai slepkavības mēģinājumu. Viena no šīm tumšajām lietām ir Saulkalnes pārdevējas nogalināšana.
Valsts policijas priekšnieks, ģenerālis Ints Ķuzis saka - neviena no lietām netiek apzināti aizmirsta, tā neaiziet pensijā ar izmeklētāju. Ja fundaments ir savākts, tad nereti tas ir tikai laika un veiksmes jautājums, līdz atminējums ir rokās. Taču, Saulkalnes lietu pētot, rodas sajūta, ka fundamentā ir plaisas.
Piemēram, nenoskaidrotais DNS īpašnieks. Policijā par slepkavību izmeklēšanu atbildīgais Romāns Jašins ir skeptisks par tik vecu lietu atklāšanu. “Pat ja pavediens rodas, pastāv varbūtība, ka nebūs iespējams tam gūt pierādījumus,” abstrahējoties no konkrētā stāsta, saka Jašins. Piemēram, atrast aculieciniekus, kuri pirms desmit gadiem apgalvoja, ka redzējuši ciematā svešinieku. Ķuzis ir optimistiskāks, viņš sola, ka lietai būs turpinājums. Viņa pieredze rādot, ka pilnīgi tumšas lietas vienā dienā negaidīti var izgaismoties.
Jaunais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”) Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” sacīja, ka lietas, kuru izmeklēšanā nav perspektīvas, ir jāaptur. Nav jāizmeklē tas, ko nevar atklāt, nav tam jātērē policijas resurss - tāda bija viņa doma.
Vai 10 gadu vecai lietai ir perspektīva kļūt atklātai? Policijas priekšnieks Ķuzis saka - jā. Palīgā var nākt veiksme.
Bet man negribētos, lai pret noziegumu izmeklēšanu izturētos kā pret loteriju. Ja paveiksies, tad izkritīs piecas bumbiņas ar manis izvēlētajiem skaitļiem. Jo nav nesvarīgu noziegumu. Un nav neperspektīvu lietu. Aiz katras stāv cilvēks: kāda māte, tēvs, meita, dēls, māsa, brālis. Vai visi kopā.
