Vladimirs Ivanovs: Nežēlīgais Latvijas futbols - bauda drīzāk mazohistiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Latvijas valstsvienība 130.vietā Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) rangā; pēc statusa profesionāli Latvijas klubi, kas patiesībā ir vistīrākie amatieri ar uzpūstām ambīcijām un Eirokausos elementāri zaudē Ziemeļīrijas un Islandes rukātājiem; valsts čempionu - Jūrmalas "Spartaks" - galvenais treneris pamet pēc pirmās spēles Čempionu līgā (un tas nevienu neizbrīna); pēdējā mēneša laikā uzreiz pieci (!) klubi diskvalificēti, tātad tiem liegts piedalīties sacensībās sarunātu spēļu dēļ jeb, kā šo sērgu diplomātiskāk dēvē, par manipulēšanu ar rezultātiem; skatītāju stadionos nav un nav bijis... Šādu Latvijas futbola bēru runu var turpināt vēl ilgi. Diemžēl sporta karalis Latvijā jau sen kļuvis par apsmieklu un izstumto.

Patiesībā tas viss ir skumji. Skumji apzināties, ka simtiem Latvijas puiku, kas trenējas futbolā un sapņo par uzvarām Čempionu līgā vai Eiropas un pasaules čempionātos, sapņo līdzināties Krištianu Ronaldu un Lionelam Mesi, ar saviem sapņiem lido bezdibenī. Turpat, kur futbols - tas pat nav šaubīgs bizness ar neskaidru Krievijas miljonāru investīcijām un no pašvaldībām izprasītu naudu, tātad mums visiem atņemtu. Tā ir ilūzija, neprofesionālisms, uzspļaušana skatītājam un daudz citu vainu, kas pie mums jau sen kļuvušas par šīs lieliskās spēles neatņemamu sastāvdaļu. Šiem puišiem šeit futbolā nav nākotnes,

Latvijā futbols ir kaut kāda drausmīga parādība, no kuras baudu var gūt tikai mazohisti.

Futbols Latvijā kopš 2004.gada, kad apstākļu sakritības dēļ Aleksandra Starkova komanda nokļuva Eiropas čempionātā Portugālē, reti kādu priecē. Ja arī gadās prieki mūsu mājās (morāli novecojušās, ja runājam par skandalozo "Skonto" stadionu), tad nu vienīgi, kad Rīgā ierodas Portugāles vai Šveices izlases - kā 2018.gada Pasaules kausa kvalifikācijā. Taču tas nav mūsu nopelns - tāda bija izloze. Palūkojiet Latvijas izlases reitingu - 130.vieta! Un neviens neceļ trauksmi - kā tas iespējams? Godīgi saku, ka iepriekš nedomāju piedzīvot laikus, kad mūs rangu tabulā apsteigs Andora, Fēru salas vai Kirasao (šī Nīderlandes Antiļu sala rangā ir 68.vietā). Taču arī par to brīnīties nenākas - mūsu izlase dzīvo pēc saviem likumiem un turpina veidot mītisko nākotnes komandu.

Nav skaidrs, kad mums vēlreiz parādīsies tāda izlase, par kuru nebūs kauns. Skaidrs, ka ne tuvākajā laikā.

Tādēļ, ka nav materiāla, no kā celt un mūrēt. Nav pietiekami kvalificētu treneru (katru otro gadu UEFA Pro licences gan saņem desmitiem speciālistu, kas tādi ir tikai uz papīra), nav futbolistu. Ja arī parādās kāds tīrradnis, tas drīzāk ir izņēmums.

Ar izlasi būtu skaidrs - visaugstākais konkurences līmenis. Tad varbūt klubu futbols mums ir saturīgāks un veiksmīgāks? Ka tik ne tā... Eirokausi ir tas lakmusa papīrītis, kas ļauj saprast, kur pašlaik ir Latvijas futbols. Var redzēt un salīdzināt. Un ko mēs šovasar ieraudzījām?

Tā pati aina - primitīva un trula spēle, nekādu emociju un izgāšanās pēc izgāšanās.

Tātad: polis Mareks Zubs pameta "Spartaku" pēc zaudējuma mājās 0:1 pret Kazahstānas "Astana" Čempionu līgas kvalifikācijas otrās kārtas pirmajā mačā. Ātri sakravāja čemodānu un pārcēlās pie kaimiņiem Baltkrievijā, kur būs pie valsts čempionāta līderu Soļigorskas "Šahtjor" stūres. Lūk, kā izskatās visīstākais priekšlaicīgi paceltais baltais karogs. 

Latvijas čempioni padevās (precīzāk sakot, notinās). 

"Spartaka" pasaulē, kur, šķiet, nekad nebija dzirdējuši Čempionu līgas himnu - šo lielisko XVIII gadsimta sākumā tapušo Georga Fridriha Hendeļa kompozīciju, ko 1992.gadā aranžēja Tonijs Britens, ir savi aprēķini un laikam nav vietas "fair play". Statistika nemelo, Latvijas klubiem tā ir vienkārši nogalinoša. Uz ko ar tādu varēja cerēt? Pirmajā spēlē mājās pret "Astana" sitieni pa vārtiem 2:19 ne par labu jūrmalniekiem (vārtu rāmī 0:10, tātad neviena labi notēmēta sitiena).

Ejam tālāk: pirmā FK "Liepāja" spēle Eiropas līgas otrajā kvalifikācijas kārtā pret Lietuvas "Sūduva". Latvijas trešā spēcīgākā komanda pret Lietuvas trešo spēcīgāko komandu, un rezultāts 0:2. Liepājniekiem divos puslaikos tikai viens sitiens vārtu rāmī (ja ne "galvenais futbola huligāns", puisis ar ne vienkāršu raksturu, Artūrs Karašausks un viņa izšķirošais vārtu guvums kompensācijas laika beigās pirmajā kārtā, Liepājas komanda nebūtu pārvarējusi Ziemeļīrijas "Crusaders" barjeru. Vēl viens apkaunojums, citādi nenosaukt, ir FK "Ventspils" zaudējums Islandes "Valur" Eiropas līgas kvalifikācijas pirmajā kārtā. Pirmajā spēlē mājās bezveidīgs neizšķirts 0:0, izbraukumā klupiens 0:1. Izbraukuma spēlē ventspilniekiem nožēlojams viens sitiens uz vārtu pusi. 

Būtībā, tas ir viss, kas jāzina par Latvijas futbolu...

Piebildīšu, ka mūsu futbola klubi pēc Latvijas mērauklas patiešām nav trūcīgi. To vidējais gada budžets ir apmēram miljons eiro, kam nedaudz vairāk, kam - mazliet mazāk. Daži klubi var atļauties saviem spēlētājiem maksāt 7-8 tūkstošus eiro mēnesī. Profesionāļiem, kas trenējas katru dienu. Bet kāds no tā labums? Lūk, tā arī sanāk, ka visdrošākais veids, kā zibenīgi vilties Latvijas futbolā, ir vienu reizi to ieraudzīt klātienē. Atgrūšanas efekts tiks sasniegts.

Kādēļ stadionos nav līdzjutēju? Atbilde ir skaidra - tādēļ, ka nav futbola. 

Ja klubos pat iegulda visus spēkus, lai izklaidētu publiku, rīkotu konkursus un dalītu dāvanas, tas viss ir garām. Ja komandas laukumā "stumda ķerru", nekas nepalīdzēs. Tādēļ tādām komandām kā "Riga" FC nekas cits neatliek, lai nespēlētu kapa klusumā, nopirkt "atbalsta grupas", lai par alu un čipsiem radītu vismaz kādu fonu ar bungām un saukļiem.

Uz ko cer un kam tic FK "Liepāja" prezidents Māris Verpakovskis ar tādu komandu un spēli, vai ko domā "Ventspilī", kur futbols ar attīstītu infrastruktūru un permanenti tukšām tribīnēm nekad popularitātē neapsteigs basketbolu, nav skaidrs. "Spartaks" Jūrmalā ik gadu ir kā svešķermenis. RFS labklājība ir tieši atkarīga tikai no Rīgas domes vadības, bet "Riga" FC - no dzimtenē meklēšanā izsludināta nerezidenta iegribām. "Metta/LU" ir tikai un vienīgi bērnu un jauniešu futbola akadēmija, tas ir sociāls projekts, kam ir sava misija, bet normālā futbola valstī tai nevajadzētu būt jebkādai saistībai ar lielo futbolu. 

Vēl ir FK "Jelgava", kur jezga ar treneriem ir ierasta lieta, bet spēle drīzāk piesaistīs karatē speciālistu uzmanību. 

Lūk, tāda ir "Made in Latvia" augstākā līga, kas pēdējos divos gados ir zaudējusi visus lielos sponsorus, bet vācietis Olivers Šlēgls, neraugoties uz kosmisko algu, amatā virslīgā, kur sezonas vidū kalendārā ir caurumi mēneša garumā, izturēja tikai divus mēnešus, līdz laimīgi aizbēga. 

Teiksiet - Latvijas čempionātā ir augusi intriga? Kā gan tai neaugt, ja iepriekš mums bija spēcīgi un vājāki klubi, bet tagad visi kļuvuši švaki un uzvarētāju prognozēt ir grūtāk.

Čempionāta līmenis taču nav audzis, un līdz ar to arī interese. Patiesībā viss ir otrādi. Rezultāti - nulle, un tā katru sezonu. Pat pēdējā sašmucējušos klubu atmaskošana ir nokavēta Latvijas Futbola federācijas reakcija. Visnopietnākā cīņa pret sarunātām spēlēm bija nepieciešama jau pirms 10 gadiem. Jā, tagad ir vismaz kaut kādi rezultāti, šogad diskvalificēti pieci klubi, arī virslīgu pārstāvējusī "Babīte/Dinamo", taču ar nodevējiem vajadzēja tikt galā daudz ātrāk bez personisko rēķinu kārtošanas un neaizmālējot vecus grēkus pirms kārtējām vēlēšanām.

Ko darīt? Sākumā kaut kam jāmainās federācijas vadībā.

Gunta Indriksona gandrīz 20 gadu valdīšana ir nenormāla pēc visiem rādītājiem. Pie varas jānāk cilvēkiem, kam tiešām sāp sirds par Latvijas futbolu. 

Ne tā kā tagad - prestižs darbs, laba alga... Un esi šodien karalis, jo pārzini datorprogrammas un brīvi runā divās trijās valodās. Tādiem vienalga, vai futbola federācija vai gaļas kombināts. Tādiem pseidospeciālistiem raksturīgi ir daudz runu un maz darbu. Lielā bardaka dēļ Latvijas čempionāts neinteresē autoritatīvus menedžerus vai skautus. 

Atsevišķa tēma - līdzjutēji. Kamēr skatītājam būs neinteresanti skatīties, kā 22 veči pusotru stundu bezjēgā spārda laukumā bumbu, nekas nemainīsies. Nav baudāma šova - nav skatītāju. Septiņu klubu virslīga ir kaut kāds hermafrodīts. Turklāt dažu klubu finanses nav caurspīdīgas, raisot daudz jautājumu un nevienam nevajadzīgus riskus.

Kādēļ Lietuvā, kur futbols arī ne tuvu nav galvenajās lomās, spēj radīt neatkārtojamu un tiešām īstu futbola noskaņu Čempionu līgas spēlē, bet mums sanāk "bēres Kauguros"? Kādēļ Igaunijas izlase pēdējos gados ir paspējusi uzspēlēt ar teju vai visām pasaules valstīm, tostarp Horvātiju, Islandi, Norvēģiju un Serbiju, bet mūsu komanda klejo pa tāliem kaktiem un piemeklē tikai tādus sparinga partnerus, kas piekrīt apmaksāt uzturu un dzīvošanu, piemēram, Ziemeļīriju, Gruziju, Gibraltāru un citus "grandus"? Kur ir vismaz kaut kādi izlaušanās centieni? Vieni vienīgi jautājumi, kas nevienu laikam jau neinteresē. Tā arī dzīvojam no Ronaldu līdz Ronaldu...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti