Vita Dreijere: Piespiedu mīlestība pret ķīmiju un fiziku

Ja reiz jaunieši nemīl ķīmiju un fiziku, piespiedīsim mīlēt ar varu. Nupat tieši šādu ceļu izvēlējusies iet valdība, atbalstot piekto centralizēto eksāmenu, kura izvēlē jauniešiem būs tikai divas opcijas – ķīmija vai fizika.

Iesākumā atskatīsimies ne tik senā pagātnē. Bija 2009.gada beigas. Krīze. Laiks, kad mūsu politikas vadmotīvs bija izsakāms vienā vārdā - „konsolidācija". Tieši toreiz valdība lēma, ka varētu ietaupīt arī uz centralizēto eksāmenu rēķina un iepriecināt divpadsmitklasniekus, kuri jau 2010.gada pavasarī līdzšinējo piecu eksāmenu vietā kārtoja četrus. Premjera amatā toreiz bija tas pats Valdis Dombrovskis, kurš šonedēļ valdības sēdē atzinīgi izteicies par eksāmenu skaita palielināšanu. Šāda nekonsekvence, protams, neizskatās pārāk nopietni, bet tā vēl būtu mazākā bēda.

Ir nepatīkamāka tendence – gan toreiz, gan tagad politiķi izmanto eksaminācijas sistēmu ielaistu un ar eksamināciju nesaistītu problēmu risināšanai.

Domāju, ka dažos jautājumos varam būt vienisprātis. Jā, problēma ir. Jā, tautsaimniecībai ir nepieciešami izglītoti speciālisti fizikā un ķīmijā. Jā, lai mēs pie tādiem tiktu, nepietiks tikai ar to, ka prasīsim augstskolām: „Hei, kur viņi ir?" Jā, visa pamats ir skola, un pie šī līmeņa jāķeras vispirms. Jā, fizika un ķīmija ir sarežģīti priekšmeti, un pārāk liela daļa jauniešu labprātāk sēdētu zobārsta krēslā, nevis lauzītu galvu, risinot fizikas un ķīmijas uzdevumus.

Vai to mainīs obligāts eksāmens pēc trim vidusskolas gadiem? Es labprāt vispirms redzētu pierādījumu bāzi, kas to apliecinātu. Nevis argumentus  no sērijas „ es domāju, ka tā varētu būt". Turklāt vajadzētu būt pierādījumiem, ka tieši ķīmijas VAI fizikas eksāmens ir labākā izeja. Kāpēc ne kombinēts eksāmens abos priekšmetos? Un kāpēc ne kombinēts eksāmens eksaktajās un dabaszinātnēs, jo vispār eksistē arī tāds mācību priekšmets „Bioloģija"? Visbeidzot – kā varētu izmantot eksāmenus ne tikai skolēnu „motivēšanai", bet arī turpmākai datu analīzei, lai saprastu, kur ir problēmas un ko darīt, lai uzlabotu mācīšanos (vēl viena lieta, par ko vērts domāt)?

Eksāmens nenoliedzami ir „pātaga", kas var motivēt mācīties cītīgāk. Izglītības speciālisti varētu iebilst, ka tas nav labākais motivēšanas līdzeklis, bet nenoliegsim – daudzi skolēni un studenti teju pirms katra uzdevuma vaicā: „Vai par to būs arī atzīme?" Ja atzīmes nebūs - eh, kāda tad jēga pūlēties. Eksāmens ir krietni nopietnāks bubulis nekā kārtējā atzīme kādā pārbaudes darbā, tāpēc daļa jauniešu noteikti ķīmijai vai fizikai pievērsīs lielāku vērību. Ja gribam stiprināt šo atzīmju kultūru (reizēm pat šķiet - kultu), tad tikai uz priekšu, bet es tomēr šaubos, ka attaisnosies ieceres atbalstītāju cerības iegūt vairāk labāk sagatavotu speciālistu dabaszinātnēs un inženierzinātnēs.

Mēģinājums piespiest mīlēt ķīmiju un fiziku nebūt nenozīmē jauniešu ieinteresēšanu šajos priekšmetos. Te arī ir tā fundamentālā atšķirība, kas būtu jāsaprot politikas veidotājiem: piespiešana – eksāmens, ieinteresēšana – pavisam citi līdzekļi. Noteikt obligātu eksāmenu un cerēt, ka situācija mainīsies, ir tas pats, kas pārkrāsot sienas dzīvoklī, kas brēc pēc kapitālā remonta.

Varu padalīties ar personisku stāstu. Viens no manas ģimenes locekļiem ir gluži „svaigs" ķīmijas bakalaurs, un man bija iespēja vērot, kā tieši vidusskolas laikā strauji pieauga viņa interese par ķīmiju. Kāpēc tā? Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs: stingra, prasīga skolotāja, kura acīmredzami prata radīt vēlmi izaicināt pašam sevi un arī noticēt sev. Un izrādās – tad jauneklim vairs nebija grūti pastrādāt papildus (jā, ne uz atzīmi!), nokārtot centralizēto eksāmenu un vēlāk arī absolvēt ķīmijas bakalaura programmu. Svarīgāko darbu paveica skolotāja, izvēle kārtot centralizēto eksāmenu ķīmijā bija tikai likumsakarīgs turpinājums.

Šīs acu priekšā notikušās pārmaiņas man visuzskatāmāk apliecināja: ir skolotāji, kuriem nevajag bubuli - eksāmenu, lai iedvesmotu apgūt arī „sarežģītos priekšmetus", un mums vajag vēl vairāk šādu pedagogu. No šī gala arī vajadzētu sākt. Izglītības un zinātnes ministrijai ir zināms, kāda ir fizikas un ķīmijas skolotāju vecuma struktūra un kādas perspektīvas nonākt līdz skolotāju trūkumam šajos priekšmetos varētu būt tuvākajos gados. Vēl jāpiebilst, ka ir daudz Eiropas naudas ieguldīts modernā aprīkojumā, mācību līdzekļos un skolotāju apmācīšanā strādāt ar jaunām metodēm. Ir jāpaseko līdzi, kā skolotāji jaunās zināšanas un mācību līdzekļus liek lietā.

Vēl būtisks jautājums ir – vai ir darīts viss iespējamais, lai celtu fizikas un ķīmijas prestižu? Piemēram, cik daudzās skolās ir viesojušies uzņēmumu pārstāvji un jauniešiem stāstījuši par to, cik labas darba un izaugsmes iespējas būs topošajiem dabaszinātņu un inženierzinātņu speciālistiem? Cik daudzi skolēni paši ir viesojušies uzņēmumos? Cik daudzos atraktīvos dabaszinātņu projektu konkursos skolēniem ir iespēja piedalīties? Kā pētniecībā ieinteresējam pirmsskolas un sākumskolas skolēnus? Kādi pasākumi dabaszinātņu popularizēšanai vēl ir veikti, vai tiem ir bijis jauniešiem pievilcīgs formāts un kas ir darīts, lai informāciju par šiem pasākumiem novestu līdz mērķauditorijai?

Pirms dažiem gadiem pētīju Somijas izglītības sistēmu un atceros, ka viens no mazāko klašu skolēniem lepni teica, ka mācās matemātiku, lai nākotnē varētu strādāt „Nokia". Toreiz „Nokia" vēl nebija tik dziļā bedrē, bet ne jau par to ir stāsts.

Ir svarīgi bērniem parādīt perspektīvu – iespēju fizikas un ķīmijas zināšanas nākotnē likt lietā. Un, ja viņus neinteresē darbs uzņēmumos, var taču ķerties pie pēdējā salmiņa un paskaidrot, ka fiziķa izglītība Latvijā palielina iespēju arī kļūt par premjeru.

Runājot par perspektīvu – ar nepacietību gaidu, kad izpildīsies Izglītības un zinātnes ministrijas solījums savietot augstskolu un Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes, lai redzētu, kur strādā augstskolu absolventi. Vajadzētu taču būt tā, ka dabaszinātņu programmu absolventi šobrīd ir ļoti labi nodarbināti, vai ne? Labprāt par to pārliecinātos, redzot konkrētus datus.

Visbeidzot – atcerēsimies, ka augstskolās jau līdz šim nonākuši vidusskolu beidzēji, kas kārtojuši arī ķīmijas vai fizikas eksāmenu, bet kaut kā nedzirdam sajūsmas saucienus par šo jauniešu vispārējo zināšanu līmeni. Arī tas varētu apliecināt, ka ne jau eksāmens ir svarīgākais līdzeklis, kas risinās šo problēmu. Vispirms būtu jāredz plāns, kā rosināt jauniešos interesi par eksaktajām un dabaszinātnēm, kā celt viņu zināšanu līmeni, bet pēc tam – nosakiet kaut obligātu eksāmenu!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti